Kā saka, nav nekā briesmīgāka par sievieti, kura tikko zaudējusi sava mūža mīlestību - tas bija tas par ko pārliecinājās vācieši kaujās Austrumu frontē 1943. un 1944.gadā.
Nacisti nogalināja viņas vīru, viņa nopirka T-34 tanku un devās atriebties32
526
8
Marija Vasiļjevna piedzima 1905. gadā Krimā, nabadzīgā desmit bērnu ģimenē. Kā jauna sieviete viņa kļuva par striktu komunisti, strādāja konservu fabrikā un tad par telefona operatori. Tad 1925.gadā viņa sastapa savu mūža mīlestību - Iļju Oktjabrskaju. Trīs gadus iepriekš Krievijas impērija bija pavērusi ceļu Padomju savienībai un Iļja bija padomju armijas virsnieks. Acīmredzot, Iļja bija iemesls kāpēc viņai tik ļoti iepatikās armija. Viņa pievienojās "Militāro sievu padomei", kļuva par armijas medmāsu, iemācījās vadīt automašīnas (netipiski tā laika sievietēm), kā arī izmantot dažādus ieročus. Viņa reiz rakstīja savai māsai un teica, "Appreci karavīru un tu dienēsi armijā."
Lai kā arī gribētu un censtos, pārim nevarēja būt bērnu, bet vismaz viņi bija viens otram. Un viņi mierināja sevi ar patiesu pārliecību, ka viņi palīdz veidot jaunu un labāku valsti saviem cilvēkiem. Viņu dzīve bija gandrīz ideāla.
Līdz 1941.gada 22. jūnijam.
Vēloties paplašināt Vācijas teritoriju un iznīcināt komunismu, Hitlers pavēlēja iebrukumu Krievijā, kas tika nodēvēta par operāciju "Barbarosa". Tajā piedalījās 3,8 miljoni vācu karavīri, 3350 tanki, 2270 lidmašīnas un 7200 artilērijas vienības - padarot to par lielāko militāro invāziju cilvēces vēsturē.
Karam sākoties un nacistiem ieņemot Ukrainu, Marija bija viena no daudzajām sievietēm un bērniem, kas tika evakuēti uz Tomsku, Sibīrijā. Taču Iļja palika, lai cīnītos. Divus gadus vēlāk, turpat Sibīrijā, Marija saņēma ziņas, kas izmainīja viņu uz visiem laikiem. Iļja bija kritis kaujās pie Kijevas 1941.gada augustā. Marija bija baltkvēlē. Gandrīz nekavējoties viņa sāka meklēt veidu, kā aktīvi iesaistīties karā.
Viņa pārdeva visas savas lietas un ziedoja dzīves laikā uzkrātos 50 000 rubļus Sarkanajai armijai apmaiņā par iespēju vadīt tanku frontes līnijās, lūgums, ko izskatīja un akceptēja pats Staļins. Viņa rakstīja Staļinam: " Mans vīrs tika nogalināts aizstāvot dzimteni. Es gribu atriebties fašistu suņiem par viņa nāvi un par to padomju cilvēku nāvēm, kurus spīdzināja fašistu barbari. Šim nolūkam esmu noguldījusi visus savus personīgos uzkrājumus -50 000 rubļu - Nacionālajā bankā, lai uzbūvētu tanku. Es mīļi lūdzu nosaukt tanku "Kareivīgā draudzene" un nosūtīt mani uz frontes līnijām kā šī tanka vadītāju". Staļins atrakstīja atpakaļ un teica, "Protams!"
Marijai tika piešķirts olīvzaļš T-34 tanks, kas tika nosaukts par "Kareivīgo draudzeni". Viņa izgāja trīs mēnešu apmācību, un sākumā viņas augstāk stāvošie virsnieki bija skeptiski, bet drīz viņa pierādīja, ka ir ļoti prasmīga vadot tanku. Kad viņas apmācība bija noslēgusies, Marija tika iekļauta 26. Tanku aizsargu brigādē kā mehāniķe un tanka vadītāja.
Jau savā pirmajā kaujā 1943.gada 21.oktobrī pie Smoļenskas, Marija apklusināja visus skeptiķus un pierādīja savas prasmes. Viņa iznīcināja neskaitāmus ienaidnieka pretttanku ieročus, likvidēja vairākus frontes līnijas nacistu karavīrus un bija pirmā no savas brigādes, kas pārrāva vācu aizsardzības līniju, un par to tika paaugstināta līdz seržanta pakāpei.
Vienas kaujas laikā pēc negaidīta vāciešu nakts reida, tika bojāta Marijas tanka kāpurķēde. Tā vietā, lai pamestu savu tanku , kurš vairs nebija vadāms, viņa pamanījās izrāpties no tā un salabot to, neskatoties uz to, ka atradās zem nepārtrauktas ienaidnieka uguns. Šāda pieredze viņai bija vēl divas reizes, un viņas uzticība savai brigādei un pašam tankam tika plaši novērtēta un apbrīnota.
Marijas pēdējā kauja norisinājās 1944.gadā 17.janvārī. Kā seržants viņa vadīja savu brigādi nacistu ugunslīnijā, un atkal spēja pārraut to aizsardzības līniju, ļaujot padomju tankiem "iztīrīt" divas vācu tranšejas. Arī šoreiz viņas tanks tika bojāts un viņa izkāpa ārā to salabot. Tomēr šoreiz viņai trāpīja šrapnelis no ienaidnieka šāviņa un viņa ieslīga komā.
Divus mēnešus vēlāk Marija Oktjabrskaja nomira. Piecus mēnešus pēc viņas nāves viņai tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa apbalvojums. Daudzus gadus viņas stāsts nebija labi zināms, bet pēc Padomju Savienības krišanas un feminisma popularitātes pieauguma, viņas stāsts un varonība atkal tika godināts un viņa tiek uzskatīta par vienu no Otrā pasaules kara izcilākajiem varoņiem.
Tev patiks šie raksti
