Patiesība par holokaustu?23

Šis raksts nav mans, bet nesen kkad izlasīju to, un par cik tas man daudz lika padomāt un aizrāva savā ziņā, tad vēlos to ielikt te

Pirmais raksts >

Pēdējos 50 gadus žīdi un ASV ir likuši justies vainīgiem gan vāciešiem, gan arī citām tautām kuras bija spiestas cīnīties nacistu pusē. Bet pēdējā laikā sāk parādīties arvien vairāk vēsturnieku, kuri sāk apstrīdēt visu šo murgu, kuru ir safabricējusi uzvarētāju puse. Otrajā pasaules karā ir cietušas daudzas tautas, bet kāpēc žīdi ir vienīgie, kas pelna no tā? Diemžēl holokausta mītu aizliedz apstrīdēt daudzās Eiropas valstīs, bet... ir viens BET. Un ar to sāksim...

Pasaules vēsture ir visinteresantākais objekts politiskajām spekulācijām, tā regulāri tiek grozīta un mainīta lai politisko spēku interesēs, bieži vien izkropļojot notikumu būtību. Viens no tādiem mītiem būtu Holokausts Otrajā pasaules karā. Par šīs mistifikācijas noliegšanu var mierīgi nokļūt aiz restēm vairākās valstīs. Un tas ir labākajā gadījumā, vairāki zinātnieki ir nolikuši savas galvas publiskojot datus, kas atspēko mistifikāciju (Tiss Kristofersens, Manfreds Reders, Vilhelms Šteglihs , Fransuā Djuprā utt.) un viņus visus ir nogalinājuši ebreji par holokaustu noliedzošiem pētnieciskiem darbiem. Par šo tēmu jau ir rakstītas vairākas grāmatas, diemžēl interneta vide ļoti plaši nepieļauj izpausties. Tāpēc šajā rakstā tiks minēti tikai daži fakti, kuri ļaus savādāk vērtēt to notikumu, kuru sauc par holokaustu. Patiešām ļoti dīvaini, ka troksnis tiek pacelts tikai par ebreju nāvēm un tie 6 miljoni nemaz nav uzskaitīti. Bet 9 miljoni vāciešu, 27 miljoni krievu un 3 miljoni ukraiņu laikam ir tikai statistika, nevis genocīds. Interesanti, ka ANO negrib pieņemt armēņu genocīdu, atdod albāņiem Serbijas galvaspilsētu un tas šķietot normāli. Bet tieši ebreju nāve tiek uzskatīta par holokaustu un noziegumu Nr. 1! Pats vārds "holokausts" nozīmē upurēšanu ugunī, kuru tradicionāli veica žīdi. Tātad, holokaustu kā notikumu var uzskatīt par ticības izpausmi, kad žīdi ziedoja savas dzīves Dievam, pretējā gadījumā to genocīdu varētu nosaukt tieši par "genocīdu". Tātad, bieži vien tiek minēts, ka holokaustā tika nogalināti 6milj žīdu. Vai tas ir iespējams? Koncentrācijas nometņu kopējā kapacitāte bija daudz mazāka. Memoriālais dēlis Aušvicē liecina, ka visā tās pastāvēšaas laikā tur tika iznīcināts 1 milj. cilvēku, bet jāatcerās, ka tur uzturējās ne tikai žīdi. Protams, Aušvice nebija vienīgā koncentrācijas un darba nometne, bet visjaudīgākā gan. Ejam tālāk...

Ja jau tika veikta mērķtiecīga žīdu iznīcināšana, tad kā var izskaidrot faktu, ka Vērmahta un Luftfallena ierindās karoja 155 tūkstoši žīdu? Tajā starpā 23 pulkveži, 5 ģenerālmajori, 8 ģenerālleitnanti, 2 ģenerāļi 60 virsnieki. Turklāt daudzi no viņiem bija ieguvuši nacistiskās Lielvācijas augstākos apbalvojumus. Ja žīdi tika iznīcināti tikai tautības dēļ - kā šie tūkstoši kareivju varēja pildīt savus dienesta pienākumus armijas rindās? Žīdu izcelsmes zinātnieki piedalījās FAU raķešu izstrādē, Zyklon-B gāzes izgudrošanā un citos zinātniskajos projektos. Koncentrācijas nometnēs kopsummā tika nogalināti 1-2 milj darbnespējīgu cilvēku. Pārējie mira vai nu dabiskā nāvē vai nu veiksmīgi migrēja. Ir vērts piebilst, ka koncentrācijas nometnēs ir gājuši bojā 3.3 miljoni PSRS gūstekņu un šis cipars ir krietni vien lielāks par mirušo žīdu skaitu. Fakts, ka žīdu skaits Eiropā strauji samazinājies pēc 2.P.K vēl neliecina par kaut kādu tur holokaustu un žīdu masveidu iznīcināšanu. Tas drīzāk ir saistīts ar žīdu masveidu migrēšanu uz ASV un Palestīnas teritoriju, kuru mēs pazīstam ar vārdu Izraēla, kas ir neleģetīma valsts un par to tulīt...

Kam šis holokausta mīts ir izdevīgs? Mīts par holokaustu ir ļoti veiksmīga un izdevīga politiskā spekulācija. Bez tās nebūtu iespējama Izraēlas izveidošana. Ja kāds nezin, un es pieļauju, ka nezin, tad 1919. gadā kādā ASV avīzē arī ir ticis pieminēts, ka seši miljoni žīdu ir nomiruši holokaustā Vācijā, bet tolaik tam nepievērsa nekādu uzmanību. Tātad, jau pēc pirmā pasaules kara žīdi cerēja, ka Tautu Savienība (mūsdienu ANO) iedos viņiem brīvu valsti. Kas tad ir šī brīvā valsts - Izraēla? Tā ir žīdu okupēta Palestīnas teritorija, stratēģisks punkts Amerikai tuvajos austrumos un ASV militārā bāze. Ņemot vērā, ka lielākā daļa no Tuvo austrumu un Ziemeļāfrikas valstīm bija PSRS sabiedrotie vai atbalstītāji, NATO blokam bija un joprojām ir nepieciešams spēcīgs palīgs bilances uzturēšanai šajā reģionā, kā arī militārā bāze naftas iegūšanas operācijām. Jā, ASV ar savu mazo brāli Izraēlu laupa naftu un derīgos izrakteņus no tuvo austrumu valstīm. Pēdējos 50 gadus Izraēla ir uzsākusi 6 karus pret kaimiņvalstīm atņemot, okupējot un slepkavojot bez apstājas. Kas attiecas uz Gazas joslu, tad to var uzskatīt par vislielāko koncentrācijas nometni visā pasaulē, kur ir sadzīti Palestīnas pamatiedzīvotāji un regulāri spīdzināti. Tāpēc nebrīnieties, kāpēc arābi ir tik ļoti dusmīgi. Var pilnīgi piekrist Irānas prezidenta teiktajam: "Ja Eiropa gribēja izveidot neatkarīgu Ebreju valsti, tad varēja izdalīt tiem teritoriju no saviem zemes īpašumiem". Vēl jāpiemin fakts, ka kopš Izraēlas izveides ASV ir "ziedojusi" tai teju vai 60 miljardus dolāru, kuri aiziet tajā, ko mēs ik pa laikam dzirdam ziņās - genocīds pret palestīniešiem un militarizācija. Labi, turpinam par holokaustu...

