Otrā Pasaules kara laikā Vācijai piemita izteikta lielummānija, kas izpaudās visur, arhitektūra, militārajos projektos un nākotnes vīzijās. Lai ari praktiski nevienu no šiem projektiem viņi nerealizēja, daži projekti tomēr tika realizēti un pabeigti, ka piemēram, 1344 tonnas smagu lielgabalu, kas spēja raidīt lādiņus, kas ir smagāki par Jūsu mašīnu gandrīz 50 km tālu.
Bet kāpēc vāciešiem bija nepieciešams šāds lielgabals? Atbilde ir vienkārša, 1936. gadā Hitlers apmeklēja Krupp rūpnīcu un vaicāja, kādi ieroči būtu vajadzīgi lai parautu Mažīno līniju un iznīcinātu tur esošos nocietinājumus. Mažīno līnija bija Francijas veidota aizsardzības būvju sistēma, kura stiepās gar Franciju un Vācijas robežu.
Friedrich Krupp deva viņam atbildi, ka masīvs lielgabals varētu sagraut nocietinājumus uz Mažīno līnijas. Patiesība, pat pirms Hitlera ierašanās darbi pie lielkalibra ieročiem bija jau sākušies, jo Vācu armija apzinājās Mažino līnijas eksistenci un to, ka viņiem nebija ieroči lai sagrautu šos nocietinājums.
Un Lielais Gustavs bija tiešām liels, tā garums sasniedza 47.3 metru garumu, 11.6 metru augstumu,un 11.6 metri platumu. Un neskatoties uz to, ka tas svēra 1344 tonnas, to bija iespējams pārvietot pa dzelzceļa sliedēm, tiesa, šīs sliedes bija nepieciešams izbūvēt, jo lielgabalam bija nepieciešami divi sliežu pāri. Tāpat vairumā gadījumu, lielgabalu bija nepieciešams pārvietot uz vietām, kur sliedes nebija pieejamas.
Šis lielgabals izmantoja divu veidu 800 mm munīciju, proti, eksplozīvos lādiņus vai bruņu caursitošos lādiņus. Šie lādiņi svēra attiecīgi 4.8 tonnas un 7.1 tonnu. Pietam bruņu caursitošais lādiņš spēja caursist pat 7 m biezu cementa slāni, kas to padarīja par ļoti efektīgu ieroci cīņā ar bunkuriem, tiesa ja šo sistēmu varēja laikā nogādāt uz frontes līniju un trāpīt mērķim.
Lai šī mašīna spētu darboties, tai bija nepieciešami ap 1450 cilvēku liela komanda, kas spēja raidīt vienu šāvienu katras 30 līdz 45 minūtes. Tāpat lai pārlādētu šo lielgabalu, bija izstrādāta speciāla celtņu sistēma, kas palīdzēja pārvietot vairākas tonnas smagos lādiņus. Lielākais lādiņu skaits, ko vienā dienā šī mašīna izšāva bija 14, kas praktiski nozīmēja, ka 14 stundas no vietas karavīri palādēja un tēmēja šo ieroci.
Taču, neskatoties uz masīvo uguns spēku, šī sistēma praktiski nedeva nekādu ieguldījuma Vācijai karadarbībā. Tā pa visu karu gaitu izšāva nedaudz vairāk par 300 lādiņiem pret bunkuriem, fortiem un aplenktām plisētam un lai ari mērķiem tika nodarīti lieli bojājumi, tie neietekmēja kara gaitu.
Pirmais kaujas uzdevums šim lielgabalam bija Sevastopoles apšaudīšana. Kas Vācu armijai lika saskarties ar vairākām problēmām, tai skaitā ar speciāla dzelzceļa tikla izveidi, pa kuru varētu pārvietot šo lielgabalu. Kā ari paša lielgabala transportēšanu no Vācijas uz Krimu. Visi sagatavošanās darbi, šī ieroča izmantošanai aizņēma, vairāk par 5 mēnešiem. Un Sevastopoles aplenkuma laikā, no šī lielgabala tika izdarīti nedaudz vairāk par 50 šāvieniem.
Rezultātā, 1945. gadā Vācijas armija uzspridzināja Lielo Gustavu lai tas nenonāku Sabiedroto spēku rokā. Tā paliekas vēlāk nonāca Sarkanas armijas rokās, kas to kādu laiku pētīja un tad visbeidzot pārveda uz Mērsburgu Vācijā, kur Sarkanā armija uzkrāja dažādas kara trofejas, kuras bija ieguvusi kara laikā.
Žēl, ka iznīcināja tādu labu mantu. Gan jau varētu atrast kādu labu pielietojumu, piemēram, Daugavmalā salūtus šaut. Vai miljonāriem - pašnāvniekiem ekskluzīvs pašnāvības veids - samaksā pamatīgu piķi, lai varētu nošauties ar tādu lielgabalu.
+
