Reinhards Heidrihs - no paukošanas čempiona līdz nežēlīgam masu slepkavam24

30.gadu sākumā Hitlera partiju plosa iekšēju grupējumu cīņa par varu, un Heidrihs drīz saprot, kā viņš var to izmantot savās interesēs. No pieticīgā kabineta partijas galvenajā mītnē Minhenē, kur pirmos mēnešus Heidrihs sēz kopā ar vēl vienu partijas funkcionāru pie rakstāmmašīnas, viņš centīgi vāc visu pieejamo informāciju, gan par nacistu partijas ienaidniekiem, gan draugiem. Sākumā Heidriha krājumā ir tikai dažas papīra lapas kādā tukšā cigāru kārbā ar datiem par atsevišķiem cilvēkiem. Trijos gados top milzīga kartotēka, bet 1942.gadā Reinhards Heidrihs ir viens no vislabāk informētajiem cilvēkiem Trešajā reihā. Ietekmīgajam nacistas ir zināmas visnepatīkamākās privātās dzīves epizodes no partijas līdera Ādolfa Hitlera jaunības gadiem. Viņš daudz zina par propagandas ministra Paula Jozefa Gēbelsa seksuālo izvirtību, par partijā un valstī ietekmīgā Hermaņa Vilhelma Gēringa atkarību no morfija un vēdera sāpēm, ko Heinrihs Himlers mēģina noslēpt, lai izliktos par nevainojamu un spēcīgu ģenerāli. 

Heidriham ir kompromitējošas ziņas gandrīz par katru - ziņas, kas viņam kaut kad noderēs. Pirmo reizi Heidrihs savu kartotēku liek lietā uzreiz pēc tam, kad Hitlers 1933.gadā nāk pie varas. Heinriha drošības dienests SD ierīko pirmo nacistu koncentrācijas nometni Dahavā, kur pirmos iesloda komunistus, sociālistus, intelektuāļus un kritiski noskaņotus māksliniekus. 1934.gada aprīlī centīgais Heidrihs, SD vadītājs, kļūst arī par slepenpolicijas - gestapo - priekšnieku.

Vēlāk tajā pašā gadā Heidrihs piedzīvo ugunskritstības saistībā ar tā saukto Garo nažu nakti, kad Hitlers īsteno īpašu akciju, lai tiktu vaļā no partijas iekšējās opozīcijas - īpašās triecienvienības Sturmabteilung (SA) un tās vadītāja Ernsta Rēma (attēlā no kreisās), kas atklāti kritizē Hitleru. SA bija palīdzējusi Hitleram pārņemt varu valstī, bet tagad kļuvusi par traucēkli. Ernsts Rēms grib nodrošināt labākus sociālos apstākļus vienkāršajai tautai, jo, viņaprāt, vārds "nacionālsociālisms" vienlīdz stipri uzsver gan nacionālo, gan sociālisma ideju. Savukārt Hitleram, nākot pie varas valstī, ir nepieciešams lielrūpnieku, armijas un citu Vācijas konservatīvās sabiedrības pārstāvju atbalsts, bet SA stāv ceļā.  Šajā situācijā Heidrihs piedāvā savus pakalpojumus: no savas kartotēkas, kur jau ir vairāki tūkstoši kartīšu, viņš ātri sastāda to SA līderu sarakstu, kurus noteikti vajadzētu likvidēt. Kamēr Hitlers un Himlers izvēlas upurus, Heinrihs ir gatavs personīgi dot rīkojumus par nogalināšanu. Kopumā šīs akcijas laikā bez tiesas tiek nogalināti vairāk nekā 80 cilvēku, tajā skaitā viens no partijas dibinātājiem Gregors Štrasers (attēlā no labās). Viņu ievelk gestapo galvenajā mītnē Berlīnē un sašauj ar pistoli Reinharda Heidriha acu priekšā. Citi ieslodzītie dzird, kā gestapo priekšnieks noprasa: "Vai tad viņš vēl nav beigts? Lai tas cūka noasiņo!" Ar šiem vārdiem Heidrihs pamet bijušo partijas biedru nāvīgi ievainotu cietuma pagrabā. Heidrihs netaisa karjeru, izmantojot personīgos sakarus. Viņš kapj pa karjeras kāpnēm, nenogurstoši strādājot un saņemot arvien nopietnākus uzdevumus.