Praktiski visur vārdu "holokausts" raksta ar lielu burtu "H". Tas dod šim mītam tādu lielāku piegaršu atgādinot, ka tas ir kas ļoti īpašs. Holokausta bizness sākās 60to gadu beigās, līdz tam nevienam īpaši žīdu ciešanas neinteresēja, arī pašiem žīdiem nē, vismaz ne tiem, kas nebija kādā darba un atpūtas nometnē pabijuši. Visur apkārt parādījās žīdi, kas apgalvoja, ka ir izdzīvojuši holokaustu. Bet ja jau visi pēkšņi apgalvo, ka ir pārcietuši holokaustu, ko tad nacisti slaktēja. Kas bija īstais holokausts? Šis vārds ir cēlies no sengrieķu valodas holos + kaustus, kas nozīmē veselu (tulk. no angļu vārda whole) dedzināt. Holokausta mūsdienu definīcija - žīdu masveida iznīcināšana, ko 1939.-1945 gadā veica nacisti. Ar propagandas palīdzību vēl arvien cilvēkiem tiek atgādināts par holokausta šausmām. Cilvēki pat neiedomājas pajautāt, uz ko viss šis materiāls balstās. Kāpēc mūsdienās netiek pieļauta holokausta kritika? Kāpēc vairākās valstīs par holokausta noliegšanu iestājas kriminālatbildība un tiek piespriests cietumsods? Kāpēc holokaustā ir tik daudz pretrunu? Atbilde ir viena – jo holokausts ir nožēlojams mīts un žīdiem izdevīgs bizness. Jāatgādina tāds atzīts fakts, ka nav atrasta neviena Hitlera pavēle, kur viņš būtu pavēlējis uzsākt žīdu iznīcināšanu. Tā sauktais žīdu jautājums: ko iesākt ar etnisko minoritāti bez savas zemes, kas atsakās asimilēties valdošajā vācu kultūrā? Vācija neplānoja žīdus iznīcināt, viņi vēlējās tos dabūt prom no Vācijas, no Eiropas, jo uzskatīja, ka žīdi degradē sabiedrības morālo stāju un nav derīgi asimilācijai. Viņi tika dažādi mudināti atstāt Vāciju un daudzi šo iespēju izmantoja. Pret žīdiem tika ieviesti diskriminējoši likumi un viņiem lika valkāt dzeltenu zvaigzni. Līdz ar iekarojumiem Vācijas kontrolētajās zemēs žīdu skaits stipri pieauga. Sākumā tika apsvērts plāns viņus nosūtīt uz Madagaskaru, taču kara apstākļos šāda iespēja tika atzīta par neīstenojamu. Kad sākās karš ar Krieviju, pavērās iespēja žīdus nometināt austrumos. Tāpēc tur tika izveidoti daudzi geto. Šī pārvietošana gan netika veikta ar īpašu uzmanību, daļa žīdu gāja bojā. Kad Vācija uzvarētu karu, žīdu jautājums tiktu izlemts pilnībā. Tikmēr žīdi tika izmetināti arī koncentrācijas nometnēs, kas kalpoja kā darbaspēka un ienākumu avots SS, kas izīrēja to darbaspēku privātajai industrijai. Nometnēs tika nometināti arī vienkārši noziedznieki un politiskie pretinieki. Tās tika izmantotas arī kā caurbraukšanas nometnes ceļā uz austrumiem.

Kā iespējami šausminošie skati kara beigās šajās (vēl saglabājušās) nometnēs? 1945. gadā Vācija bija drupās. Jau 1944. gadā vācu gaisa telpā valdīja sabiedrotie. Viņi bombardēja praktiski visu, kas kustējās. Vilcieni ar pārtiku un medikamentiem, kas devās arī uz koncentrācijas nometnēm, tika sadragāti. Pietam nometnes nebija prioritāte Vācijas kara apgādē. Tāpēc iespējama bija situācija, kad nometnes varēja būt nesaņēmušas pilnvērtīgu pārtiku dienām vai pat vairāk. Jau no 1942. gada vairākās nometnēs plosījās tīfas epidēmija, ko pārnēsāja utis. No līķiem bija jātiek vaļā, tāpēc tos sadedzināja krematorijās. Telpas tika dezinficētas ar fumigantu Ciklons-B. Cilvēkiem līdz ar ierašanos nometnē tika nogriezti mati un bija jāiet dušā. Kad kara gaita mainījās Vācijai par sliktu, nometnes tika evakuētas un ieslodzītie pārvietoti uz citām nometnēm. Tādējādi vēl palikušās nometnes kļuva pārapdzīvotas, tajās plosījās tīfa un mirstība tad bija ļoti augsta. Līķus nespēja vairs sadedzināt krematorijās un tie tika pārvietoti bedrēs.

Loģiski rodas jautājums: ja jau viņi netika nogalināti un 6 milj ir mīts, kur tad viņi palika? 6 milj skaitlis ir veidots, ignorējot masīvo iedzīvotāju pārvietošanos kara laikā un pēc tā. Tūlīt pēc Polijas ieņemšanas no vācu zonas daudzi žīdi pārvietojās uz padomju okupācijas zonu. Kad sākās karš ar PSRS, žīdi līdz ar sarkanarmiju atkāpās uz austrumiem. Ieņemot Padomju Savienības teritoriju, Vācija atklāja, ka šajā teritorijā ir samazināts iedzīvotāju skaits (pēc vācu aprēķiniem 22 miljoni tikuši pārvietoti Krievijas iekšzemē). Daudzi no viņiem vairs neatgriezās. Vācija šajā teritorijā izveidoja daudz geto, pārvietošana uz tiem netika veikta ar īpašu uzmanību. Daļa žīdu tika iesaukta arī Sarkanajā armijā. Kad Vācija sāka atkāpties daudzi žīdi palika padomju frontes pusē un mājās tā arī vairs neatgriezās. Tūlīt pēc kara daudzi žīdi devās uz citām valstīm, īpaši Palestīnu. Neņemot vērā iepriekšminētos apstākļus, skaidrs, ka 6 miljoni „pazudušo” varēja tikt pieskaitīti „fašistu nobendētajiem”.

Uz ko balstās holokausts? Uz liecībām. Bieži vien nāves nometne konstatēta šādi: pieņēmums, ka tur notiek cilvēku iznīcināšana (balstīts uz liecībām), tad līķi esot aprakti zemē; kad fronte jau pietuvojusies, līķus izrok un sadedzina, nometnes nodedzina; tad iebrūk sabiedrotie un atklāj „nāves nometni”. Jāpiebilst, ka nav nekādu lietisko pierādījumu, ka iznīcināšana būtu notikusi.

Kā tika iegūtas liecības no bijušajiem ieslodzītajiem un vāciešiem? Tūlīt pēc kara liecības iegūt bija viegli. Valdīja okupācijas režīms. Lai iegūtu liecības tika izmantota fiziska ietekmēšana, draudi izrēķināties ar ģimeni, miega traucēšana, piespiesta liela daudzuma alkohola uzņemšana u.c. Liecības un paraksti tika iegūti arī apmaiņā pret konkrētās personas brīvību (piemēram, attiecībā uz zemāka ranga nacistiem). Cionisti, kas dzīvoja ārpus nacistu Vācijas, tos žīdus, kas dzīvoja Hitlera Vācijā, dēvēja par zupu (saskaņā ar maldīgo priekšstatu par zupas taisīšanu no žīdiem). Starp nometnēs ieslodzītajiem bija daudz antifašistu, komunisti, arī kriminālnoziedznieki, pie kuriem piederēja daļa žīdu. Bija daudzi arī tādi nežīdi, ko pēc pāris dienām jau laida ārā. Kad nometnes ieņēma sabiedrotie, vēloties sevi reabilitēt (attaisnot strādāšanu vācu labā), daudzi bija ieinteresēti melot ideoloģisku (komunisti) iemeslu dēļ. Ieslodzītie noziedznieki, nomelnojot nacistus, attaisnoja sevi. Daudzi ieslodzītie vienkārši liecināja tā, kā to no viņiem sagaidīja un bija tādi, kuriem par to maksāja.

