Latvija Krievijas impērijas sastāva7

Aptuveni 48 % zemes joprojām bija muižnieku īpašumā. Tikai muižnieki varēja izmantot mežus, veidot rūpalus, viņiem bija arī zvejas un medību tiesības uz zemnieku zemes. Tāpēc katrā muižā attīstījās dažādi rūpali - kaļķu un ķieģeļu cepļi, alus un degvīna brūži, dzirnavas. Daļa zemes piederēja arī baznīcai un kronim (t.i., valstij).

Kurzemē un Vidzemē zemnieki dzīvoja viensētās, bet Latgalē, līdzīgi kā Krievijā, - ciemos. Jau 19. gs. otrajā pusē latviešu zemnieki sāka izpirkt mājas no muižniekiem. Zemnieki, kuri nebija zemi izpirkuši, to nomāja no muižniekiem. 20. gs. sākumā lielākā daļa lauksaimniecības nodarbināto (72 % Kurzemē un 66 % Vidzemē) bija bezzemnieki. Kalpi bija galvenais darbaspēks gan zemnieku, gan muižu saimniecībās.

Lai spētu konkurēt tirgū ar muižā ražotajām precēm un dzēst māju izpirkšanas laikā radušos parādus, zemnieki sāka izmantot uzlabotus darbarīkus un lauksaimniecības mašīnas, piemēram, ar zirga spēku darbināmas kuļmašīnas un lokomobiles. Zemnieku saimniecības arvien vairāk pievērsās ienesīgākajām lopkopības nozarēm - piensaimniecībai un cūkkopībai.

Zemnieki sāka veidot kooperatīvus, koppienotavas, lopu pārraudzības biedrības, patērētāju biedrības, lauksaimniecības izglītības biedrības. 1906. gadā šīs biedrības kā pirmās visā Krievijas impērijā apvienojās un izveidoja Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrību. 1914. gadā Latvijā jau bija 860 dažādas lauksaimniecības biedrības un organizācijas.

No zemkopības apvidiem atšķirīgs darba un dzīves ritms bija jūrmalā no Ainažiem līdz Palangai. Zvejniekiem par zvejošanu jūra (piekrastē) un upēs vajadzēja norēķināties ar tuvējo muižu, no kuras viņi nomāja arī zemi. Latgalē zvejošanu ezeros un upēs piekopa kā blakus nodarbošanos. Uzņemīgākie pievērsāš jūriecībai.

Katrā pagastā bija sastopami lauku amatnieki - kalēji, akmeņkaļi, seglinieki, mūrnieki, galdnieki, ādmiņi, podnieki un skroderi, Laukos bija sastopami arī apkārt braukājoši sīktirgotāji. Lielāko daļu no dzīvei nepieciešamā joprojām saražoja un izgatavoja uz vietas lauku sētā. Pārtikā laucinieki lietoja pašceptu rudzu maizi, kartupeļus, zirņus, putraimus, dažādus dārzeņus, pienu un tā produktus, svaigu un sālītu gaļu, bet jūras un upju tuvumā dzīvojošie - arī zivis. Tāpat ikdienas vajadzībām lietoja pašaustus audumus.

Svētdienās ļaudis regulāri apmeklēja baznīcu vai gāja uz krogu un piedalījās dažādu biedrību pasākumos. Lielākās kopā saiešanas bija kāzas, kristības, bēres un talkas. Bērniem vecumā no 10 līdz 13 gadiem obligāti bija jāiet skolā. Trīsgadīgās pagastskolas bija bez maksas, mācības tajās notika no oktobra vidus līdz aprīļa vidum. Daudzi vecāki centās savus bērnus izglītot arī pilsētas un draudzes skolās.