Heidrihs raugās, lai vienmēr būtu soli priekšā citiem - it īpaši savam priekšniekam Himleram, kuru vairākkārt uzveic ar ļoti labi sagatavotiem argumentiem. SS šefam atliek tikai sekot sava padotā padomiem. "Nav šaubu, ka Heidrihs ir daudz pārāks par Himleru. To viņš ļoti labi zina un izrāda savu pārākumu ar elegantiem ziņojumiem. Himlers vienkārši netiek viņam līdzi," konstatē Himlera masieris, kuram bieži ir iespēja abus vērot tuvumā. Heidrihs vienmēr uzrunā Himleru tikai ar "jūs", baidoties, ka intīmā uzruna "tu" traucēs izklāstīt priekšniekam savus pārliecinošos argumentus. Dažreiz Himlers pēc Heidriha ziņojuma jūtas garīgi pazemots. Patiesā greizsirdībā viņš nereti metas pie tālruņa un liek kādam padotajam pateikt Hedriham, ka Himlers tomēr nav apstiprinājis pamatīgi izstrādāto priekšlikumu, katru reizi izmantojot atrunu, ka "tas ir fīrera rīkojums".

Vēl vairāk no Heidriha baidās viņa padotie. Viņš rīkojas aukstasinīgi un mērķtiecīgi, lai izveidotu fīrera iecerēto ģermāņu lielvalsti. 20.gadsimta 30.gadu beigās Heidrihs ir viens no galvenajiem holokausta arhitektiem. Viņš ģenerē ideju pēc idejas un gatavo reālas rīcības plānus, kā Eiropu atbrīvot no ebrejiem. Galvenais, lai plāns būtu efektīvs. Jau 1939.gadā, veidojot Impērijas galveno drošības pārvaldi jeb RSHA, Heidriham rodas doma par īpašu vienību organizēšanu, lai plašā mērogā veiktu eksekūcijas pret Austrumeiropas tautām, bet it īpaši pret ebrejiem. Kad Hitlera armija iebrūk Polijā, tai seko šādas speciālas vienības - einzacgrupas, kuru līderi ir saņēmuši īpašas Heidriha instrukcijas "ebreju jautājuma risināšanai". Šīs grupas divos gados Polijā nogalina vairāk nekā miljonu cilvēku, iznīcinot poļu inteliģenci un desmitiem tūkstošu ebreju. Otreiz pie einzacgrupu izveides nacisti ķeras 1941.gadā, gatavojoties uzbrukumam Padomju Savienībai. Tagad tām pirmām kārtām jāiznīcina ebreji un komunisti.

Lai gan Reinhards Heidrihs bieži strādāja 16 stundu diennaktī, viņš atrada laiku arī abiem lielākajiem vaļaspriekiem - paukošanai un mūzikai. 1941.gadā blondais bende bija Vācijas paukošanas komandas labākais dalībnieks. Heidrihu tik ļoti aizrāva šis sporta veids, ka tādēļ viņš pat spēja būt sev neraksturīgi žēlsirdīgs. Piemēram, Heidrihs palīdzēja bijušajam Vācijas paukošanas komandas dalībniekam ebrejam Paulam Zommeram aizbēgt uz ASV. Savukārt pēc Vācijas uzbrukuma Polijai viņš nekavējoties deva pavēli parūpēties par Polijas olimpiskās paukošanas komandas dalībnieku drošību. Paukošanas prasmi Heidrihs apguva dzīves laikā, bet otrā lielā kaislība - mūzikas mīlestība - viņam, iespējams, bija iedzimta. Heidrihs piedzima Hallē mūziķa ģimenē. Vārds Tristans viņam bija dots par godu Vāgnera operas "Tristans un Izolde" varonim, bet otru vārdu -Eigens - viņš saņēma par godu vectēvam no mātes puses, kurš savulaik nodibināja pasaulslaveno Drēzdenes konservatoriju. Par spīti muzikālajiem senčiem un paša izcilajam vijolnieka talantam, Heidrihs tomēr nesāka mūziķa karjeru. Tā vietā muzicēšana viņam kļuva par patvērumu: kolēģi bieži atrada Heidrihu dārzā, tērptu melnajā SS uniformā vienatnē virtuozi spēlējam vijoli. Tādos brīžos izskatījās, ka pārējo pasauli viņš ir pilnīgi aizmirsis.

