Latvija Staļina diktatūras apstākļos.
Latvija pēc otrā pasaules kara9
557
1
Kara sekas Latvijā
Latvija kara smagumu izjuta no pirmās līdz pēdējais dienai.
Latvijas iedzīvotāju skaits kara gados samazinājās par 450 000 cilvēku. Apmēram 280 000 cilvēku tikai aizsūtīti uz Vāciju vai paši devās prom no Latvijas uz citām valstīm. Karā krita arī 80 000 leģionā nonākušo latviešu.
Bija sagrautas pilsētas, nopostīti dzelzceļi, tilti, elektrostacijas un mājas. Drupās bija pārvērsta Jelgava un Rēzekne, daudz cietusi arī Rīga, Liepāja, Daugavpils, Valmiera un Balvi.
Karš atmeta latviešu tautai līdz tam nepieredzētus zaudējumus. Gāja bojā 1/5 Latvijas iedzīvotāju. Savu dzimteni pameta vairāk nekā 200 000 cilvēku. Tikai daļa no viņiem vēlāk atgriezās Latvijā. Pārējie pamatoti baidījās no izrēķināsanās un izsūtīšanas uz Sibīriju, tāpēc neatgriezās dzimtenē. Jau 1944. gadā, vēl pirms kara beigām, Latvijā sāka apcietināt, sodīt un izsūtīt cilvēkus, kurus apsūdzēja sadarbībā ar nacistiem.
Lielākā daļa apsūdzēto un notiesāto bija nevainīgi. Izsūtīja arī notiesāto ģimenes locekļus, pat bērnus.
Pēc kara bija jāatjauno izpostītā saimniecība. Bija no jauna jāceļ nopostītās pilsētas, sagrautie tilti, rūpnīcas, jāatjauno ceļi un dzelzceļi. Latvijā trūka mašīnu, elektroenerģiju un dažādu iekārtu.
Laukos turīgākajiem zemniekiem atņēma zemi un iedeva to bezzemniekiem. Trūka lauksaimniecības tehnikas un zirgu. Padomju varas pārstāvju uzdevums bija pirmām kārtām izveidot laukos traktoru un mašīnu stacijas, zirgu iznomāšanas punktus. Viņi aģitēja zemniekus stāties kolhozos.
Visa zeme bija pasludināta par valsts īpašumu. Zemniekiem pa zemes lietošanu bija jāmaksā valstij nodokļi - jānodod labība, piens un citi ražojumi. Jo vairāk zemniekiem bija zemes, jo lielāki bija viņu nodokļi. Zemniekiem, kuri negribēja brīvprātīgi stāties kolhozos, uzlika pārmērīgi lielas nodevas. Ja nodevas laikā nenodeva, zemniekus apvainoja kaitniecībā pret padomju varu un tiesāja. Viņiem atņēma zemi un darbarīkus. Atņemto īpašumus nnodeva kolhoziem, bet pašus notiesātos izsūtīja uz Sibīriju.
Pretošanās kustība
Pēc kara pretestība padomu varai Latvijā bija daudz lielāka un organizētāka nekā 1940. gadā, jo Latvijas iedzīvotājiem jau bija PSRS okupācijas rūgtā pieredze. Kopš kara laikiem mežos slēpās vairāki tūkstoši bruņotu vīru. Lielākoties viņi nāca no latviešu bruņotajiem formējumiem vācu armijā. Uzņēmīgākie no šiem vīriem centās organizēt pretošanas padomju okupācijas varai, lai atjaunotu Latvijas neatkarību. Viņus apvienoja Latvijas nacionālo partizānu štābs, kuram bija sakari arī ar Igaunijas un Lietuvas pretošanās kustībām. Partizāni cerēja uz angļu un amerikāņu atbalstu. Kaut arī pāri Baltijas jūrai angļu un amerikāņu izlūkdienests organizēja ekipējuma piegādes Latvijas nacionālajiem partizāniem, šos dienestus interesēja tikai izlūkošana. Rietumu lielvalstis neplānoja sniegt Baltijas valstīm militāru palīdzību. Daļa bijušo Latviešu leģiona kareivju slēpās mežos, lai izvairītos no izsūtīšanas uz Sibīriju, tajā pašā laikā pagrīdē bija arī līdzdalībnieki nacistu noziegumos pret cilvēcību. Pēckara periodā sadursmēs ar partizāniem dzīvību zaudēja apmēram 1500 padomju aktīvistu. Vietējo iedzīvotāju vairākums partizānu cīņu atbalstīja. Vēlāk cīnītāju skaits saruka, jo represiju rezultātā samazinājās iedzīvotāju atbalsts.
