Sveiki spoki!
Uzraku internetā diezgan interesantu info. Domāju būtu grēks to neielikt spokos, tāpēc piemeklēju bildes un bliezu iekšā.
Ja patīk šāda veida raksti "laikojiet", būs vēl!
PAR un AP saziņu0
26
1
Mūsdienās lielākai daļai pasaules valodu ir gan runas, gan rakstu veids. Tomēr vēl mūsdienās ir valodas, kam nav savas rakstības. Vēsturiski rakstu valoda kā mutvārdu valodas izpausme rakstu formā ir radusies krietni vēlāk, piemēram, daudzām valodām rakstība radusies tikai mūsu ēras 8. - 9. gadsimtā.
Rakstība laika gaitā mainās, galvenokārt, ievērojot pārmaiņas runātāja valodā, kā arī vienkāršojot rakstības noteikumus, tomēr dažās valodās, piemēram, angļu un franču valodā, saglabājusies rakstība, kas atspoguļo senāku valodas stāvokli. Mūsdienās valodas grafiskai atveidošanai visbiežāk tiek izmantoti burti. Sakārtoti noteiktā secībā, tie veido alfabētu.
Runātā (skaņu) valoda
Ierobežotība telpā (runa dzirdama tikai tur, kur tā skan, vai arī tur, kur ir radiouztvērēji, telefons u.tml.);
Ierobežotība laikā (runa dzirdama tikai runāšanas vai parraides brīdī).
Rakstu valoda
Neierobežotība telpā un laikā: rakstība dod iespēju sazināties ar klātneesošu cilvēku (t. i. lasītāju). Šis neredzamais klausītājs - lasītājs var būt rakstītāja laikabiedrs, bet viņš var dzīvot arī pēc gadu tūkstošiem.
Rakstītu grāmatu var lasīt visos zemeslodes punktos. Pateicoties rakstībai, mēs varam lasīt Platona filozofiskos sacerējumus un Homēra poēmas, kas sarakstītas pirms 2500-3000 gadiem.
Mīnus: skaņu valoda rakstos zaudē savu dzirdamību, intonāciju bagātību un tiešo ietekmi uz klausītāju, bet iegūst paliekamību, spēju pārvarēt telpu un laiku.
Cilvēku sazināšanās līdzekļi - vizuāli uztveramas zīmes (akmenī iecistas zīmes, zīmējumi, priekšmetu grupas, žesti, mīmika, tetovējumi u.tml. - viss, kas satur kādu informāciju).
Priekšmetiskās vēstules, piemēram, bampums - gliemežvāku kombinācijas; kipu jeb mezglu raksts (mezglu izkārtojums, krāsa saturs pauž noteiktu informāciju).
Tāpēc mēs rakstītajam vārdam pievēršam daudz lielāku vērību nekā runātajam, un tāpēc raksti jārediģē daudz stingrāk nekā runas.
Valoda ir katrai tautai sava, bet vienas un tās pašas rakstu zīmes bieži vien ir kopējas daudzām tautām.
Skaņu valoda ir savā būtībā daudz pirmatnīgāka, daudz dziļāka parādība nekā rakstība. Nav tautas, kam nebūtu dzimtās valodas, bet ir daudz tautu un cilšu, kam nav savas rakstības. Pasaulē ir bijis ilgs bezrakstu periods, kad dažādu tautu valodās ir izpaudusies tautu garīgā darbība, ir darinātas viņu gara mantas - folklora (tautasdziesmas, pasakas un teikas, sakāmvārdi, parunas, mīklas), bet nav bijuši raksti.
Arī katrs cilvēks bērnībā vispirms iemācās skaņu valodu un tikai pēc tam rakstību. Valodnieciski mazizglītoti cilvēki bieži vien jauc rakstību ar valodu, burtu ar skaņu. Tā kā burts ir cieši fiksēts uz papīra, bet skaņa ātri izskan un izgaist, tad lasītāji bieži vien vadās vairāk no burta nekā no skaņas, pēc burta spriež par skaņu. Šādu parādību sauc par burtu fetišismu. Bet starp burtu un skaņu ir liela atšķirība.
Piemēram, mēs rakstām zirgs, bet izrunājam [zirks],
vāciski rakstam sehr (četri burti), bet izrunājam [zēr] (trīs skaņas) utt.
Tāpēc valodniecībā ļoti svarīgi ir izšķirt rakstību un skaņu valodu, burtu un skaņu, lai nekad šos jēdzienus nejauktu un tā pārvarētu burtu.
Liels paldies, par uzmanību!
Tev patiks šie raksti