Daudzi uzskata, ka holokausts ir bijis, jo oficiālā vēsture apgalvo, ka laikā no 1941. līdz 1945. gadam tika iznīcināti 6 miljoni žīdi un 6 miljoni pārējo ieslodzīto – karagūstekņi, čigāni, homoseksuāļi, komunisti un citi III Reiham nevēlamie. Tāpēc vēlos aicināt jūs izprast, kas tad notika patiesībā.

Ja holokausts ir noticis...

1. Kāpēc tiek vajāti revizionisti? (revizionisti - vēsturnieki, kas kritiski raugās uz holokaustu un, balstoties uz oriģinālajiem dokumentiem, pārvērtē to)

Piemēram, Tiss Kristofens, grāmatas „Mīts par Osvencemu (Aušvici)” autors, bija spiests bēgt uz Dāniju, tomēr arī tur viņš nebija drošībā- viņa māju nodedzināja. Savukārt, Manfrēdu Redelu, kurš palīdzēja izdot šo grāmatu, notiesāja. Līdzīgi arī Vilhelms Šteglihs par atklātību tika sodīts- viņš izdeva grāmatu „Meli par Osvencemu”, par šo „npziegumu” V. Štegliham atņēma doktora grādu. Citam revizionistam, Mišelam Kenje, cionistu studenti sejā ielēja sērskābi. Vēsturnieku Fransua Djupa sagaidīja daudz bēdīgāks liktenis- viņu 1978. gadā nogalināja. Profesors Roberts Forissons, atlaists no darba Lionas universitātē par to, ka apšaubījis gāzes kameru esamību, par ko viņu Viši pilsētas parkā smagi piekāva. Ernests Cundels 1985. gadā notiesāts uz 15 mēnešu cietumsodu par brošūras „vai 6 miljonu skaitlis ir patiess” izplatīšanu.

2. Kāpēc izdoti likumi pret revizionismu, taisnīgu vēstures pārskatīšanu?

Francijā pieņemts Geiso likums, VFR inkriminē 130, 131 un 189 pantu – nacionālā, rasu naida kurināšana un „mirušo piemiņas apgānīšana”. Bet Austrijā izstrādāts likums, kas aizliedz nacionālsociālistisku darbību, nacionālsociālisma pieminēšanu.

3. Ja Ādolfs Hitlers tiešām gribēja iznīcināt žīdus – kāpēc tad pirms kara sadarbojās ar cionistiem, lai nodrošinātu žīdu izbraukšanu no Reiha?

4. Kur palika dokumentācija? Tādā valstī, kā III Reihs, viss bija sīki un smalki dokumentēts! Ja tiešām eksistēja reāls plāns par žīdu iznīcināšanu, tad kāpēc nav atrasts neviens pierādījums, neviens dokuments, kurā figurētu žīdu pilnīga iznīcināšana un gāzes kameras. Pēc kara atrasti pat Reiha raķešu izstrādes dokumenti, dokumenti, kas stāsta par Ananerbe darbību. Kaut arī šīs lietas bija daudz lielākā slepenībā nekā holokausts tomēr holokausta dokumenti mistiskā veidā pazuda.

5. No oficiālās holokausta vēstures „gāzes kamerās ar platību 25m2 sabāza pa 700 -800 cilvēkiem”. T.i. – 25 cilvēki uz m2? Kā tas vispār iespējams? Šo skaitli minējis SS medicīniskā dienesta virsnieks Kurts Grešteins (izdarījis pašnāvību franču cietumā). Viņa liecības mainījās no reizes uz reizi – reiz viņš pat apgalvoja, ka tika iznīcināti 20-25 miljoni žīdu. Varbūt viņu spīdzināja? Ja jā – tad vai mēs varam ticēt holokausta mītam?

6. Kādiem līdzekļiem iegūti dati no R. Hesa, pēdējā Aušvicas komandanta? Visi liecinieki apgalvo, ka trīs dienas viņu nežēlīgi spīdzināja, tāpēc viņš parakstījis jebkuru dokumentu, vai liecību. Sākumā būdams angļu gūstā viņš atzinās ļaunajos darbos nometnē. Kad viņš nokļuva poļu gūstā, viņš sacīja, ka angļu cietumā viņu fiziski ietekmēja un lika parakstīt kādu liecību, ko viņš pat nebija lasījis.

7. No holokausta vēstures „līķi krematorijās sadega 4 minūšu laikā”. Interesanti, ja ņem vērā to, ka mūsdienu jaudīgajās krematorijās tam vajadzīgas 1-2 stundas..

Nirnbergas prāvā kāds liecinieks stāstīja par to, kā notika iznīcināšana Belzecas nometnē. Tur esot atradies pazemes komplekss ar baseinu. Žīdi tikuši sadzīti baseinā uz restēm, un tad caur ūdeni laista elektriskā strāva, nositot viņus. Tad mehāniski restes tika paceltas virs ūdens, kur tās sakarsa un līķi tādējādi sadega. Tad to uztvēra pilnīgi nopietni. Lieki teikt, ka nekādi pierādījumi šādiem joku stāstiem nav, taču šis gadījums uzskatāmi parāda, ka tajos apstākļos varēja iegūt visdažādākās liecības. Tika apgalvots, ka Aušvicā, tā kā krematorijās vietas nepietika, līķi samesti bedrēs un tad sadedzināti. Aušvica bija purvains apvidus un šādas bedres piepildītos ar ūdeni. Turklāt šāda degšana bedrēs nav iespējama, jo degot ir nepieciešams skābeklis. Pētījumi par to, cik daudz pelnu rastos, ja tiktu sadedzināts oficiāli pieņemtais daudzums cilvēku (kas gan ir neiespējami, jo, ņemot vērā degšanas laiku, pie normāliem apstākļiem viena krāsns varētu dienā sadedzināt ap 4 cilvēkiem), parāda, ka nacistiem būtu jātiek galā ar milzīgiem pelnu kalniem (vidēji no cilvēka paliek pāri 3,4 kg pelnu), par kuru eksistenci nav nekādu pierādījumu.

8. Kāpēc nav precīza skaitļa cik īsti nogalināto bija? Versiju ir daudz – paši holokausta piekritēji (dažādi autori) sauc skaitļus no 1 līdz 9 miljoniem nogalināto žīdu. Ja jau viss tika izsekots – tad bija jābūt noteiktam skaitlim. Vai tas nenorāda, ka nekāda izmeklējuma nebija?

9. Kāpēc nav skaidrojuma par to, kā gāze tika piegādāta kamerām? Vieni saka, ka pa griestiem, citi saka, ka pa grīdu, citi saka, ka pa sienām. Vēl kādi domā, ka kameras bija hermētiski noslēgtas un gāze tika pievadīta caur dušām , vēl daži tic, ka gāzes granulas iemeta pa lūkām SS-ieši.

