Pat līdzjūtīgiem cilvēkiem ir grūti saprast, vai pamanīt garīgus traucējumus. Reti kurais līdzjūtīgais cilvēks paskatoties uz cilvēku, kurš neko nedara, nemaz neiedomāsies, ka pie vainas var bū depresija, uzmanības deficīta traucējumi, vai zems pašvērtējums, jo redz viņam tika iepotēts domāt par tādiem cilvēkiem to, ka viņi ir sliņķi. Un tie sadisti un slepkavas lielākoties paši cieš no psihiskiem traucējumiem. Lielākā daļa tādu cilvēku ir uzgauguši nelabvēlīgos apstākļos, pem. gandrīz visi sērijveida slepkavas uzauguši ar vardarbīgu ģimeni, tikuši ļoti bieži pazamoti, vai seksuāli izmantoti.
Realitāte ir tāda, ka veselam cilvēkam, lai arī cik līdzjūtīgs viņš būtu, ir grūti iejusites slima cilvēka ādā, jo viņi vnk nezina, kā tas ir, būt slimam. Ir grūti just līdzi šizofrēniķim, ja tu nezini, kā ir būt šizofrēniķim. Ir grūti just līdzi cilvēkam ar depresiju, ja tu nezini kā tas ir slimot ar depresiju(lielākā daļa uzskata, ka cilvēks var kontrolēt, ir viņam tā depresija, vai nav. Ka nav nemaz tik grūti pasmaidīt). Ir grūti just līdzi sociopātam, narcisam, cilvēkam ar personības sadalīšanos, paranoju.
Pēc pieredzes saku - cilvēki, kas nav saskārušies ar UDHS(uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, reti kurais par ko tādu zina un daudzi kas ir kaut ko tādu dzirdējuši uzskata to, ka tā ir vainu mazu bērnu kaite, vai arī tās ir tikai izdomātas pasaciņas) mēdz mani uzskatīt par slinku, dīvainu, bezatbildīgu skuķi ar sliktu atmiņu. Un man ir grūti iedomāties, kā tas ir staigāt ar galvu, kas nav pilna ar visādām nevajadzīgām domām, būt spējīgam tā vienkārši vairākas dažādas lietas secīgi izdarīt, un varu saderēt, ka veselam cilvēkam ir tikpat grūti saprast kā tas ir domāt par vairākām lietām vienlaicīgi, ar grūtībām pārslēgties no vienas(interisējošas) lietas uz otru un tikpat lielām grūtībām noturēt uzmanību uz kaut ko, kas viņu neaizrauj, ikdienu pavadīt tai nesekojot līdzi, būt viegli aizkaitināmam utt.
