Latviešu varoņa Kaupēna īstie noziegumi...23

Kaupēna pirmais noziegums.

1920.gada 29.janvārī pusdienlaikā  Friča Oša kamanas apturēja Kaupēns, bruņojies ar karabīni un revolveri. 

- Uz kurieni brauc, vecais?

- Uz Jelgavu.

- Ja tev dzīvība mīļa, kāp ārā no ragavām!!!!!! Marš uz mežu!

Kad nobiedētais Osis iebrida mežā, Kaupēns lika tam nostāties pie koka un prasīja:

- Vai tev nauda ir?

- Bišķiņš ir...

Tad Osis atdeva Kaupenam 20 latus. 

Kaupēns neticēja, ka Fricim nekā nav, pārmeklēja to un atstāja mežā, bet pats iekāpa kamanās un aizbrauca.

Otrais noziegums.  

Otro noziegumu viņš paveica apmēram  tajā pašā vietā uz Jelgavas - Tukuma lielceļa.

Tikai šoreiz viņš apturēja trīs pajūgus uzreiz, braucošus citu aiz cita. Kamēr laupīja pirmo saimnieku, otrais - Džūkstes pagasta zemnieks sameklēja savu maku un deva to Kaupēnam, uz ko pēdējais uzkliedza:

- Kur tu bāzies ar savu naudu! Tava kārta vēl nav pienākusi!

Beidzot laupīt pirmo pajūgu, Kaupēns to atlaida, bet otra pajuga zirgs, negaidīti sāka tam sekot, saimnieks meģināja zirgu apturēt, bet veltīgi. 

"Palīdzēja" Kaupēns. Viņš vairākas reizes izšāva, un lopiņš nokrita beigts.

Tajā dienā Kaupēns ieguva 16.56 latus un dažādas mantas - mēteli, tabakas maku, pīpi un cimdus.

Dziesmiņā tiek dziedāts, ka viņam bija tikai četri draugi - mežs, zirgs, asiņainais duncis un viņš pats.

Tomēr patiesībā, Kaupēnam bija sabiedrotie.

Voldemārs Piebalgs. Viņš bija Kaupēna kara biedrs ( Kaupēns dienēja, bet tad dezertēja). Piebalgs Kaupēnam uzrādīja bagātus upurus, kā arī palīdzēja un dažreiz pat piedalījās laupīšanās.

Anete Bubelte.  Kaupēna māsa. Viņa slēpa brāļa salaupīto. 

Ar Kaupēnu nedaudz sadarbojās arī citas personas:

Jānis Vālodze, amatnieks. Viņš Kaupēnam atdeva karabīni un pieņēma nolaupītos zirgus.

Jānis Rubenis, ieroču meisters. Pārdeva Kaupēnam revolveri un munīciju. Pieņēma Kaupēna atnestos ieročus.

Jēkabs Butte, zeltkalis. Pieņēma Kaupēna atnestos zelta laulības gredzenus.

Daudzevas viciena aplaupīšana

Pirmais un vienīgais tāds aplaupīšanas veids Latvijas vēsturē. Tas ilga pusstundu.

1923.gada 27.septembrī 19:20 no Ekeņgrāves stacijas Daudzevas virzienā izgāja vilciens Nr 124 ar 5 pasažieru un 4 kravas vagoniem. To vadīja mašīnists Ernests Balodis. Kilometru pirms Daudzeves stacijas uz sliedēm viņš ieraudzīja 6 sakrautus koka bluķus. Vilcienu apturēt neizdevās, tāpēc tas tajos ieteriecās. 

Kad mašīnists ar savu palīgu izkāpa no lokomatīves lai atbrīvotu ceļu, viņi izdzirdēja vairākus šāvienus, tad pie viņiem piegāja Kaupēns. Viņam seja bija apsegta ar lupatu, vienā rokā bija revolveris un otrajā - elektriskā lampiņa.  Balodis mēģināja uzkāpt uz lokomatīves, bet Kaupēns to neļāva - sašāva viņu kreisajā kājā.