Ja pieņemam hipotēzi, ka gāzi iemeta pa lūkām granulu veidā: INSEKTICĪDS Ciklons B normālā temperatūrā un mitrumā izdalās no granulām 2 h laikā. Taču oficiālā holokausta vēsture stāsta kaut ko pavisam citu – gāze no granulām izdalījās uzreiz, žīdi nomira 20-30 min laikā, tad zonderkomandas NEKAVĒJOTIES izvāca viņus no gāze kamerām. Protams, ka negāja runa par jebkādiem aizsarglīdzekļiem kā gāzmaskas, vai speciālu aizsargtērpu. Bez speciāla aprīkojuma zonderkomandas locekļi saindētos ar Ciklonu B. Kur loģika? Vai tad viņi bija no citas planētas vai ar ģenētiski modificētu gumijas ādu, ka inde uz viņiem neiedarbojās? Jāmin, ka arī pašreizējās nometnes ar kamerām tika uzceltas pēc kara „izglītošanas” nolūkos. Ir atzīts, ka šādas kameras konstrukcija ir absolūti darboties nespējīga. Līdzīgas telpas gan bija lai ar Ciklona-B palīdzību atutotu matračus un citu materiālu.

10. Kāpēc uz ”gāzes kameru” sienām nav zilo nogulšņu, vai zilās nokrāsas, ko atstāj Ciklons B? Liecinieki apgalvo, ka tādi plankumi bija uz līķiem, taču saskaroties ar cilvēka ādu Ciklons B atstāj SARKANUS plankumus, nevis zilus. Un tas ir ķīmiski pierādīts. Ķīmiķa Germara Rūdolfa (nesen tiesāts un ieslodzīts cietumā) pētījumi atklāj, ka Ciklona-B lietošanas rezultātā uz sienām saglabājusies zilā krāsa nav apmēros, kas liecinātu par tās biežu izmantošanu (kas būtu loģiski cilvēku iznīcināšanas gadījumā).

11. Kāpēc tiek izmantots tieši Ciklons B, ja bija ļoti daudzi citi, daudz ērtāki un lētāki „iznīcināšanas” līdzekļi?

12. „Cilvēkus sadzina īpašās gāzes mašīnās un noindēja”. Gana smieklīga teorija, ņemot vērā apstākli, ka vāciešiem visu kara laiku bija problēmas ar degvielu..

13. Eksperti apgalvo, ka koncentrācijas nometnēs uzrādītās „indēšanas” telpas nevarēja būt gāzes kameras, jo tām nav vajadzīgās sarežģītās hermetizācijas, gāzes izsmidzināšanas un ventilācijas sistēmas. Iznīcināšana gāzes kamerās būtu bijis arī ļoti lēns un dārgs process.

14. Kāpēc holokausta vēsturē laiku pa laikam uzrodas un pazūd jaunas „iznīcināšanas metodes” – tvaika kameras, elektriskās vannas, pneimatiskais āmurs, dzīvu cilvēku sadedzināšana, vagoni ar kaļķi...

15. Kāpēc izsekojot holokausta noziegumus Lielbritānija nepieturējās pie starptautiskajiem aktiem, bet radīja jaunu statūtu, pēc kura holokaustam pierādījums pat nevajadzētu?

16. Ja sabiedroto lidmašīnas tik viegli fotografēja koncentrācijas nometnes – kāpēc vienkārši neiznīcināt gāzes kameras un pārtraukt žīdu iznīcināšanu?

17. Kāpēc nometņu aerofotouzņēmumos nav redzamas līķu un ogļu kaudzes? Kur rindas uz nāvi ejošo žīdu, ja iznicināšana noritēja visu dienu kā cehā?

Tagad padomāsim – cik saprātīgi būtu realizēt oficiālajā holokausta vēsturē aprakstīto. Ja jūs gribētu nogalināt visus žīdus Eiropā – vai jūs būvētu gāzes kameras, koncentrācijas nometnes? Vai jūs kara laikā uzturētu koncentrācijas nometņu personālu, kad visi zaldāti vajadzīgi frontei? Ja jūs gribētu iznīcināt žīdus, pat loģiski domājot, būtu skaidrs, ka nekādas nometnes ar sarežģītām gāzes kamerām, krematorijām u.t.t. nebūtu būvētas. Viss būtu vienkāršāk - ērtāk taču žīdus nošaut turpat pie dzīvesvietas.

Tātad, kas notika īstenībā? Ticamāka izskatās šāda versija: 1933. gadā, Nacionālsociālistiem nākot pie varas, patiešām sāka mazināties žīdu ietekme politiskajā, ekonomiskā un kultūras ziņā. Visur žīdus nomainīja vācieši. Ļoti normāla parādība Nacionālsociālistiskā valstī. Hitlers nemaz necentās iznīcināt žīdus. Tā vietā Vācijas valdība aktīvi sadarbojās ar cionistu kustību, veicinot žīdu izceļošanu no Vācijas teritorijas. Sākoties 2.P.K tika pārrautas diplomātiskās attiecības ar lielāko daļu pasaules, radās liels pieprasījums pēc darbaspēka. Tā kā lielākā daļa vācu vīriešu bija frontē – piespiedu kārtā lika strādāt žīdiem, kuri Vērmahtā dienēt nedrīkstēja. Un tāpēc tika celtas rūpnīcas, jeb kā tās sauc tagad „koncentrācijas nometnes”, kuras īstenībā bija vienkāršas DARBA NOMETNES- strādniekam nebija jābraukā uz darbu, viņš mitinājās turpat pie darbavietas.

Ciklons B? Protams, tas tika izmantots. Bet ne jau žīdu indēšanai, bet dezinfekcijai pret utīm, blusām, jo īpaši kara beigās nometnēs bija antisanitāri apstākļi. Paskatoties uz nemākulīgo gāzes kameru teorijas skaidrojumu (sk. Punktus 10 -14) šī versija šķiet ticamāka un saprotamāka. Ja tiek runāts par dzīvajiem skeletiem, ko sastop sabiedroto armijas atbrīvojot nometnes – protams, arī tam ir loģisks izskaidrojums. 1945. gadā sabiedroto aviācija iznīcināja visus vācu vilcienu sastāvus neatkarīgi no tā no kurienes uz kurieni tie gāja un ar kādām precēm. Protams, tikai iznīcināti arī vilcienu sastāvi, kas veda medikamentus un pārtiku uz darba nometnēm. Ja runa iet par vilcieniem, tad žīdi no Eiropas vilcienu firmām ir izspieduši miljoniem dolāru tikai tāpēc, ka ar tiem vilcieniem ir tikuši pārvadāti kara laikā. Un uzminiet uz kurieni iet šie miljoni? Pareizi, lai sponsorētu Izraēlu.

