Un tā, 1999. gada 31. decembrī Vladimirs Putins kļuva par Krievijas Federācijas Prezidentu. Neba uzreiz pēc viņa nākšanas pie varas sākās karš. Karš Putinam vispār ir svešs... bet sākās kaut kas cits tajā gadā, saukts par “pretterorisma operāciju.” Tā bija krievijas karaspēka otrā atgriešanās Čečenijā, taču jau ar plašākām pilnvarām.
Putins un Krievija. Mantojuma lieta. III.9
257
1
Cilvēktiesību aizsardzības org. “Memoriāls” pārstāvis Aleksandrs Čerkasovs teica, ka “pretterorisma operācijas” aizsegā patiesībā tika īstenots terors pret čečeniem. “Trīs līdz pieci tūkstoši mierīgo iedzīvotāju pazuda bez vēsts Čečenijā pēc tam, kad viņus aizturēja federālās drošības struktūras (FSB). Un cik cilvēki par to ir notiesāti? Viens”.
2014. g. pēc Olimpiskajām spēlēm Sočos, Krievijas Federācija, atkal jau bez kara pieteikuma, veica bruņotu iebrukumu Ukrainā, aiz iegansta, ka tai vajag pasargāt tautiešus kaimiņu zemē, kaut patiesībā tā sūtīja savus tautiešus no savas valsts uz citu zemi, no kurienes tie atgriezās ar "Kravu 200" (kodēts nosaukums kritušo slepenai pārvešanai no kara) izraisot arī krasu konfliktu starp Krieviju un Rietumiem.
2015. gada 24. septembrī intervijā Henrijs Kissindžers, bijušais valsts sekretārs ASV, sacīja, ka: “Putinam ir jāatbild par saviem noziegumiem starptautiska tribunāla priekšā, kuru jāizveido tuvākajos mēnešos.” un, ka “Amerikas valdības mērķis ir salauzt Krievijas mugurkaulu” - vismaz tā varēja lasīt kādā Krievijas saitā, ar norādi uz “Nezavisimaja gazeta”, ar norādi uz rakstu National Interest un Džeikobu Heilbrannu. Taču, protams, ka uzmeklējot Kissindžera interviju oriģinālā, tajā nekas tāds nebija teikts.
Kissindžers, atbildot uz žurnālista repliku par Krievijas mugurkaula salaušanas mēģinājumiem Ukrainas konflikta sakarā, teica, izvairoties no tieša fakta nolieguma vai apstiprināšanas:
“Līdz tie sastapsies ar sekām. Problēmas ar Amerikas kariem kopš Otrā pasaules, ir bijusi neveiksme sasaistīt stratēģiju ar to, kas ir iespējams.”
- Bet šķiet, mēs to atkārtojam atkal, un atkal. - norāda Heilbrunns.
- Tādēļ, ka mēs atsakāmies mācīties no pieredzes. Tādēļ, ka to, pamatā, dara vēsturi nezinoši cilvēki. Šobrīd skolās vēsture netiek mācīta kā notikumu virkne. Viņi ar to apietas, kā tēmām bez konteksta.” - sacīja 92 gadus vecais Kissindžers.
Skairds, ka internetā sameklējamie materiāli bieži ir neuzticami, ar pārgrozītu informāciju, un tieksmi uz sensāciju, it īpaši Krievijā, ja runājam par Putinu, vai visā pasaulē, ja runājam, piemēram, par tādām lietām kā Jauno Pasaules kārtību. Taču, vai tad ar grāmatām nav līdzīgi, it īpaši ar vēstures grāmatām? Vien salīdzinājumā ar tām, iespēja pārbaudīt informāciju internetā ir krietni plašāka. Bet šajā rakstā galvenais uzsvars būs tomēr likts uz grāmatām, kā to, kas tiek uzskatīts par patiesāku informācijas avotu.
Vai atpazināt acs trīsstūrī simbolu, kas lasījuši citus Antona rakstus? Izziņai neticīgajiem, šis simbols ir nevis interneta pasaku ilustrācija, bet gan zīmogs uz vissvētākā - Amerikāņu dolāra otras puses. Tā moto skan "Viņš Apstiprina mūsu darbus" un "Ēra Jaunā kārtībā"
Patiesība? Patiesība mēdz atklāties skaudra, pretēji tam, kā pieņemts uzskatīt, gan arī, reizēm, krietni interesantāka par sensāciju nodzeltējušos rakstos. Taču to jāprot sameklēt, ņemot vērā neizteikto, lasot starp rindiņām, liekot to kopā pa gabaliņiem, kā puzli.
Tādēļ paņemsim Henriju Kisindžeru kā pavedienu, un sekosim tā gaitām, līdz tās krustosies ar Putinu. Un tā, nonākam pie deviņdesmito sākuma, un Putina atmiņām grāmatā “No pirmās personas”, kur viņš raksta:
“Pēc tam man, jau Pēterburgā, bija viena interesanta tikšanās ar Kissindžeru.
Bija tāda komisija - “Kissindžers-Sobčaks” Pēterburgas attīstības sakarā, un ārzemju investīciju piesaistē*.
Attēlā Sobčaks, Pēterburgas mērs, un Putins.
*Henrijs Kissindžers 1982. gadā, Ņujorkā, nodibināja “Kissinger Associates, Inc.” kas ir internacionāla konsultāciju firma, kas palīdzot klientiem atrast stratēģiskos partnerus un investīciju iespējas, konsultējot tos valdību attiecībās visā pasaulē. FIrma pazīstama ar tās noslēpumainību, tās specifiskajām aktivitātēm, kuras nav zināmas plašākai publikai.” - no wiki.
Kissindžers atbrauca, šķiet, pāris reižu. Vienreiz es viņu sagaidīju lidostā. Mēs iesēdāmies mašīnā, un braucām uz rezidenci. Pa ceļam viņš mani izvaicāja, no kurienes es nācis, ar ko nodarbojies. Tāds ziņkārīgs tēvocis. Šķiet, ka guļ nomodā, bet patiesībā visu redz un dzird. Mēs sarunājāmies caur tulku. Viņš vaicā: “Vai sen šeit strādājiet?” Es atbildēju, ka aptuveni gadu. Bet pēc tam mums bija sekojošs dialogs.
- Bet pirms tam kur strādājāt?
- Pirms tam Ļeņingradas Padomē?
- Bet pirms tam?
- Universitātē.
- Bet pirms Universitātes?
- Bet līdz tam biju karavīrs.
- Kādos spēkos?
Nu, un domāju, ka tagad es tevi sarūgtināšu, (stāsta Putins, kaut gan, kur ir sarūgtinājuma moments? - piez.) “Ziniet, es strādāju pa izlūkošanas līniju”. Viņš, mierīgi: “Aiz robežas strdādājāt?” Es: “Strādāju Vācijā”. Viņš: “Austrumu vai Rietumu?” - “Austrumu”. Viņš: “Visi piedienīgi cilvēki sāka izlūkošanā. Es arī.” (Atvainojiet, kad piedienīgi cilvēki ir strādājuši KGB!? - piez.) Es nezināju, ka Kissindžers strādāja izlūkošanā.” - atzīst Putins.
Pēc Putina nākšanas pie varas, Henrijs Kisindžers nebija biežs viesis viņa galmā, viņi parasti tikās aptveni reizi gadā, un šīs tikšanās tika visai maz izgaismotas presē. Kā, piemēram, viņu tikšanās Kremlī, 2004. gada 2. martā, divas nedēļas pirms tam, kad 14. martā Putins atkārtoti uzvarēja Prezidenta vēlēšanās.
Tev patiks šie raksti