Kaupēns paprasīja - kurā vagonā ir žīdi? Nesagaidījis atbildi, uzbrucējs lika tam sekot un nostāties pie trešā vagona, bet pats iekāpa vilcinā. ( vilciena palīgs palika bez uzraudzības). 

Viņš visiem pasažieriem  pavēlēja palikt savos vagonos, jo tūlīt notiks dokumentu pārbaude. Par pretošanos nedrīkst domāt, jo vilciens viss ir ielenkts. Kaupēns izstaigāja visus vagonus, un lika pasažieriem izkāpt ārā un sastāties rindā. 

Neviens no pasažieriem arī nepretojās. Izņemot - Kārli Osīti. Dzirdot ārā šavienus, Osītis izvilka savu kabatas revolveri un kāpa ārā no vilciena, bet viņu sašāva krūtīs. Ar pēdējiem spēkiem Osītis iekāpa atpakaļ vilcienā. 

Tad pa vienam pēc kārtas visus rindā stāvošos Kaupēns aplaupīja. Tad iegāja vilcienā un aplaupīja uz soliņa guļošo, sašauto Osīti.

Tas nebija viss.

Pēc pasažieru aplaupīšanas, Kaupēns devās uz pasta vagonu, kas atradās vilciena galā. To apsargāja Andrejs Sirmais. Kā vēlāk, izmeklēšanā, skaidroja Sirmais, tad pēc vilciena apstāšanās viņš dzirdēja šāvienus. Tad redzēja, ka cilvēki kāpj ārā no vagoniem un nodomāja, ka tiek veikta dokumentu pārbaude, tāpēc sēdēja savā vagonā un vairāk neinteresējās kas notiek ārā. 

Pēc neilga laika viņš izdzirdēja ka kāds klauvē pie durvīm un kliedz - "Nāc ārā, citādi šaušu!"

Ieraudzījis, ka ārā stāv kaut kāds liela auguma vīrs, kurš atkārtoja savu pavēli, Sirmais atvēra durvis, paņēma savu dienesta revolveri, bet ieraugot pret sevi pavērstu ieroci, apsargs nobijās un atbruņojās. 

Kaupēns savāca no pasta vagona naudas paciņu un arī Sirmā dienesta revolveri.

No vilciena trīs cilvēkiem - abiem konduktoriem un mašīnista palīgam ( tam kurš palīdzēja novākt koka blķus no sliedēm) izdevās aizbēgt. tie devās uz Daudzevas staciju un paziņoja dežurantam. Sameklējuši ieročus, tie šaudami devās atpakaļ. 

Kaupēns šāva pretī un pazuda tumsā. Laupīšanas vietā atrada vecu, no Krievijas armijas biksēm izgrieztu lupatu ar diviem caurumiem acu vietā un vienu caurumu mutes vietā. Minētā lupata bija 32 cm plata un 32 cm gara.

Vēlāk, kad Kaupēnu arestēja, viņš  lielīdamies stāstīja, kā viņš vēlis smagos bluķus, bet lai visi domātu, ka uzbrucēji ir vairāki, tas šaudams skrējis no vilciena astes daļas uz priekšgalu. 

Vilciena aplaupīšanā viņš ieguvis 130 000 rubļus skaidrā naudā, dažādas vērtslietas, zelta pulksteņus un divus revolverus.

Visu naudu viņš notrieca.

Krūkles slepkavība.

Voldemārs Piebalgs Kaupēnam izstāstīja par savu iepriekšējo saimnieku - Voldemāru Grotenu, pie kura esot strādājis. Izstāstīja, ka viņam ir daudz naudas, tad parādīja mājas - Klabiņus, kurās viņš dzīvo. Ja laupīšana neizdotos, tad tālāk, kaimiņos dzīvo arī bagāta vecmeita. Izpētījuši apkārtni abi devās uz Skaistkalni.

Mežā pa to ceļu, pie kura atpūtās Kaupēns un Piebalgs, gāja 58 gadus vecais Skaistkalnes avīžu pārdevējs Aleksandrs Krūkle. 

