Otrā pasaules kara sākums un Baltijas valstu okupācija3
131
2
Latvijas valsts un tautas likteni vairāk nekā uz pusgadsmitu radikāli izmainīja 1939. gada 23. augustā noslēgtais Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līgums un tam pievienotais slepenais papildu protokols par ietekmes sfēru sadalīšanu Austrumeiropā – tā saucamais Molotova – Ribentropa pakts. Abas totalitārās lielvaras klaji ignorēja Baltijas valstu, Polijas, Somijas un Rumānijas tautu pašnoteikšanās tiesības.
Jau 1939. gada 1. septembrī ar Vācijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules karš. Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis oficiāli paziņoja, ka Latvija neiesaistīsies karā un saskaņā ar savu iepriekš deklarēto pozīciju būs neitrāla valsts. Daļa vēsturnieki šo lēmumu uzskata par kļūdainu, jo tas mazināja izredzes saglabāt valstisko neatkarību tālaika starptautiskajā situācijā.
Pēc Polijas sagrāves Staļins lika Hitleram noprast, ka ir nolēmis sākt risināt “Baltias jautājumu”. Pec Maskavas iniciatīvas 1939. gada 28. septembrī starp Vāciju un PSRS tika noslēgta slepena vienošanās par vācbaltiešu izceļošanu. 1939. gada 30. oktobrī Vācijas un Latvijas valdības noslēdza līgumu par visu etnisko vāciešu atgriešanos vēsturiskajā dzimtenē – Vācijā. Dažu mēnešu laikā no Latvijas izceļoja 52 000 vācbaltiešu. Šī akcija vairoja baumas par ietekmes sfēru slepeno sadali starp PSRS un Vāciju.
Pirmais solis PSRS plānu īstenošanā Baltijā bija tā saucamo bāzu līgumu uzspiešana. 1939. gada 5. oktobrī Latvijas valdība bija spiesta parakstīt ar PSRS Savstarpējās palīdzības paktu, kas paredzēja izvietot Latvijas teritorijā PSRS karabāzes ar 25 000 karavīriem – vairāk nekā visā Larvijas armijā miera laikā.
1940. gada pavasarī pasaules uzmanība bija pievērsta notikumiem Rietumeiropā, jo vācu karaspēks tur uzsāka aktīvu karadarbību. Šajā situācija Latvijas valdība piešķīra ārkārtējās pilnvars sūtniem Kārlim Zariņam Londonā pārstāvēt Latvijas valsts intereses ārzemēs gadījumā, ja karadarbības dēļ valdba Rīgā to vairs nespētu.
Vienlaikus ar Vācijas uzbrukumu Rietumeiropas valstīm Maskava izvērsa propaganda kampaņu pret Baltijas valstīm, apvainjot tās noslēgto līgumu neievērošanā. Pastiprinājās bažas par iekšējo drošību.
1940. gada 15. jūnijā, dienu pēc tam, kad Vācijas karaspēks bija iesoļojis Parīzē, notika incidents uz Latvijas austrumu robežas Maskļenkos. Nākamjā dienā PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs izsauca uz Kremli Latvijas sūtni Frici Kociņu un iesniedza ultimātu, piebilzdams, ka gaida atbildi līdz pulksten 23:00. Sūtņa lūgumi pagarināt ultimāta termiņu netika uzklausīti. Tās pašas dienas vakarā notika Ministru kabineta sēde, kurā tika nolemts piekrist Staļina prasīām. 17. jūnijā Latvijā ienāca Sarkanās armijas daļas, jau pusdienlaikā padomju tanki bija Rīgā. Sākās Latvijas okupācija
Padomju Savienības valdība atsūtīja uz Latviju pilnvaroto pārstāvi Andreju Višinski. Oficiāli viņam bija jāuzrauga ultimāta noteikumu izpilde, bet viņa īstais uzdevums bija pārraudzīt Latvijas aneksiju un iekļaušanu Padomju Savienībā. Staļins gribēja, lai ārēji izskatītos, ka Latvijas tauta brīvprātīgi izvēlējusies iestāties Padomju Savienībā. Tāpēc steidzami tika rīkotas demonstrācijas un ielu gājieni. To organizēšanā aktīvi iesaistījās Sarkanās armijas militārpersonas un mazskaitlīgās Latvijas Komunistiskās partijas biedri. Šos notikumus filmēja, lai parādītu pasaulei Latvijas iedzīvotāju šķietamo atbalstu notiekošajām pārmaiņām. Daudzi cilvēki patiešā cerēja uz labāku dzīvi un demkrātijas atjaunošanu, taču viņiem nācās smagi vilties.
Tev patiks šie raksti
