1911. gada 21. augustā, visiem pazīstamā Leonardo Da Vinči glzena "Mona Liza", viena no vispopulārākajām gleznām pasaulē, tika nozagta tieši no sienas, kur tā bija izlikta Luvras muzejā (Francija, Parīze). Tas bija tik neticams noziegums, ka nemaz netika pamanīts veselu dienu.
Kurš gan zagtu tik slavenu gleznu?
Kāpēc viņš to darīja?
Vai Mona Liza tika pazaudēta uz mūžu?
Mona Liza... pazudusi?
Luiss Berouds, gleznotājs, 1911. gada 22. augustā devās cauri nodalījumam, kurā glabājās Mona Liza. Bet uz sienas, kur viņš cerēja ieraudzīt Monu Lizu, atradās tikai četras dzelzs tapas. Berouds sazinājās ar galveno sargu, kurš domāja, ka Mona Liza ir pie fotogrāfiem. Pēc dažām stundām Berouds vēlreiz apjautājās par Monu Lizu pie sargiem. Tad atklājās, ka Mona Liza nemaz nav pie fotogrāfiem. Sargi pārmeklēja visu muzeju un nekā, Mona Liza ir pazudusi!
Par cik muzeja direktors Teofīls Homolle bija brīvdienās, sargi sazinājās ar viņa aizbildni, kurš sazinājās ar policiju. Drīz, apmēram 60 izmeklētāji tika aizsūtīti uz Luvras muzeju, izmeklēt šo noziegumu. Viņi aizklapēja muzeju un palūdza visus apmeklētājus to pamest. Pēc nelieliem izmeklējumiem tas tika oficiāli paziņots - Mona Liza ir pazudusi.
Turpmākā rīcība.
Luvras muzejs, (attēlā), tika aizslēgts uz nedēļu, lai varētu veikt pilnu izmeklēšanu. Kad tas tika atvērts, muzeja apmeklētāji pievērsa lielu uzmanību tukšajai vietai muzeja sienā, kur bija cerējuši ieraudzīt Monu Lizu. Pat kāds anonīms apmeklētājs pie sienas atstāja ziedu pušķi.
Diemžēl, izmeklētāji nevarēja atrast daudz pēdas no zādzības. Vērtīgākais viņu atradums bija, stundu pēc notikušā konstatēšanas, izmeklētāji kāpņu telpā atrada gleznas rāmi. Taču ar to nepietika lai atrastu pazudušu gleznu 1911. gadā. Izmeklētāji izsecināja, ka zaglis būs paņēmis glzenu no sienas, iegājis kāpņu telpā, atbrīvojies no gleznas rāmja un tad mistiski neieraudzīts pametis muzeju. Izklausās pārāk viegli priekš Monas Lizas zādzības! 
Izmeklētāji sāka intervēt sargus un darbiniekus. Viens darbinieks atcerējās, ka redzēja Monu Lizu ap septiņiem no rīta, dienu pirms Mona Liza tika pamanīta, kā pazudusi. Ap astoņiem viņš esot redzējis, ka Monas Lizas vairs nav, bet nodomājis, ka viņu būs aiznesuši muzeja darbinieki kaut kur citur.
Pēc vairākām intervijām tika noskaidrots, ka sargs kurš dežūrēja šajā nodalījumā bija mājās, jo viņa bērns bija slims, bet viņa aizvietotājs ap astoņiem no rīta bija izgājis ārā uzpīpēt. Izmeklētāji nosprieda, ka zādzība ir notikusi apmēram starp septiņiem un astoņiem, pirmdienā, 21. augusta rītā. Bet pirmdienās Luvras muzejs bija slēgts, jo bija tīrīšanas diena, tātad, vai šī bija zādzība, kuru būtu izdarījīs kāds no muzejā strādājošajiem darbiniekiem? Šajā pirmdienā muzejā, nodalījumam, kurā stāvēja Mona Liza, piekļuve bija aptuveni 800 cilvēkiem. Tie varēja būt sargi, apkopēji, fotogrāfi un citi muzeja darbinieki.
Izmeklētāji uz muzeju atveda pirkstu nospiedumu speciālistu Alfonsu Bertilonu. Viņš atrada pirkstu nospiedumus uz Monas Lizas rāmja, bet nevarēja tos pielīdzināt, kādam no darbinieku pirkstu nospiedumiem. Pietam ticot, ka zaglim bija zināšanas par muzeju, nebija nekādu pierādījumu. Tad kurš bija zaglis?
Kurš bija zaglis?
Versijas un teorijas par to kurš ir zaglis ātri vairojās un izplatījās pa visu pilsētu. Daļa franču vainoja vāciešus, sakot ka zādzība ir viņu organizēts pasākums, lai grautu Franciju. Taču vācieši vainoja frančus, sakot, ka viņi grib novērst visu uzmanību no internacionālām problēmām. Citas teorijas vainoja kādu Luvras darbinieku, par motīvu uzskatot, ka viņš grib panākt to lai citi domā ka Luvras muzejs ir slikts muzejs, jo nesargā savas gleznas. Citi vienkārši ticēja, ka tas ir izspēlēts joks un glezna drīz tiks atlikta atpakaļ.
1911. gada 7. septembrī, 17 dienas pēc zādzības, franči arestēja aizdomās turamo Gijomu Apolinēru. Pēc piecām dienām viņš tika atbrīvots. Lai arī Gijoms bija kāda cita populāra zagļa draugs, policijai nebija nekādu pierādījumu par to, ka tieši viņš būtu nozadzis Monu Lizu.