Bruņoto pretošanās kustību padomu NKVD vienības pilnībā sagrāva pēc 1950. gada. Partizānu grupās padomju speciālie dienesti iesūtīja savus spiegus un pēc tam šīs grupas aplenca un iznīcināja. Pēc nacionālo partizānu kustības apspiešanas Latvijas patriotu pretestība padomju režīmam notika bez bruņota spēka lietošanas.
Kolhozu dibināšana laukos un iedzīvotāju izsūtīšana
Lielai daļai zemnieku laukos bija atņemta daļa zemes un sadalīta bezzemniekiem, bet arī viņi pēc zemes asaņemšanas kolhozos nestājās. Pēc rīkojuma no Maskavas Latvijas padomju valdība ķērās pie piespiedu kolektivizāciju. Lai šo procesu nekavētu, kā arī atbrīvotos no visiem, kuri varēja nebūt labvēlīgi padomju varai, 1949. gada 25. martā slepeni tikai noorganizēta Latvijas iedzīvotāju masveida izsūtīšanas uz Sibīŗiju. Tā bija lielākā un neželīgākā padomju varas akcija pret Latvijas iedzīvotājiem pēckara periodā, kas nesaudzēja pat bērnus. Bez brīdinājuma un tiesas sprieduma uz Sibīriju aizveda 43 000 civlēku. Atkal izsūtījumā nokļuva daudzi skolēni, mazi bērni un sirmgalvji, jo iedzīvotājus deportēja ar visām ģimenēm. Līdzi drīkstēja paņemt tikai pašu nepieciešamāko. Iedzīvotājus ar bruņotu sardzi sadzina stacijās un preču vagonos aizveda no dzimtenes trimdā. Ilgus gadus izsūtītajiem nācās pavadīt smagos apstākļos svešumā. Latvijā atgriezās apmēram 31 600 cilvēku. Pārējie bija gājuši bojā. Par izsūtīšanu bija lidzatbildīga toreizēja padomju Latvijas valdība, kuru vadīja Vilis Lācis, tā izdarot noziegumus pret savu tautu.
Lai nekļūtu par represiju upuriem, zemnieki bija spiesti stāties kolhozos. 1950. gadā gandrīz visi Latvijas zemnieki bija iestājušies kolektīvajās saimniecībās. Padomju valdība to sauca par sociālistiskajiem pārkārtojumiem laukos. Tomēr tie nedeva rezultātus. Tikai nedaudzi kolhozi kļuva turīgi. Pārsvarā ražas bija zemas un samaksa par darbu niecīga. Lauksaimniecībā bija zems mehanizācijas līmenis, kā arī slikta darba organizācija, tādēļ vienmēr bija jūtams darbaroku tŗūkums. Daudzi pārcēlās un dzīvi pilsētā. Zemei tika atņemts tās apsaimniekotājs, un lauksaimniecība sāka pagrimt.
Rūpniecība
Rūpniecības galvenais uzdevums bija sagrauto uzņēmumu atjaunošana. Atsāka darboties Ķeguma elektrostacija, VEF, Rīgas vagonu rupnīca u. c.
Pilsētās trūka pārtikas. Pēc kara pārtikas produktus pārdeva uz kartītēm. Tās atcēla 1947. gadā.
Jau pirmajos pēckara gados Latvijā sāka pildīt PSRS valdības lēmumu, kura bija nolemts mūsu republikā celt jaunus rūpniecības uzņēmumos. Uzcēla Rīgas Dīzceļu rūpnīcu, Rīgas Autoelektroaprātu rūpnīcu u. c. Tā kā šajās rūpnīcās nepietika strādnieku, darbā aicināja cilvēkus no citām republikām. Sākās migrācija. Gandrīz visi valsts līdzekļii tika izlietoti rūpniecības paplašināsanai, bet lauksaimniecības attīstībai to nepietika. Daudzi lauku iedzīvotāji pārcēlās uz pilsētām, jo tur bija labāki dzīves apstākļi. Strādniekiem maksāja lielākas algas nekā kolhozniekiem, kas par smagu darbu bieži saņēmta tikai kapeikas, nereti pat palikā parādā kolhozam.
Īstenojot Latvijā staļinisko politku, padomju vara nelikumīgi izsūtīja daudzus tūkstošus iedzīvotāju. Nerēķinoties ar zemnieku interesēm, tā izveidoja kolhozus. Pretēji republikas iespējām un interesēm nepamatoti tika paplašināta rūpniecība, ievesti strādnieki un ražošanas izvejvielas no visas Padomju Savienības. Šīs politikas sekas - dabas piesārņotība, dzīvokļu un pārtikas produktu trūkums.
Tev patiks šie raksti
