Daudzi ar nopūtu atcerēsies Padomju laikus, to, cik labi bija dzīvot, to, ka visam bija savs plāns. Tas bija neapstrīdams fakts un apgalvojot pretējo varēja sarūpēt termiņu pēc panta Pretpadomju aģitācija. Tomēr daudziem bija sapnis izkļūt no labās un gādīgās tēvijas uz izvirtušajiem Rietumiem, neskatoties pat uz savas dzīvības apdraudējumu. No 1969.-1988.g. notika 18 lidmašīnu aizdzīšanas mēģinājumi ar ķīlnieku sagrābšanu. Gatavi bēgt bija visi - kolhoznieki, radošā inteliģence, zinātnieki, strādnieki, karavīri un pat drošības orgānu darbinieki. Iemesli bija dažādi, kādam nepatika vara, kāds vēlējās atgriezties uz vēsturisko dzimteni, citiem tā bija iespēja uz labāku dzīvi. Dzelzs priekškars bija paredzēts padomju cilvēkiem, kuriem esošā dzīve bija vislabākā, jo citas nebija un uz ārzemēm tikt bija gandrīz neiespējami, tikai, ja orgāni bija pārliecināti par ceļotāja uzticamību, ka viņš atgriezīsies. Krievijā uztraucas par smadzeņu aizplūšana, taču tās plūda uz Rietumiem jau agrāk. Lai vai cik labi neietu, bet zāle kaimiņa dārzā tomēr būs zaļāka.
PSRS paradīzes bēgļi10
Talantu aizplūšana
Par zināmu katalizatoru neapmierinātībai kļuva 1957.g notikušais Vispasaules jaunatnes un studentu festivāls. Paēdušie un apmierinātie kapitālisti iesēja pirmās šaubu sēklas pilsoņu galvās. Lai gan vara tajā laikā uz saujiņu neapmierināto attiecās iecietīgi. Tomēr Ņikita Hruščova frāze "Jums šeit nepatīk? Tinieties prom no valsts!", kas tika pateikta mākslinieku-avangardistu izstādē izmaksāja dārgi. Nākamais trieciens Padomju ideoloģijai pienāca 1968.g. ar notikumiem Čehoslovākijā. Pilnīgi dabīgi, ka varas reakcija uz šiem notikumiem bija skābekļa piegriešana.
Pirmie, kas sāka posties ceļam, bija kultūras darbinieki, kuriem, kā uzskatīja, Padomju vara traucēja dzīvot un strādāt. Jūtamu pļauku PSRS iedeva slavenais baletdejotājs Rūdolfs Nurievs, kurš paprasīja politisko patvērumu Francijā. Par šo izgājienu dzimtenē viņam piesprieda septiņus gadus cietumā ar pilnīgu mantas konfiskāciju. Bija vēl daudzi citi kultūras darbinieki, kuri aizceļoja. Pēc tam viņus nerādīja pa televizoru, neļāva ierakstīties, viņus visādi centās padarīt par nebijušiem. Aktieris Boriss Sičkins devās uz Rietumiem, pēc tam, kad bija atsēdējis trīs gadus par mahinācijām ar valūtu.
Visu vai neko
1979.g. notika liels skandāls. Viesizrāžu laikā Šveicē izcilais daiļslidotāju pāris Belousova un Protopopovs nolēma palikt Rietumos. Partijas vadība bija nikna, jo tas bija sāpīgs trieciens pa PSRS prestižu. Viņiem uzreiz tika atņemts sporta meistara tituls un viņu vārdus izsvītroja no padomju uzziņu literatūras. Pēc vairākiem gadiem 1988.g. Kalgari olimpiādē uzaicināja slaveno duetu uzstāties paraugdemonstrējumos ar iepriekšējo gadu olimpiāžu uzvarētājiem. PSRS uzstādīja ultimātu, ja viņi uzstāsies, tad PSRS delegācija ignorēs beigu ceremoniju. Pēc tam avīzē "Izvestje" parādījās raksts par to, ka viņi gatavojās rīkot Kalgari "politisko skandālu".
Bija arī pavisam neparasti gadījumi. Okeanogrāfs Staņistalvs Kurils, kuram bija atļauts pētīt tikai PSRS teritoriālo ūdeņu dzīles, nopirka kruīza biļeti no Vladivostokas līdz ekvatoram un atpakaļ bez iebraukšanas ostās. Tādam reisam nebija vajadzīga izbraukuma vīza. 1974.g. 13. decembrī viņš no kuģa klāja ielēca jūrā. Ar pleznām, masku un elpošanas cauruli gandrīz triju diennakšu laikā bez miega un ēdiena nopeldēja ap 100 km līdz tuvākajai Filipīnu arhipelāga salai. Pēc Filipīnu varasiestāžu izmeklēšanas tika deportēts uz Kanādu, kur arī ieguva pilsonību. Dzimtene par Kurila soli vienbalsīgi piesprieda 10 gadus cietumā par Dzimtenes nodevību.