Otrs raksts >

Viens no nesatricināmākajiem mūsdienu mītiem ir holokausts. To var izteikt dažos vārdos, kas gadu desmitus mācīti skolās un atkārtoti masu saziņas līdzekļos: 2.P.K laikā nacisti okupētajās teritorijās iznīcināja aptuveni 6 milj ebreju, turklāt lielāka daļa nogalināti speciāli ierīkotās gāzes kamerās nāves nometnēs. Katrs, kurš to uzdrīkstēsies apšaubīt „nacistu mednieka” Simona Vīzentāla vārdiem izsakoties, ir „… vai nu bijušais nacists, vai neonacists. Turklāt viņš ir arī muļķis, jo lien tur, kur cerības gūt rezultātus var lolot tikai bērni vai vājprātīgie”. Īsi, skaidri un pietiekami draudoši. Neonacista zīmogs nozīmē ne tikai izslēgšanu no „nopietno” pētnieku aprindām, bet dažviet arī kriminālatbildību. Situāciju holokausta izpētes jomā vistrāpīgāk raksturo pētnieks no Šveices Jurgens Grāfs: „Tagad „brīvajos” Rietumos var nesodīti apšaubīt Dieva eksistenci, bet gāzes kameru eksistenci –ne. Groteska ir jau pati atziņa, ka juristiem ir tiesības atrisināt strīdīgus vēstures jautājumus. Patiesība, ko jāaizstāv ar kriminālvajāšanu palīdzību, pēc pārbaudes, visticamāk izrādīsies meli”.
Neraugoties uz to, R-eiropā, ASV un Kanādā darbojas simtiem pētnieku, kas seko seno romiešu atziņai: Vita cara, patria carior, veritas carissima” – „Dzīvība dārga, tēvzeme dārgāka, patiesība visdārgākā”. Viņus dēvē par vēstures revizionistiem jeb vēstures pārskatītājiem.
Bet viņi nav nacistu politikas attaisnotāji vai ebreju ciešanu noliedzēji. Neviens no viņiem neapšauba ebreju diskrimināciju Trešajā Reihā, ievietošanu koncentrācijas nometnēs, iznīcināšanu tīrīšanas akcijās Austrumu frontē. Revizionisti pakļauj kritikai virkni oficiālajā historiogrāfijā un masu apziņā iesakņojušos apgalvojumu:
1. Bijis nacistu izstrādāts ebreju masveida iznīcināšanas plāns.
2. Bijušas ebreju masveida iznīcināšanai ierīkotas „gāzes kameras” un „nāves nometnes”.
3. Nacistu kontrolētajās teritorijās Eiropā nogalināti 6. miljoni ebreju.
Revizionisti ir dažādu tautību un jomu speciālisti, kas pētniecībā lieto ne tikai vēstures, bet arī statistikas, fizikas, ķīmijas un inženiertehniskās metodes, meklējot atbildi jautājumam: kādā veidā īstenots holokausts? Viņu pētījumu taktika ir līdzīga: iepriekšminētos apgalvojumus pieņem kā pierādāmus, meklē dokumentus, kas tos apstiprina, rekonstruē gāzes kameru tehniskās darbības shēmu, aplēš Eiropā dzīvojušo, koncentrācijas nometnēs ievietoto, bojāgājušo un izdzīvojušo ebreju skaitu, noskaidro viņu nāves cēloni. Līdzīgi slepkavību izmeklētājiem, viņi meklē nozieguma motīvus, ieročus un līķus- un… tā arī nav atraduši.

Vēstures pārskatītāju pētījumos gūtie secinājumi pamatoti noliedz visus 3 augstākminētos apgalvojumus- holokausta galvenos pīlārus. Daudzu izpētes gadu gaitā nav atrasts neviens ticams dokuments (projekts, rīkojums, pavēle vai instrukcija) par gāzes kameru ierīkošanu un lietošanu. Vācu koncentrācijas nometnes apmeklējušās Sarkana Krusta inspekcijas nav fiksējušas nevienu ieslodzīto masveida nogalināšanas liecību. Nav atrasts neviens hitleriešu pretinieku izlūkdienestu dokuments par Trešā Reiha vadības izstrādātajiem ebreju pilnīgas iznīcināšanas plāniem. Vairums vācu nacistu dokumentu, kas nonākuši uzvarētāju rokās, tai skaitā koncentrācijas nometņu lietvedības, līdz šim laikam nezināmu iemeslu dēļ turēti slepenībā. Bet daudzajos brīvi pieejamajos dokumentos ASV Nacionālajā arhīvā par nacistu ebreju politiku nav nevienas norādes uz ebreju masveida iznīcināšanas plāniem. Atziņas par holokausta šausminošajiem apjomiem un velnišķīgo iznīcināšanas tehniku pamatā balstās uz „aculiecinieku” stāstiem un „nacistisko slepkavu” liecībām, kas ir haotiskas un pretrunīgas. Tieši aculiecinieku stāstu neticamība rosināja pirmā plašāk pazīstamā revizionista Pola Rasinjē darbību. Šo ģeogrāfijas un vēstures skolotāju okupētajā Francijā 1943. gadā vācieši arestēja par dalību Pretošanās kustībā un ievietoja Dora-Mitelbau, vēlāk Būhenvaldes koncentrācijas nometnēs. Rasinjē ieslodzījuma laikā ne reizi neredzēja gāzes kameras, nedzirdēja par ebreju masveida iznīcināšanu, lai gan neskaidras baumas par gāzes kamerām nometnēs izplatījuši ieslodzītie komunisti. Pēc kara Rasinjē 14 gadus ceļoja pa Rietumeiropu gāzes kameru aculiecinieku meklējumos, apciemoja grāmatu par zvērībām koncentrācijas nometnēs autorus, tomēr tā arī neatrada nevienu, kurš būtu kameras redzējis savām acīm. Viņa apzināto liecinieku un autoru stāsti balstījušies uz „ticamu liecinieku, kuri nesen miruši”, sniegtajām ziņām. Bijušā ieslodzītā vērtējumu izsaka viņa grāmatas nosaukums „Odiseja meli”- līdzīgi leģendārajam sengrieķu ceļotājam, koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem ir iespēja izdomāt neticamus stāstus, jo nav neviena, kurš varētu par to ticamību pārliecināties pats savām acīm. Rasinjē centās pierādīt, ka ieslodzīto mirstība koncentrācijas nometnēs bija zemāka nekā to atspoguļo oficiālā historiogrāfija, ieslodzītie lielākoties miruši nevis mērķtiecīgas iznīcināšanas, bet bada un epidēmiju rezultātā kara beigās, kad bombardēšanas postījumu dēļ nebija iespējams nodrošināt nometnes ar pārtiku un medikamentiem. Līdz ar holokausta apjomu un īstenošanas apšaubāmību revizionisti cenšas rast atbildi uz jautājumu: kāpēc ebreju genocīdu tik ļoti pārspīlē? Atbilde slēpjas jau pašā termina „holokausts”. Grieķu valodā tas nozīmē senebreju veikto dedzināmo upuri dievam Jāhvem. Tādā pašā nozīmē nereti lieto senebreju vārdu „šoah”. Kā paskaidro revizionists Rožē Garodī, šis termins „pauž vēlmi padarīt noziegumus pret ebrejiem par izņēmumu vēsturē, jo ciešanām un nāvei tādējādi piešķirts sakrāls raksturs”.

