Šie cilvēki pārvērta savas mājas par tādiem slazdiem, kurus atzinīgi novērtētu pat Džigsovs. Tas, kurš šīm mājām izietu cauri ar veselu ādu, varētu uzcept omleti, nepārsitot čaumalu.
Mājas - nāves slazdi32
1141
7
Luisa Deitija shotgunu nams. Luiss bija beļģis ar lielu ģimeni - sievu un 14 bērniem. Ja tas jums jau liekas pārmērīgi, tad sekojošais būs vēl trakāks. Iztēlojies sevi Luisa vietā: tu krāp savu sievu ar citu, un viņa tevi pamet ar visiem bērniem. Ok, tā gadās. Visa tava gimene novēršas no tevis. Arī saprotams. Bet tā vietā, lai lūgtu piedošanu kā katrs normāls cilvēks, viņš gluži vienkārši nospļāvās un pasūtīja savu famīliju pāris mājas tālāk. Un ko tu,kā Luiss Deitijs iesāktu, lai sariebtu savai sievai vēl vairāk? (nemēģiniet uzminēt, tāpat neuzminēsiet)
Ko viņš sadarīja? Luiss nodrošinājās, ka gadījumā, ja sieva ar saviem 14 bērniem centīsies viņam atņemt māju, tā netiktu nevienam. Vai pareizāk sakot, tas kurš ieietu mājā, izraisītu tādu šaudīšanos, ka viņam māju vairs nevajadzētu, jo viņš būtu sacaurumots kā Šveices siers. Viņš pa visu māju uzstādīja vairāk kā duci šautenes. Vienās lamatās gailis tiktu nospiests, ja tu no kastes izņemtu noteiktu skaitu alus pudeļu. Bēniņos bija naudas lādīte, kas izšķaidītu tavas smadzenes, ja tu to atvērtu. Televizors bija savienots ar šauteni, kas izšautu, ja kāds mēģinātu to ieslēgt. Pat ūdens tvertnei bija piekabināts šaujamais! Lai pašam nesajuktu lamatu skaits, viņš visur salika mīklainas zīmītes ar norādēm par lamatām. Taču kādu dienu viņam misējās - viņš bija tik labi salicis lamatas, ka pats tajās iekrita un dabūja lodi galvā. Lai tiktu pie līķa, policijai nācās izsaukt armijas mīnu neitralizēšanas vienību, un pat viņi bija pārsteigti par tik izsmalcinātiem slazdiem. Viņi visā mājā atrada 19 lamatas. Pēc Luisa piezīmēm to bija 20. Vienu slazdu, kas bija apzīmēts ar piezīmi "12 apustuļi ir gatavi pastrādāt uz oļiem", sapieri tā arī nevarēja atrast. Dievs vien zina, ko viņš bija uzstādījis.
Džumera Selimovska elektriskais jumts. 2004. gadā kāds vīrs Austrālijā centās sadurt Džumeru, kas savukārt aizstāvoties sašāva viņu rokā. Kopš tā laika viņš visur redzēja laupītājus un tāpēc pārvācās uz citu vietu. Bet arī tur viņš nejutās droši, jo naktīs dzirdēja, ka kāds staigā pa jumtu. Kad policisti viņam nenoticēja, tad viņš nolēma ņemt lietas savās rokās un pats aizstāvēt ģimeni no visādiem mērgļiem, kas vazājas pa jumtu.
Ko viņš sadarīja? Viņš pieslēdza jumtam strāvu, novietojot divas kailas stieples ar 254 voltu spriegumu. Tas varbūt neliekas daudz, bet īstenībā ir vairāk kā pietiekami, lai izraisītu šoku, apdegumus, sirds aritmiju un nāvi. Taču ironiskā kārtā briesmas nāca no pavisam citas puses - Austrālijas klimata. Ja jūs kaut ko zināt par Austrāliju, tad noteikti būsiet dzirdējuši par ugunsgrēkiem, kas tur notiek ļoti regulāri. Un lūk, māja patrāpījās ceļā šādam ugunsgrēkam un apdega. Kad policija kopā ar valdības pārstāvjiem apsekoja cietušos un novērtēja zaudējumus, viņus piesaistīja neparastā konstrukcija uz Džumera jumta. Viņam uzlika naudassodu par slazdu, kuru viņš bija uzstādījis bez sevišķas intereses par to, kas tur iekritīs. Netaisnīgi vai ne? Tu centies pasargāt savu ģimeni, un lūk ko tu saņem pretī.
Lenglija Koljera musoru nams. Stāsts sākas 1900 gadu sākumā ASV, kur dzīvoja divi brāļi - Lenglijs un Homērs Koljeri. Viņus abus jau no laika gala uzskatīja par mazliet ķertiem. Kad Homērs palika akls, viņa brālis uzņēmas pilnu gādību par viņu. Aizkustinoši, vai ne? Taču tikai līdz tam brīdim, kamēr jūs uzzināt, ka viņš savu brāli turēja iespundētu mājā un neļāva viņu apciemot ārstam (vai arī jebkuram citam cilvēkam). Ak jā, vai es pieminēju, ka Lenglijs līdz savai nāvei mājā bija savilcis 103 tonnas nekam nederīgu krāmu? Bēniņos stāvēja kanoe, kuru neviens nelietoja, garāžā mašīna, ar kuru neviens nekad nebija braucis un istabas bija burtiskā nozīmē piekrāmetas līdz griestiem ar drazām.
