local-stats-pixel fb-conv-api

Otrais pasaules karš2

11 3
Karojošās puses

Karojošās puses bija sadalījušās divās lielās nometnēs: Ass valstīs un Sabiedrotajos.

Ass valstu galvenie spēki bija Vācija, Itālija, Japāna un to satelītvalstis.

Sabiedroto galvenie spēki bija Padomju Savienība, Apvienotā Karaliste un ASV. Sabiedroto pusē karoja arī Britu Sadraudzība, Polija,Francija, Beļģija, Ķīna, Nīderlande un citas valstis.

Liela daļa pasaules valstu, lai gan oficiāli bija neitrālas, faktiski atbalstīja vai nu ass valstis vai sabiedrotos ar brīvprātīgajiem un resursiem

Pirmskara notikumi

Veimāras republikai pēc 1. pasaules kara uzliktie ierobežojumi, ko iedzīvotāji uzskatīja par netaisnīgiem, un ekonomiskās grūtības, ko radījareparāciju apjoms un Lielā Depresija, ļāva Ādolfa Hitlera vadītajai NSDAP kustībai nonākt pie absolūtas varas Vācijā.

Pārkāpjot Versaļas līguma ierobežojumus, Hitlers atjaunoja Vācijas militāro spēku, izveidojot karot spējīgus bruņotos spēkus (Vērmahtu), militarizēja Reinzemi, kas bija paredzēta kā nemilitāra buferzona Francijai, uzspieda apvienošanos ar Austriju tā sauktajā Anšlusā, un ar Francijas un Lielbritānijas piekrišanu anektēja daļu Čehoslovākijas. Francija un Lielbritānija cerēja realizēt Nomierināšanas politiku, ar kuras palīdzību izdotos novērst iespējamos militāros konfliktus ar Vāciju. Tieši realizējot šādu politiku, viņi ļāva Vācijai anektēt un okupēt teritorijas Eiropā.

1922. gadā Itālijā varu ieguva Benito Musolīni un Fašistu partija. 1936. gadā Itālija un Vācija noslēdza "Berlīnes-Romas ass" līgumu.

Eiropas karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā karš sākās 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija iebruka Polijā. Saskaņā ar Ribentropa-Molotova paktu, PSRS vajadzēja arī veikt iebrukumu, taču Padomju valdība Vācijai paziņoja, ka Sarkanā armija vēl nav gatava iebrukumam un tāpēc Vācijai vienai nācās uzņemties agresora lomu. Francija un Lielbritānija, saskaņā ar līgumsaistībām, 3. septembrī pieteica karu Vācijai. Polijas armija nebija mobilizēta, un nespēja ilgi pretoties Vācijas skaitliskajam pārspēkam. 17. septembrī Polijā iebruka arī PSRS karaspēks, apgalvojot, ka aizsargās Polijas austrumu teritoriju privātīpašumu. Jebkurā gadījumā, Francija un Lielbritānija nepieteica karu PSRS, lai arī Padomju armija būtībā veica tādu pašu iebrukumu kā Vācu armija. 6. oktobrī tika sakautas pēdējās poļu armijas vienības.

Polijas cīņu laikā Lielbritānija un Francija karā praktiski neiesaistījās, bija tikai atsevišķas flotes un gaisa spēku sadursmes. Tas ļāva Vācijas karaspēkam brīvi darboties Polijā un turpināt nostiprināt militāros spēkus, kuri tobrīd bija vājāki kā Sabiedroto valstīm.

1939. gada rudenī PSRS pieprasīja trīs Baltijas valstīm un Somijai ar to parakstīt savstarpējās palīdzības līgumus, kas ļautu izvietot to teritorijā PSRS kara bāzes. Igaunija, Latvija un Lietuva parakstīja līgumus un PSRS izvietoja attiecīgi 25 000 karavīru Igaunijā, 30 000 Latvijā un 20 000 Lietuvā. Somijas valdība atteicās parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS. 1939. gada 30. novembrī PSRS iebruka Somijā, sākot Ziemas karu, kas beidzās 1940. gada martā, Somijai zaudējot 1/10 daļu valsts teritorijas, kur tika nodibināta Karēļu-somu PSR, apvienojot atņemtās teritorijas ar esošās Karēļu APSR teritoriju.

Citur Eiropā vairāk nekā pusgadu līdz 1940. gada aprīlim plašāka mēroga karadarbība nenotika. Šis periods ir zināms kā Dīvainais karš.