Izmeklētāji turpināja meklēt Monu Lizu. Nedēļas gāja, mēneši gāja, gadi gāja. Pēdējā teorija bija tāda, ka muzeja darbinieki tīrot muzeju, nejauši iznīcināja Monu Lizu un lai aizsegtu sevi, novēla vainu uz visiem nezināmo un meklēto zagli.
Divi gadi pagāja bez nekādiem jaunumiem, līdz zaglis ierunājās...
Zaglis ierunājās...
1913. gada rudenī, divus gadus pēc Monas Lizas zādzības, labi pazīstams antīku mantu kolekcionārs Alfredo Gerī, nevainīgi avīzē ievietoja sludinājumu, ka viņš pērk „labus mākslas darbus, labās cenās”. Drīz pēc sludinājuma ielikšanas Gerī saņēma vēstuli 29. novembrī (1913.g.). Pēc vēstules varēja saprast, ka rakstītājs ir Monas Lizas zagļa pozīcijā. Diemžēl vēstule bija sūtīta tikai no Parīzes pasta ofisa un parakstīta, kā „Leonardo”. Lai arī Gerī domāja, ka viņam ir darīšana ar kādu, kurš grib pārdot Monas Lizas kopiju, viņš sazinājās ar kāda Florences (Itālija) muzeja direktoru Džiovannī Pogī. Viņi abi kopā izlēma, ka Gerī atrakstīs viņam vēstuli, kurā viņš teiks, ka grib redzēt gleznu pirms nosaka cenu.
Nākamā vēstule pienāca gandrīz uzreiz pēc atbildes uz pirmo. Tajā tika teikts lai Gerī dodas uz Parīzi, kur viņš varēs apskatīt gleznu. Gerī atbildēja, ka viņš nebrauks uz Parīzi, taču labprāt tiksies ar „Leonardo” Milānā, 22. decembrī.
10. decembrī, tajā pašā gadā, Gerī ofisā ieradās vīrietis ar ūsām. Viņš pagaidīja līdz visi apmeklētāji pamet ofisu un tad stādījās priekšā, kā Leonardo Vincenzo, (attēlā), un apgalvoja, ka viņam ir Mona Liza, viņa viesnīcas numuriņā. Leonardo uzstāja, ka vēlas pusmiljonu liras, par gleznu. Leonardo apgalvoja, ka ir nozadzis gleznu, lai atgrieztu Itālijā to, ko no Itālijas bija atņēmis Napoleons. Leonardo uzstādīja noteikumu, ka gleznai ir jāatgriežas „Uffizi” muzejā Florencē un to nekad nedrīkst atdot atpakaļ Francijai. Nedaudz padomājis Gerī piekrita viņa noteikumiem un cenām, bet teica, ka glezna vispirms ir jāredz arī „Uffizi” muzeja direktoram Džiovannī Pogī, pirms glezna tiek pakārta viņa muzejā. Leonardo ieteca viņiem visiem satikties nākamajā dienā viņa viesnīcas numuriņā. Pēc Leonardo pameta Gerī ofisu, Gerī sazinājās ar policiju un „Uffizi” muzeja direktoru.
Atgriezšanās!
Nākamajā dienā Gerī un Pogī („Uffizi” muzeja direktors) ieradās Leonardo viesnīcas numuriņā. Leonardo izvilka koka kasti. Atvēra kasti, izņēma dažas vecas drēbes, kurpes un citus štruntus. Kad kaste bija tukša viņš atvēra kastes apakšā vēl vienu vāku – un tur gulēja Mona Liza. Gerī un muzeja direktors pamanīja un atpazina Luvras muzeja zīmogu uz gleznas aizmugures. Tā bija oriģinālā Mona Liza. Viņi samaksāja zaglim, paņēma gleznu un aizgāja.
Iedzīvotāji bija sajūsmā uzzinot jaunumus. Glezna izceļoja cauri visai Itālijai, taču ātri vien viņa atgriezās Francijā, 1913. gada, 30. decembrī. (Attēls uzņemts Itālijā „Uffizi” muzejā).
Tagad joprojām glezna atrodas Luvras muzejā, Parīzē, Francijā. Gleznai ir ļoti interesanta vēsture, kas zina kur vēl viņa ir pabijusi kopš viņu radīja slavenais Leonardo Da Vinčī.
Neasmu pat ķēries pie lasīšanas, parskrienot ar acīm pāri redzams ka kārtīgi centies rakstienks/tulkotājs. Malacis! :)
Vislabākais ir tas, ka nav 100% zināms, vai nozagtā glezna bija īstā versija. To vēljoprojām neviens nevar pierādīt. Bet rakstam trekns + ;)
Godīgi sakot es nebrīnītos, ja uzzinātu ka Luvrā pie sienas stāv Džakondas viltojums. Jo manuprāt īstā glezna tāpatām ir nozagta un atrodās pie kāda kolekcionāra. 
Labākais veids, kā kaut kam pievērst uzmanību un uzsist cenu, ir reizi, pa reizei to skandalozi zagt.
Būs kādreiz jāpaciemojas tajā Luvrā un tiešraidē jāiečolē Mona. Gribētos redzēt šo mālējumu, kurš liek cepties puspasaulei.....
Gleznai ir ļoti interesanta vēsture, kas zina kur viņa ir pabijusi kopš viņu radīja slavenais Leonardo Da Vinčī. 
Interesants fakts vismaz ko esmu dzirdējis, ka pirms šī zagšanas mēģinājuma Mona Liza bija saliīdzinoši maz pazīstama. Tikai pēc šīs zadzības tā palika patiesi uzmanības centrā kādu tā gūst mūsdienās.
http://spoki.tvnet.lv/vesture/Monas-Lizas-zadziba/670367 To pašu varat izlasīt manā rakstā.