Ko viņš sadarīja? Papildus tam, ko es jau minēju? Tā kā Lenglijam bija inženiera grāds un šķietami neremdināma vēlme nest uz mājām milzu atkritumu kaudzes, viņš izmantoja savas zināšanas, lai mājā uzkonstruētu milzīgu musoru labirintu. Papildus viņš vēl ierīkoja slazdus, kur vairākas tonnas mēslu tev uzkristu uz galvas un saspiestu līdz nāvei, ja tu šajā labirintā spertu kaut vienu nepareizu soli. Kad banka viņus mēģināja izmest no mājas, atsūtītajiem tiesu izpildītājiem nācās secināt, ka pilnīgi visas ieejas mājā ir aizsprostotas ar milzīgiem un neizkustināmiem atkritumu kalniem. Tāpēc viņi atmeta ar roku. Iedomājieties - pat tiesu izpildītāji bija spiesti padoties, un mēs visi zinām, cik prasmīgi viņi ir izlikšanā no mājas.
Pēc gadiem ilgām baumām par dīvainajiem brāļiem, policija 1947. gadā saņēma zvanu, ka Homērs esot miris. Policija ar lielām mokām izlauzās cauri logam un atrada Homēru sēžam krēslā un patiesi mirušu no sirdslēkmes. Pēc pāris nedēļām atrada arī Lengliju - viņš bija iekritis vienā no paša veidotajiem slazdiem un ticis sašķaidīts zem vairākām tonnām vecu avīžu. Skumjas beigas, vai ne?
Naidžela Kokburna sprāgstvielu nams. Naidželam Kokburnam (Nigel Cockburn) bez viņa pazemojošā vārda vēl piederēja arī trīs kotedžas Anglijas vidienē. Naidžels patstāvīgi ziņoja policijai, ka tajās ielaužas zagļi un viņam esot draudēts, ka atnākšot 50 čaļi un viņu piesitīšot, ja viņš pārāk daudz sprēgās. Jā, kā jau tas visiem zināms, viena britu zinātnieciņa piesišanai pavisam noteikti ir vajadzīgi ne mazāk kā 50 izsitēji.
Ko viņš sadarīja? Redzot, ka policija nepalīdzēs, Naidžels darīja to, ko darītu jebkurš paranoisks zinātnieks - ķērās pie izsmalcinātu slazdu izgudrošanas. 2006. gada 10. jūlijā ugunsdzēsējim pienāca ziņojums par ugunsgrēku. Viņi, kā jau ugunsdzēsēji, sapakoja savas mantiņas, atbrauca vēja ātrumā un ienesās mājā dzēst uguni. Un tad viņi tikpat ātri metās bēgt laukā, jo ieraudzīja milzīgas munīcijas grēdas. Liesmojošā mājā. Izsauktā policija bez liesmu lamatām (kas izrādījās vainīgas pie izsaukuma) atrada arī desmitiem infrasarkano sensoru, nezāļu indes tvertņu, indīgu gāžu balonu un novērošanas kameru. Kādā istabā bija uzstādīts mikroviļņu ierocis, kas izceptu ikvienu, kas aizskartu jebkādus priekšmetus.
O, un ir vēl viens stāsts: sprāgstvielu eksperts Ians Svans pieļāva milzu kļūdu, atverot durvis un sperot kāju pāri slieksnim. Lāču lamatas, kas bija viltīgi noslēptas, sacirtās ap viņa kāju un iedūra savus astoņus dzelkšņus līdz pat kaulam. Svans vēlāk teica, ka patiešām dzirdēja metālu skrāpējamies gar kaulu un tipiskā britu manierē piemetināja, ka tas bija "diezgan sāpīgi". Pašu Naidželu apcietināja. Viņam tiesas laikā pat bija iekšas apgalvot, ka žiletes asuma ietaise pie durvīm esot bijis tikai nevainīgs "metināšanas treniņš". Tiesa nenoticēja un atzina viņu par vainīgu visās apsūdzībās, atskaitot "ievainošanā ar nodomu", jeb vadoties pēc paša Naidžela formulējuma "slepkavošanas treniņa".
Džona Saperšteina pretbērnu dzīvoklis. 1997. gadā Džons Saperšteins bija celtnieks bez darba un dzīvoja Ņujorkā. Tā vietā, lai meklētu darbu, viņš savu enerģiju ieguldīja paštaisītu spridzekļu un lūpu krāsu kārbiņās noslēptu nažu pārdošanā bērniem. Bet tas, protams, vēl nebija viss.
Ko viņš sadarīja? Kādu dienu, droši vien eksperimentējot ar kādu jaunu, baisu bērnu rotaļlietu, viņš pamanījās sev nospridzināt pusi no kreisās rokas. Pa ceļam uz slimnīcu Džons paguva brīdināt policistus, ka dzīvoklī ir uzstādītas divas lamatas - kas pierāda, ka tu tik un tā vari būt mērglis pat ar saspridzinātu roku, jo patiesībā viņš bija uzstādījis četras. Viens slazds bija klasiskā granāta-stieplīte Rembo stilā, un vēl viena bija paslēpta nelielā kastē. Bet ar otriem diviem viņš bija radošs - vienu viņš paslēpa tukšā bērnu salvešu paciņā, bet otru ievietoja kabatas lukturītī. Tātad viņš bija uzstādījis lamatas tādiem cilvēkiem, kas daudz kustējās, mēdz šņakarēties pa visādām kastēm un kuriem var rasties vajadzība pēc bērnu salvetēm. Izklausās pēc bērna, vai ne? Jūs droši vien pabrīnītos, ka ar viņu dzīvoja arī viņa 18 mēnešus vecā meitiņa. Jā, Džons pilnīgi noteikti nesaņemtu galveno balvu konkursā par atbildīgākajiem tēviem.
mājas ka mājas tikai toaletes nav.