Šausmu metamorfozes

Bojā gājušo ebreju skaits un versijas par nogalināšanas veidiem laika gaitā mainījušās arī holokausta atzinēju darbos, turklāt nogalināto daudzumam ir tendence samazināties. Tā Osvencimas jeb Aušvicas koncentrācijas nometnē okupētajā Polijā, ko uzskata par lielāko ebreju masveida iznīcināšanas vietu, saskaņā ar franču Kara noziegumu departamenta paziņojumu 1954.gadā, gājuši bojā 8 miljoni cilvēku. Nirnbergas tribunāls 1946.gadā atzina, ka bojāgājušo skaits ir 6 miljoni. Osvencimas komandanta Rūdolfa Hesa liecībās tajā pašā gadā minēti 3,5 miljoni, no tiem 2,5 miljoni noindēti gāzes kamerās. 1989.gadā holokausta eksperts no Izraēlas Jehuda Bauers paziņoja, ka Osvencimas upuru skaits ir 1,6 miljoni, tai skaitā 1 352 980 ebreji. Populārais holokausta aizstāvis, Francijas ebrejs Žans Klods Presaks, 1993.gadā aplēsa, ka bojā gājuši tikai 775-800 tūkstoši Osvencimas ieslodzīto, no tiem 630 tūkstoši ir ar gāzi noindētie ebreji. Nākamajā gadā viņš aplēses koriģēja uz 670-710 tūkstošiem bojā gājušo, tai skaitā 470-550 tūkstošiem ebreju. Ebreju statistiķis Džeralds Reitlingers atzina, ka nometnes pastāvēšanas laikā no 1940.gada janvāra līdz 1945.gada februārim- Osvencima reģistrēti tikai 363 tūkstoši ieslodzīto, turklāt ne visi bijuši ebreji. Revizionisti Džeralds Forisons un Karlo Matonjo aprēķinājuši, ka Osvencimā miruši 150-170 tūkstoši ebreju, no tiem gāzes kamerās-neviens, jo šādas kameras neesot eksistējušas. Augstās mirstības iemesls 1944-1945 gadā bija epidēmijas, galvenokārt izsitumu tīfs.
Pēc 2.P.K beigām nebija vienprātības par milzīga ebreju daudzuma (minēti pat 11 miljoni) iznīcināšanas veidu. Figurēja viena par otru baisākas, bet tehniski neīstenojamas versijas, tādēļ holokausta literatūrā tās neiedzīvinājās: asins saindēšana ar injekcijām, nosmacēšana ar tvaiku, dzīvu cilvēku izbēršana krāsnīs no vagonetēm, nedzēsta kaļķa iebēršana ar ebrejiem pārpildītos lopu vagonos. Lūk, viens piemērs par iznīcināšanu nāves nometnē Belzecā, Polijā (starp citu, pagaidām nav atrasta neviena ticama liecība vispār par šīs nometnes pastāvēšanu), kā to pasniedza Stefans Zunde grāmatā „Pēdējais Polijas ebrejs”: „Cilvēku dzirnavu platība bija ap 7 kvadrātkilometri. Ar ebrejiem pārpildīti vilcienu sastāvi pa tuneli iebrauca nāves vietās pazemes sektorā. Ebrejiem novilka drēbes un kailus aizveda uz milzīgām telpām, kur varēja sastapt tūkstošiem cilvēku. Telpas bija bez logiem, ar metāla sienām un paceļamu grīdu. Grīda ar tūkstošiem ebreju nolaidās apakšā esošā baseinā tā, lai cilvēki ūdenī atrastos tikai daļēji. Tad grīdai pieslēdza elektrisko strāvu. Pēc dažām sekundēm visi bija miruši, tūkstošiem vienā mirklī. Tad metāla grīda pacēlās no ūdens. Atkal ieslēdza strāvu, un metāla platforma kļuva par sarkofāgu, kas kaita tik ilgi līdz līķi pārvērtās pelnos. Tad jaudīgi krāni pacēla milzīgo sarkofāgu un izbēra pelnus. Lieli fabrikas skursteņi izvadīja dūmus. Miljoniem cilvēku nogalināšanas problēma bija atrisināta.”
1945.gada 14. decembrī Nirnbergas tribunālā noskaidroja, kā notika ebreju iznīcināšana Treblinkas nāves nometnē: „Visi upuri novilka drēbes un apavus, ko savāca. Tad daļu no viņiem, galvenokārt sievietes un bērnus, dzina uz nāves kamerām. Novājinātos un lēnos pamudināja ar laidņu sitieniem un kāju spērieniem. Mazos bērnus vienkārši iemeta kamerās. Kad kameras bija piepildītas, tās cieši noslēdza un ielaida tvaiku”.
Pēc 75 dienām tiesneši par tvaika kamerām jau bija aizmirsuši. Kopš šā brīža figurēja jau mazliet ticamākā gāzes kameru versija, kā to izklāstīja izdzīvojušais Samuels Raizmans: 13 gāzes kamerās katru dienu tika noindēti 10-12 tūkstoši cilvēku. Turklāt nebija precizēts, kāda nāvējoša gāze izmantota. Tikai 70-os gados uzradās daži Treblinkā izdzīvojušie, kuri liecināja, ka divās gāzes kamerās ebreji noindēti ar padomju tanka dīzeļdzinēja izplūdes gāzēm. 13 mēnešos šādā veidā esot nogalināti 800 tūkst ebreju, galvenokārt no Varšavas geto. Līķi 1943.gadā apbedīti milzīgā masu kapā, bet nākamajā gadā izrakti un sadedzināti, izmantojot malku vai vispār iztiekot bez degmateriāla. 1983.gadā vācu revizionists Fricis Bergs pēc konsultācijām ar ķīmiķiem un krematoriju darbiniekiem secināja, ka ar viena dīzeļdzinēja gāzēm minētajā laika posmā nogalināt tik lielu daudzumu upuru tehniski nav iespējams. Lai sadedzinātu tik daudz līķu, nepieciešami 160 tūkstoši tonnu sausas malkas: šķiet neticami, ka tik lielu daudzumu resursu un darbaspēku to sagatavošanai kara apstākļos nacisti būtu gatavi upurēt noziegumu slēpšanai.
Tūlīt pēc kara radās versija, ka gāzes kameras pastāvējušas visās nacistu koncentrācijas nometnēs. Simons Vīzentāls grāmatā „Mauthauzenas koncentrācijas nometne” rakstīja: „Nometnē bija ierīkota ierīce nogalināšanai ar gāzi, maskēta kā pirts. Turklāt no Mauthauzenas uz Hūzenu kursēja īpašs auto, kurā ieslodzītos ar gāzi nogalināja ceļā {…} Tā nogalināti aptuveni 1-1,5 miljoni. Gāzes auto holokausta briesmu stāstos ir ievērojama loma. Izskan pat apgalvojumi, ka nāves nometnē Helmno tajos nosmacēti ap 2 miljoni cilvēku, tomēr nav atrasta neviena rakstiska liecība par „gāzes auto” izgatavošanu un lietošanu. Kā gāzes kameras radušās amerikāņu okupācijas zonā, liecina filtrācijas nometnē ieslodzītie esesieši. Helmuts Tauvers stāsta, ka 1946.gadā, kad viņš strādājis bijušajā Dahavas koncentrācijas nometnē, poļu tautības apsargs viņam parādījis „interesantu krematoriju”: telpu, pie kuras griestiem bija piemontētas gramofonu taures- gāzes izvadkanālu butaforijas. Proti, vāciešu aizsākto krematoriju būvi pabeidza amerikāņi, lai radītu ilūziju par liela līķu daudzuma sadedzināšanu. Cits amerikāņu saņemtais gūsteknis- Horsts Kroics rakstīja, ko viņam stāstījis nometnes biedrs Voldemārs Špeks: „Bez citiem darbiem viņš strādāja pie krematorijas būves pēc amerikāņu rīkojuma. Pēc tā Špekam un viņa biedriem lika ierīkot karātavas, un viņi ar resnu virvi berza lielu zaru, lai radītu iespaidu, ka šajā kokā kārti cilvēki visu nometnes pastāvēšanas laiku „. Liecības pret gāzes kameru pastāvēšanu Vācijā, pamudināja Rietumvācijas Mūsdienu vēstures institūta līdzstrādnieku Martinu Brosatu 1960.gada 19.augustā paziņot laikrakstā „Das Zeit”, ka ebrejus un citus ieslodzītos neiznīcināja ar gāzi Dahavas, Bergenbelcenas un Būhenvaldes koncentrācijas nometnēs, bet tas noticis tikai speciāli ierīkotās iznīcināšanas nometnēs Polijā: Osvencimā-Birkenava, Sobiborā, Treblinkā, Helmno un Belzecā.

