Lauksaimniecība3
128
2
Lauksaimniecība bija īpaši smagi cietusi tajos pagastos, kur kara gados bija atradusies frontes līnija un notikušas bruņotas sadursmes. 1920. gadā tika konstatēts, ka 55 % pagastu palikušas kara tranšejas un dzeļoņdrātis, bet aptuveni 80 000 (11 %) lauku sētu - nopostītas. Divas reizes bija samazinājusies sējumu platība.
Viens no Satversmes sapulces darba kārtības svarīgākajiem jautājumiem bija agrārā reforma. Laukos dzīvoja nedaudz vairāk kā trīs ceturdaļas Latvijas iedzīvotāju. Reformu gaidīja ne tikai tūkstošiem bezzemnieku, kuri vēlējās iegūt zemi un ierīkot savas saimniecības, bet visa Latvijas sabiedrība. Tāpēc 1920. gada maijā jaunievēlētā Satversmes sapulce izveidoja Agrāro komisiju (36 deputāti), kurā aktīvi darbojās gandrīz visu partiju pārstāvji. Tai uzdeva līdz rudenim izstrādāt Likumu par agrāro reformu. Satversmes sapulcē un sabiedrībā notika plašas debates par to, vai zemi piešķirt īpašumā vai lietošanā, par velti vai par samaksu, vai muižnieku zemes atsavināt ar atlīdzību vai bez tās, cik daudz zemes atstāt muižu īpašniekiem un vai vispār ko atstāt.
Agrāro reformu uzsāka 1920. gada rudenī. Reformas gaitā muižu zemes bez atlīdzības ieskaitīja valsts zemes fondā un piešķīra īpašumā tiem, kuri to pieprasīja. Par zemi bija jāmaksā 10-20 Ls par 1 ha atkarībā no tās ienesīguma. Latvijas laukos izveidojās tūkstošiem jaunsaimniecību, kuru vidējais lielums bija 10-22 ha. Valsts politika bija vērsta uz to, lai jaunsaimniecības spētu apstrādāt vienas ģimenes cilvēki. Zemnieki par zemiem procentiem varēja no valsts aizņemties naudu saimniekošanas uzsākšanai. Pirmos piecus gadus jaunsaimniecības bija atbrīvotas no nodokļiem.
Jaunsaimnieki sāka tīrumu iekopšanu, purvu nosusināšanu un jau dažu gadu laikā spēja gan apgādāt sevi, gan ražot tirgum. Latvijā attīstījās graudkopība, labi panākumi tika gūi lopkopībā un piensaimnieku sabiedrības, īpaša nozīme bija eksporta sviesta ražošanai. Izdevīga, lai arī ļoti darbietilpīga, bija inu audzēšana, jo pēckara Eiropā pēc tiem bija liels pieprasījums. Cūkgaļas (bekona), sviesta un linu piegāde vietējam tirgum un eksportam nodrošināja zemniekiem stabilus ienākumus. Auga katras ģimenes turība. Laukos notika rosīga dzīvojamo un saimniecības ēkas būvniecība.
Agrārā reforma turpinājās līdz pat 1937. gadam un ienesa ļoti būtiskas izmaiņas Latvijas laukos. Tomēr bija arī problēmas. Jau 1923. gadā zemnieku saimniecībās bija jūtams darbaroku trūkums, tāpēc darbaspēku vispirms nācās meklēt Latgalē, pēc tam Lietuvā un Polijā. Trūka mašīnu, darbarīku un mēs lojuma, mazs bija rīcības kapitāls. Jaunsaimniecībās dominēja roku darbs, jo mašīnas izmantot tur neatmaksājās. Ne visi jaunie zemes īpašnieki prata veiksmīgi saimniekot. Zemnieki aizņēmās no valsts naudu, bet nereti nespēja atmaksāt aizdevumu. Krājoties parādiem, pieauga saimniecību skaits, kuras nonāca pārdošanā atklātā izsolē - ūtrupē.
Tev patiks šie raksti