Paraugnacists Reinhards Heidrihs visu laiku bija spiests apkarot baumas, ka starp viņa senčiem bijuši ebreji un viņam - par spīti āriskajam izskatam - tomēr neesot gluži "tīras asinis". Stāstiem par ebrejiem senčos pamatu deva šķirklis kādā mūzikas enciklopēdijā par viņa tēvu - Ričardu Bruno Heidrihu, kurš bija komponists un slavens operdziedātājs. Šajā enciklopēdijā Ričardam Bruno kļūdaini bija piedēvēts ebreju uzvārds Zīss. Tāpēc Hitlers lika pārbaudīt gestapo priekšnieka radurakstus. Heidriham par lielu prieku Vācijas galvenais speciālists rasu jautājumos doktors Āhims Gerke konstatēja, ka Heidrihs esot "pēc izcelsmes vācietis bez ebreju asiņu piejaukuma." Tomēr aizdomas turpināja mocīt Heidrihu tik smagi, ka viņš nolīga slaveno ģeneaoloģijas pētnieku Ernstu Hofmanu, lai tas vēl pamatīgāk izpētītu dzimtas vēsturi. Radurakstu pētnieks daudzus gadus regulāri ieradās Heidriha kabinetā, lai pastāstītu par saviem atklājumiem, un parasti aukstasinīgais augsta ranga nacists ik reizi bija stipri satraukts. "Heidriha skatienā skaidri varēju jaust izmisumu, kad ierados viņa kabinetā," Hofmans stāstīja par šīm tikšanās reizēm. Pārējie nacistu vadoņi nelaida garām izdevību izmantot baumas par Heidriha radurakstiem. Hitlers esot teicis Himleram: "Viņa neāriskie senči ir ļoti noderīgi. Viņš būs mums vienmēr pateicīgs, ka uz tiem skatāmies caur pirkstiem, un klausīs mums bez iebildumiem." (attēlā Heidrihs ģimenes lokā - ar sievu Līnu un bērniem Silki, Heideru un Klausu)

1941.gadā Heidrihs tiek izraudzīts par Bohēmijas un Morāvijas protektorāta vietvaldi, lai tur ieviestu kārtību. Tā kā Bohēmijā ir daudz ieroču fabriku, fīreram ir svarīgi saglabāt kārtību šajā apgabalā. Ķeroties pie pienākumu izpildes, uzrunā padotajiem Hedrihs paziņo, ka čehi ir iedalāmi divās grupās: pusi varot "ģermanizēt", padarīt par vāciešiem, bet otru pusi vajadzēs deportēt uz Sibīriju pēc tam, kad Padomju Savienību pievienos Trešajam reiham. Lai atdalītu "labos" čehus no "sliktajiem", Heidrihs jau no pirmās dienas protektoriātā īsteno rūpīgi izstrādātu "pātagas un burkāna" politiku. Viņš nekavējoties izsludina ārkārtas stāvokli un nežēlīgi apkaro čehu pretošanās kustību: 404 cilvēkiem izpilda nāvessodu, vairāk nekā 4000 iesloga gestapo moku kambaros. Vienlaikus sākas ebreju deportācija no Prāgas. Lai mazinātu tautas dusmas, vienlaikus Heidrihs palielina pārtikas devas, ierīko zupas virtuves nabadzīgajiem, atceļ tabakas iegādes ierobežojumus un intensīvi apkaro "melnā tirgus" spekulantus, kurus vienkārši cilvēki ienīst. Jaunai reihsprotektors arī pieņem strādnieku pārstāvjus Hradčanu pilī Prāga un sola izpildīt viņu prasības.

Šķiet, ka šī stratēģija ir efektīva: liela daļa sabiedrības viņam simpatizē, čehu pretošanās kustību iznīcina dažu mēnešu laikā: kustības līderi ir likvidēti, bet tauta baidās pretestībniekus atbalstīt. Pēc veiksmīgajiem pasākumiem Heidrihs kopā ar ģimeni pārvācas uz Panenske-Brežani pili, kas atrodas uz ziemeļiem no Prāgas. Te viņam ir ērta dzīve kā ģermāņu kungam. Dizvreiz nedēļā nacistu augstmanis apmeklē Berlīni, lai veiktu citus pienākumus. Lepns, pašapmierināts un pilnīgi pārliecināts, ka čehi viņu godā, Heidrihs braukā pa Prāgu bez apsardzes. Viņš mēdz retoriski jautāt: "Kāpēc gan čehi gribētu mani nošaut?"