11 3 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Reparāciju apjoms un lielā depresija bija tie faktori, kas ļāva NSDAP startēt vēļēšanās un iegūt visvairāk balsu. Taču ar to šie faktori savu lomu arī bija nospēlējuši. Tālāk NSDAP nākšana pie absolūtas varas ir ievērības cienīga. Pēc vēlšanu rezultātiem NSDAP nevarēja iegūt absolūtu varu, jo vēlēšanās ieguva tikai 49% balsu, bet absolūtai varai vajadzēja vismaz 51%. Vēlēšanām cauri tika arī sociāldemokrāti un komunisti. Tātad, lai veidotu valdību NSDAP bija jāsadarbojas ar komunistiem vai sociāldemokrātiem. Taču gan sociāldemokrāti, gan komunisti labi saprata, ka sadarbība ar NSDAP ir nāve. Ja sociāldemokrāti sadarbosies ar NSDAP, tad papriekšu beigas būs komunistiem, pēc tam sociāldemokrātiem pašiem, ja komunisti sadarbosies ar NSDAP, tad papriekšu tiks likvidēti sociāldemokrāti, pēc tam arī komunisti. Ja sociāldemokrāti sadarbosies ar komunistiem, tad NSDAP ar visu Hitleru priekšgalā uz visiem laikiem tiks nostumta no politiskās skatuves. Ņemot to vērā, sociādemokrāti vairākkārt griezās pie komuniestiem ar sadarbības priekšlikumiem, taču komunisti vilcinājās dot atbildi. Visbeidzot sociāldemokrāti piedāvāja veidot valdību pēc komunistu noteikumiem, taču komunisti nepieņēma pat tik izdevīgu piedāvājumu un uzsāka sadarbību ar NSDAP, tādējādi parakstot nāves spriedumu sociāldeokrātiem un arī sev.  Lieki būtu piebilst, ka komunsti pildīja Staļina pavēles un nedrīkstēja neko darīt pēc savas iniciatīvas.

Vācija pašā sākumā nepārkāpa nevienu Versaļas miera līguma punktu. Vācijā nedrīkstēja būt izvērsta militārā rūpniecība, nedrīkstēja būt tanki, nedrīkstēja būt uzbrukuma aviācijau.t.t.. Vācijā nedrīkstēja būt arī militārie poligoni karaspēka manevriem. Eksistē mīts, ka Hitlers bijis ģeniāls finansists. Hitlers varēja būt visģeniālākais finsists pasaulē, taču reparāciju apjoms faktiski tikai ļāva Vācijai kaut kā izdzīvot, par kaut kādu rūpnecības attīstību nevarēja būt pat runa un par lielu resursu iepirkšanu Vācija varēja pat nesapņot. Jebkurā gadījumā Vācijai resursi ir jāiepērk, jo savu resursu tai nav, un ja Vācija sāks lielos apjomos iepirkt resursus, tad Franču un britu atbilstošie dienesti tūlīt sāks meklēt atbildes uz jautājumiem "kāpēc Vācija palielina resursu iepirkumus?" un "Par kādu naudu?" un ātri atradīs, kur tas suns norakts. Cita lieta, ja kāds labs onkulītis tos resursus un naudiņu pa kluso piegādās. Tāds onkulis arī bija un sauca viņu Josifs Staļins. Ir zināms, ka 1934. gadā krasi pieauga dzelzcelā kravu apjoms no PSRS uz Vāciju un līdz 1941 gada vasaras sākumam dzelzceļu tikls no PSRS uz Vāciju strādāja ar maksimālo slodzi. Uz Vāciju no PSRS vilcieni gāja maksimāli piekrauti un maksimāli daudz, atpakaļ tie visi gāja tukši. Vācu ģenerāļi mācījās PSRS kara akadēmijās un PSRS ģenerālštābā. Vācu ierindas virsnieki un kareivji mācībās izmantoja PSRS teritorijā esošos militāros poligonus. Vācu kara lidotājus, tankistus, artilēristus, u.t.t. mācīja padomju instruktori. Arī vācu tankus, lidmašīnas, lielgabalus līdz 1937. gadam lielāko vairumu būvēja padomijas rūpnīcās. Tā tas turpinājās, kamēr Hitlers ieguva ietekmi uz pasaules politiku un viņš varēja uzspļaut tam Versaļas līgumam.

Faktiski Hitlers bija Staļina rokaspuisis, u bez nopietna Staļina atbalsta Hitlers nebūtu varējis pacelt savu armiju tādā līmenī, ka tā varēja sasist visas pārējās Eiropas valstu karaspēkus. Hitlers arī iekaroja Eiropu tikai Staļina interesēs. Vācu karaspēks nebūtu spējigs pastāvēt, ja Staļins būtu sācis Eiropas "atbrīvošanu". Tāds arī bija Staļina plāns, bet Hitlers Staļinu apsteidza burtiski pa vienu vai divām dienām.

 

2 1 atbildēt
nokopets no wiki
0 0 atbildēt