Šķiršanās maksa
1970-to gadu vidū iespēju izceļot uz vēsturisko dzimteni ieguva ebreji. Vairums no viņiem, kas izceļojot nokļuva imigrantu pārsēšanās punktus Austrijā vai Itālijā, strauji mainīja virzienu un devās otrpus okeānam. Padomju vara negribīgi šķīrās no saviem pilsoņiem. Pirms atvadīties no dzimtenes katram ģimenes loceklim vajadzēja noformēt ārzemju pasi. Tik līdz anketa bija iesniegta, ražošanai tika ziņots par šī cilvēka nelojalitāti. Jau nākamajā dienā viņš tika izsaukts uz partkomu, kur vajadzēja atdot partijas biļeti un uzrakstīt iesniegumu par atlaišanu. Starp iesnieguma uzrakstīšanu un aizbraukšanu varēja paiet vairāki mēneši, kā rezultātā, lai cilvēki kaut kā izdzīvotu, dzīvoklī palika tikai plikas sienas.
1972.g. PSRS pieņēma likumu ar garu un biedējoši-bēdīgu nosaukumu: "Par valsts apmācības izmaksu kompensēšanu tiem pilsoņiem, kuri dodas uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs." Piemēram, Maskavas Valsts universitātes absolventiem vajadzēja maksāt 12 200 rubļu lielu nodevu. Laikā, kad vidējā alga valstī bija 130-150 rubļi. Citu universitāšu absolventiem maksa bija daudz zemāka. Ekonomikas fakultāšu absolventiem vajadzēja šķirties tikai no 4500 rubļiem. Realitātē šis likums darbojās tikai līdz 1973.g. un tas bija vērsts pret ebreju emigrāciju. Šī likuma ietvaros vairāk nekā 900 ebreju tautības emigranti samaksāja ap 4,5 miljoniem rubļu.
Teroristi pret paša gribu
Tomēr ne jau visi bēgšanas mēģinājumi bija miermīlīgi. Ne reizi vien cilvēki izšķīrās par nozieguma veikšanu, lai tikai izkļūtu no PSRS. 1960-1980.g bija vairāki pasažieru lidmašīnas nolaupīšanas mēģinājumi.
Pirmais no tādiem notika 1964.g. Moldāvijā. Divi noziedznieki Gudmaks un Karadži, kuri atradās meklēšanā par daudziem noziegumiem, nolēma aizbēgt no valsts. Saprotot, ka Rietumos viņus ar atplestam rokām negaida, nolēma visā padarīšana iejaukt politiku. 29. septembrī nopirka biļetes uz lidmašīnas reisu Kišineva - Izmaila. Pēc lidmašīnas pacelšanās, viņi izvilka ieročus un pieprasīja lidot uz Turciju. Pilots nolēma atgriezties atpakaļ Kišinevā. Sapratuši, ka ir apmānīti, noziedznieki atklāja uguni, ievainojot komandieri un otro pilotu. Nolaižoties lidmašīna avarēja un noziedzniekiem izdevās aizbēgt. Tomēr drīz vien viņus noķēra.
1970.g. notika veiksmīga lidmašīnas aizdzīšana. 15. oktobrī tēvs un dēls Brazinskasi sagrāba lidmašīnu, lidojošu no Batumi uz Suhumi, ar 46 cilvēkiem. Vairāki pasažieri un ekipāža mēģināja patraucēt nolaupīšanu, kā rezultātā tika atklāta apšaude un nogalināts 1 cilvēks un 4 ievainoti. Lidmašīna tika nosēdināta Turcijas teritorijā. Nākamajā dienā Turcijas varas iestādes atgrieza lidmašīnu, bet Brazinskasi palika Turcijā. Pēc minimāla termiņa atsēdēšanas viņi emigrēja uz ASV, kur arī joprojām dzīvo.
Viens no traģiskākajiem nolaupīšanas mēģinājumiem notika 1988.g. To mēģināja izdarīt Ovečkinu ģimene. Tā sastāvēja no 11 cilvēkiem, no kuriem 7 bija brāļi, kas veidoja vispasaules slavu ieguvušu džeza ansambli "Septiņi Simeoni". Ideja aizbēgt bija radusies pēc viesizrādēm iepriekšējā gadā Japānā. Nolaupīšana notika reisā uz Sanktpēterburgu. Tika pieprasīts doties uz Londonu. Ekipāžai izdevās pārliecināt ģimeni, ka ir nepieciešama uzpildīšanās un viņi nolaidās lidlaukā, domājot, ka ir Somijā. Patiesībā viņi bija nolaidušies militārā lidlaukā PSRS teritorijā. Lidmašīnas ieņemšanas laikā gāja bojā māte un četri vecākie dēli.
Padomju laikos emigrācijas nebija. Pēc definīcijas, jo nebija nekādu likumu, kas regulētu emigrāciju. Ebreji bija viena no retajām grupām, kas varēja izbraukt, bet tik un tā bija saujiņa cilvēku, kas to izdarīja.
Ja raksts šķita interesants, manā profilā var atrast citus rakstus par Padomju tēmu. Rakstu par to tāpēc, ka liekas interesanti, un arī tāpēc, ka nespēju saprast, kas mani saista šajā iekārtā un valstī. Saprotu, ka nekā īpaši laba tur nebija, bet pievilcības aura nepazūd.
Tev patiks šie raksti
Tur arī tā pievilcības aura, ka utopija par tēmu "viss pieder visiem un nevienam" tika izdzīvota.