Ķīmija pret gāzes kamerām

Jebkuram nopietnam pētniekam rodas jautājums: ja gāzes kameras un nāves nometnes pastāvēja, tad- kādā veidā tas darbojās?
Osvencimā kopš 1940.gada pastāvēja liela darba nometne ar filiāli Birkenavu. Tās nodrošināja ar darbaspēku blakus esošās naftas pārstrādes un sintētiskā kaučuka rūpnīcas, kas darbojās Austrumu frontes vajadzībām . Vairums ieslodzīto, kurus nodarbināja Osvencimā, bija no nacistu okupētās Eiropas daļas deportētie ebreji. Tagad nometnēs ierīkots muzejs.
Teorija par ebreju iznīcināšanu Osvencimā galvenokārt balstās uz komandanta Rūdolfa Hesa (nejaukt ar Ā. Hitlera vietnieku, kurš 1940.gadā aizlidoja uz Lielbritāniju, lai censtos novērst karu ar Lielbritāniju- V.B.) liecībām 1946.gadā: „Kad Osvencimā bija uzbūvēta telpa iznīcināšanai, es izmantoju „Ciklonu B”- zilskābes kristālus, ko meta kamerā caur nelielu atveri griestos. Cilvēku, kuri bija kamerā, nogalināšanai, bija nepieciešams 3-15 minūtes, atkarībā no laika apstākļiem. Par to, ka iestājusies nāve, mēs uzzinājām pēc kliedzienu apklušanas. Parasti gaidījām pusstundu, tad atvērām durvis un aizvācām līķus {…} Mēs Osvencimā ierīkojām vienu kameru, kurā varēja ievietoties 2000 cilvēku. Upurus atlasīja šādi: jaunpienākušos apsekoja divi esesiešu ārsti. Ieslodzītie gāja garām un viens ar zīmi izlēma viņu likteni. Darbaspējīgos aizsūtīja uz nometni, pārējos- uz iznīcināšanas vietu. Visus bērnus, neatkarīgi no vecuma, likvidēja, jo nevarēja izmantot darbā”. Uz gāzes kamerām nosūtītajiem meloja, ka viņi ies dušā. Kā dušas telpa bijusi maskēta arī pati gāzes kamera.
Rūdolfu Hesu tiesāja un 1947.gadā pakāra Osvencimā. Jau aresta brīdī sievas un bērnu klātbūtnē angļu izlūkdienesta darbinieki viņu nežēlīgi piekāva. Spīdzināšana turpinājās arī ieslodzījuma vietās. Jau tikai šis apstāklis liek raudzīties uz viņa sniegtajām liecībām ar lielu devu neticības. Vairāku Osvencimā izdzīvojušo ebreju ieslodzīto, kuri nodarbojušies ar līķu aizvākšanu no gāzes kamerām un sadedzināšanu krematorijās, holokausta aizstāvju darbos izmantotās liecības ir pretrunīgas, noindēšanas ar zilskābi un kremēšanas apraksti- tehniski neīstenojami.
Kas ir droši zināms par Osvencimas gāzes kamerām un krematorijām? Darbojušās 3 krematorijas- 1 Osvencimas lielajā nometnē un divas 2 km attālajā filiālē Birkenavā, jo mirušo ieslodzīto līķus purvainajā augsnē bija bīstami apbedīt gruntsūdeņu saindēšanas riska dēļ. Mūsdienās kā gāzes kameru apmeklētājiem rāda puspagrabu pie Birkenavas II krematorijas- īstenībā tas ir morgs līķu novietošanai pirms kremācijas. Otro pagrabtelpu, kur visticamāk novietoti no lipīgām slimībām mirušie, pasniedz kā nāvei nolemto izģērbšanās telpu.
Zilskābes kristāli Osvencimā patiešām izmantoti, taču nevis ebreju, bet utu nogalināšanai. Tieši pateicoties „Ciklonam B”, daudzi ieslodzītie ebreji palika dzīvi, jo utis pārnēsāja bīstamo izsitumu tīfu, un to apkarošanai „nacistiskie bendes” veltīja īpašu vērību. Speciālās kamerās, stingri ievērojot drošības pasākumus, ar zilskābi regulāri dezinficētas ieslodzīto drēbes un gultas veļa. 1943.gadā vācu dezinfekcijas firma „Degesch” piegādāja 13 tonnas zilskābes kristālu Osvencimai, tikpat daudz arī Norvēgijai, un 12 tonnas Somijai- karavīru drēbju dezinfekcijai. Kara beigās zilskābes kristālu piegādi Osvencimai pārtrauca, jo „Degesch” rūpnīcu sabumboja. Tā sekas bija tīfa epidēmija, kas paņēma daudzu desmitu tūkstošu ieslodzīto dzīvības. Lielākoties tīfa upuru neapbedīto līķu grēdas redzamas fotouzņēmumos, kas veikti pēc koncentrācijas nometņu atbrīvošanas. 1988.gada februārī uz Osvencimu, Birkenavu un Maidaneku, lai pārliecinātos par „gāzes kameru” autentiskumu, devās inženieris Freds Leihters , kurš specializējās gāzes kameru ierīkošanā noziedznieku sodīšanai ASV. Viņa veiktā ekspertīze uzņemta video un stenografēta. Leihters izdarīja viennozīmīgus secinājumus- nevienā no apmeklētajām nometnēm nav bijušas kameras cilvēku nogalināšanai ar zilskābo gāzi. Domājams gāzes kameras nekad nav tikušas izmantotas šādiem nolūkiem. Tās ir pārāk mazas, lai tajās varētu liecinieku minēto upuru daudzumu. Atbilstoši Hesa teiktajam 210 kvadrātmetrus lielajā kamerā sadzīti 2 tūkstoši upuru, bet izdzīvojušā Rūdolfa Vrbas ieskata- pat 3 tūkstoši. Jurgens Grāfs skumji ironizē, ka nacisti to droši vien panākuši ar blietes palīdzību.
Kameru durvis un logi ir bez hermētiskas izolācijas, kādēļ nāvējošā zilskābā gāze varēja apdraudēt arī iespējamos bendes un viņu palīgus- līķu aizvācējus. Birkenavas krematorijas morga ventilācija ir primitīva- jumta lūkas, tādēļ zilskābes pielietošanas gadījumā neizbēgami saindētos blakus esošās esesiešu lazaretes pacienti. Saskaņā ar „Degesch” 1943.gadā izdotajām instrukcijām, drēbju dezinfekcijas kamerās, lai zilskābā gāze no kristāliem izdalītos iespējami ātrāk, gaisu nepieciešams uzsildīt līdz +35 grādiem pēc Celsija. Šādos apstākļos gāze izdalījās 1 stundu, tad kameru 15 minūtes vēdināja ar elektriskajiem ventilatoriem un dezinficētās drēbes vēl vairākas stundas žāvēja atklātā gaisā. Minētajā morgā nebija nekādu apkures sistēmu un temperatūra nepārsniedza +15 grādus. Tas nozīmē, ka zilskābā gāze no kristāliem tur izdalītos vismaz 2 stundas. Pēc aculiecinieku ziņām, līķu aizvācēji kamerā iegājuši pēc 15-50 minūtēm. Ja tas tā notiktu, neviens no līķu savācējiem nebūtu nodzīvojis līdz liecību sniegšanas brīdim. Turklāt, jāņem vērā, ka ebreji savu tautiešu līķus transportējuši uz krematorijām bez gāzmaskām un spectērpa, bet zilskābe organismā iekļūst arī caur ādu un iedarbojas tikpat nāvējoši kā ieelpotā. Viens no līķu savācējiem, vārdā Filips Millers, pat liecinājis, ka viņš kamerā ēdis kāda nogalinātā ceļasomā atrasto maizi…
