Meksikas fakti5

Acteku civilizāciju sagrāva spāņu iekarotāji 16. gadsimta sākumā.

Dēvēta par Jauno Spāniju, Meksika bija spāņu pakļautībā līdz 1821. gadam, kad ieguva neatkarību.Tagad no 98 miljoniem meksikāņu Amerikas pirmiedzīvotāji ir 30%. Lielākā etniskā grupa ir metisi — spāņu un indiāņu pēcnācēji, kas sastāda 60% iedzīvotāju.

Meksikas daudzveidīgais reljefs un klimats ir piemērota vide dažādiem dzīvniekiem un augiem. Pat viskarstākajos un sausākajos tuksnešos Meksikas ziemeļos krāšņi aug jukas un daudzu sugu kaktusi. Sausos apgabalos dzīvo arī kukaiņi, ķirzakas, koijoti un bruņneši.

Meksikā ir apmēram 550 000 km2 mežu. Karstajos un mitrajos Meksikas dienvidos ir lietus meži, kur dzīvo pērtiķi, jaguāri, skudrulāči, daudzu sugu putni un ķirzakas. Sjerraamadres un citu kalnu nogāzēs zemāk par 400 m virs jūras līmeņa klāj lieli priežu un citu skujkoku meži. Šajos kalnos dzīvo lāči, mežacūkas un oceloti. Izcērtot mežus, daudzu dzīvo radību eksistence tiek apdraudēta, jo viņu dabiskās dzīvotnes ir izpostītas.

Meksikā ir daudzveidīgas ainavas un klimats — no kalnu virsotnēm, kuras patstāvīgi klāj sniegs, līdz sausiem, karstiem tuksnešiem un bagātīgiem lietus mežiem. Klimats mainās līdz ar augstumu virs jūras līmeņa un ģeogrāfiskā platuma grādiem. 

Apgabalus līdz 910 m virs jūras līmeņa sauc par „karsto zemi”, 910 — 1800 m — par „mēreno zemi” un virs 1800 m — par „auksto zemi”.

Mehiko pilsēta atrodas „mērenajā zemē”. Tur ir vēss un sauss klimats ar minimālām temperatūras svārstībām (vidēji 12 līdz 17 °C). Uz ziemeļiem no Mehiko temperatūras svārstības ir izteiktākas un maksimālā temperatūra var pārsniegt 45 °C. Tveice un niecīgais nokrišņu daudzums — mazāk nekā 250 mm gadā — izraisa lielu tuksnešu un pustuksnešu izveidošanos.

Relatīvi sauss klimats ir arī Meksikas centrālajā un dienvidu daļā, un tikai tropiskajos apgabalos Meksikas pašos dienvidos un dienvidaustrumos bieži un pamatīgi līst. Mitrākie Meksikas reģioni ir dienvidu un Jukatana; šie apgabali saņem vairāk nekā 3000 mm nokrišņu gadā.