Leihters un viņa palīgi paņēma apmetuma un ķieģeļu paraugus gan no dezinfekcijas, gan „gāzes kameru” sienām. Tie tika nosūtīti analīzei ķīmijas doktoram Džeimsam Rotam Bostonā, kurš neko nezināja par paraugu izcelsmi. Analīze pierādīja, ka paraugos no dezinfekcijas kamerām cianīda saturs ir augsts, bet „gāzes kamerās” cianīda nav vispār, vai arī tas konstatējams niecīgā daudzumā. Leihtera ekspertīzes rezultātus 1991.gadā apstiprināja un precizēja vācu ķīmiķis Hermars Rūdolfs. Viņa veiktā ekspertīze pierādīja, ka „nelielās atveres” Birkenavas „gāzes kameras” griestos, pa kuram esesieši it kā metuši nāvējošos kristālus, patiesībā ir lielas, neregulāras formas lūkas, kas lielā steigā griestos izsistas pēc kara, jo uz to malām nav zilās krāsas, ar ko krāsotas morga sienas, pēdu. Turklāt, Rūdolfs ar neatkarīgu ekspertu palīdzību atklāja, ka cianīdu niecīgos daudzumos var saturēt jebkura ēka- piemēram, zemnieku mājas apmetums Bavārijā, kurā bija vairāk cianīda nekā Birkenavas morga sienās. Osvencimas nometnes muzeja darbinieki iebilda, ka cianīds „gāzes kameru” sienās 50 gadu gaitā sadalījies, tomēr šis iebildums neizskaidro augsto cianīda saturu dezinfekcijas kamerā Birkenavas nometnes ēkā BW 5a. 1993.gada pavasarī Rūdolfs atskaiti par ekspertīzi izsūtīja 306 neorganiskās ķīmijas profesoriem Vācijā ar lūgumu uzrādīt kļūdas. Neviens(!) no speciālistiem tādas neatrada.
Katram, kurš interesējas par krematoriju darbības principiem, neticams šķitīs sadedzināto līķu skaits un kremēšanas ātrums. Atbilstoši Ungārijas ebreja Miklāsa Njišli liecībām, Birkenavas krematoriju 46 kurtuvēs esot sadedzināti 20`000 līķu diennaktī, respektīvi- 435 līķi vienā kurtuvē. Atbilstoši Hesa teiktajam- 133 līķi. Pārsteidz arī Birkenavas krematorijas 200x70x80 cm. Lielajā kurtuvē ievietoto līķu skaits. Līķu aizvācējs Šmuls Faincilbergs liecināja: „Bija trīs krāsnis, katra ar divām durtiņām. Katrā durtiņā varēja iebāzt līdz 12 līķu”. 1994.gadā revizionists Karlo Matonjo, konsultējoties ar speciālistiem, noskaidroja, ka pat modernajās krematorijās Bāzelē un Freiburgā viena līķa pārpelnošana ilgst 1-1,5 stundas. Matonjo aprēķinājis, ka ar Osvencimas nometnēs ievesto koksogļu daudzumu nometnes pastāvēšanas laikā pieticis 160 tūkstošu līķu sadedzināšanai. Tas aptuveni atbilst viņa aplēstajam Osvencimā un Birkenavā bojāgājušo skaitam- 170 tūkstoši cilvēku, jo tīfa epidēmijas laikā krematorijas nevarēja tikt galā ar mirušo lielo skaitu, un vairāki tūkstoši sadedzināti zem klajas debess. Nobela prēmijas laureāta, bijušā Osvencimas ieslodzītā Elijas Vīzela romānā „Naktis” (izdots 1958.g. Francijā) šī dedzināšana partapusi par baismīgajiem „uguns grāvjiem”, kuru malā šauti ebreji un dzīvi iemesti viņu bērni.
Osvencimā izdzīvojušo ebreju stāstos atrodams vēl daudz neticamu detaļu : gāze kamerās ievadīta pa atverēm grīdā; esesieši tīksminājušies par upuru ciešanām, noskatoties no balkona, kurš morga telpā nekad nav bijis; vagonetes ar līķiem un pusdzīvajiem izgāztas krematorijas krāsnīs, lai gan krematorija atradās augstāk nekā morgs, un līķi turp nogādāti ar liftu; 800-1000 līķiem pusotras stundas laikā viens frizieris un viens zobārsts nogriezis matus un izrāvis zelta zobus. Kā emocionāli visiespaidīgāko var minēt liesmu izlaušanos no augstā krematorijas skursteņa. Austriešu tiesu medicīnas eksperts Valters Luftls atzina, ka tas nav iespējams, jo koksogles deg ar īsu liesmu, turklāt starp skursteni un krāsnīm vēl atrodas dūmvads. Dienu un nakti liesmojošie krematoriju dūmeņi parādās arī ASV kompānijas „Millenium Films” 2001.gada mākslas filmā „Pelēkā josla” par līķu aizvācēju dzīvi Birkenavas nometnē, kas uzņemta pēc jau minētā Miklāsa Njišli atmiņām. Ar revizionista acīm filmā ieraugāms vēl cits holokausta mītu sižets: līķu aizvācēji gāzes kamerā daudzus mēnešus darbojas tērpti tikai vieglā apģērbā, tomēr ir sveiki un veseli…

Kur palikuši 6 miljoni?

Cik zināms, šis nepierādītais bojā gājušo ebreju skaits pirmoreiz parādījies Polijas ebreja, advokāta Rafaela Lemkina darbā „Ass valdīšana okupētajā Eiropā”, kas publicēta vēl pirms kara beigām- 1943.gadā ASV. Nirnbergas procesā šo skaitli atkārtoja daudzi apsūdzētie un liecinieki, lai gan tribunāls bojāgājušo skaitu bija aplēsis uz 4 miljoniem. ASV prezidents Harijs Trumens bieži atkārtoja, ka 6 miljoni atbilst īstenībai, un reiz pat ciniski paziņoja, ka ebreju vēlētāju ASV ir vairāk nekā arābu. Pastāv versija, ka 1939.gadā Eiropā dzīvojuši 6 miljoni ebreju, bet 1950.gadā- 2,75 miljoni, tātad vairāk nekā 3 miljonus iznīcinājuši nacisti. Īstenībā 6 miljonus nacisti nevarēja nogalināt jau tamdēļ vien, ka viņu pārvaldē tik daudz ebreju nebija. Pē