Kad vecais vīrs pagāja viņiem garām, Kaupēns izleca uz ceļa un sāka skriet viņam pakaļ. Ansi ieinteresēja groziņš vecā vīra rokās, jo domāja, ka tur ir kaut kas ēdams. Abi pēc nakts pastaigas bija noguruši un izsalkuši. Krūkle ieraudzīja Ansi, iekliedzās, tāpēc Kaupēns viņu sāka sist ar karabīnes laidni, līdz nosita.

Abi ar Piebalgu līķi pārmeklēja un noslēpa. Groziņā pa tiešām bija ēdamas lietas - olas un sviesta burciņa.  

Abi dažu soļu attālumā no nozieguma vietas iekūra ugunskuru un izvārīja olas. 

Par šo slepkavību tika apcietināts Pēteris Saulītis. Pēteri notiesāja ar mūža spaidu darbiem. Tikai 1926.gada pavasarī ( pēc 4 gadiem) noskaidrojās, ka šo slepkavību pastrādāja Ansis Kaupēns.

Klabiņu māju slaktiņš.

1922.gada Vasarsvētkos Kaupēns atkal ieradās Bauskas apriņķī un naktī no 5. uz 6. jūniju devās uz pirmajām Piebalga norādītajām mājām - Bruknas pagasta Klabiņiem. 

Mājās bez īpašnieka Voldemāra Grotena, dzīvoja arī viņa māsa Vera, māte Matilde un vecmāte 88 gadus vecā Grieta Grotena. Mājās bija vēl 18 gadus vecs strādnieks Pēteris Melnacis un 10 gadus veca ganu meitene Vilma Grīnberga. 

Voldemārs Grotens ar māsu Veru aizbrauca uz sarīkojumu Vecsaules muižā. Mājās palika Grieta un Matilde Grotenas, Pēteris Melnacis, Vilma Grīnberga un 6 gadus veca meitene Elza Skuja, kura bija uz Klabiņiem atvesta ciemos.

Kaupēns pieklauvēja pie durvīm, tās atvēra Matilde. Kaupēns pavērsa ieroci un pavēlēja atdot naudu. Sieviete teica, ka naudas nav. Tad viņš kopā ar saimnieci iegāja kalpu istabā. Tur atradās Pēteris, kurš celās augšā no gultas. Kaupēns uzreiz uz viņu izšāva. Tad nošāva saimnieci. 

Tad Kaupēns iegāja istabā un nogalināja pārējos - abus bērnus, pirms tam iedzenot istabas stūrī un veco kundzi. Pārmeklējot māju viņš naudu neatrada, bet atrada taukus. Tos izlēja uz grīdas, un māju nodedzināja. 

Pārsteidzoša bija Kaupēna aukstasinība.

Uzreiz pēc nozieguma izdarīšanas viņš devās uz kaimiņos esošajām Rugu mājām. 

Rugu māju saimniece, bagāta vecmeita, pagalmā izdzirdēja troksni. Palūkojoties pa logu viņa ieraudzīja stāvam kādu ar šauteni plecos. Vīrietis skarbā balsī uzsaucis: "Laid iekšā! Policija! Šeit šņabi tecina!".

Sieviete nobijās, izleca pa logu un metās bēgt. Kaupēns viņai pakaļ raidīja vairākus šāvienus, bet netrāpīja. Tad Kaupēns sāka pārmeklēt māju, bet tāpat kā iepriekšējajā naudu neatrada. Bet atrada ēdienu. Tā kā bija izsalcis, savāca ēdienu un devās prom. 

Šie noziegumi pamatīgi nobiedēja visas apkārtnes iedzīvotājus, tāpēc izmeklētāji centās notvert vainīgo. tik ļoti centās, ka atrada "vainīgo" - Jāni Staņķi. 1923.gada 22.martā Jelgavas kara tiesa atzina Jāni Staņķi par vainīgu un notiesāja ar nāvessodu - pakarot.

Tikai pēc četriem gadiem tika noskaidrots, ka noziegumu pastrādāja Ansis Kaupēns.

Annas Lediņas slepkavība.

1921. gada 23.jūnijā Svētes pagastā Ansis piegāja pie Annas, kura bija izvedusi ganībās dēla govi un uzsauca:

- Ko gani govi?!

- Vai, Meža Kungs!! - Viņa sabijās un iesaucās. Ansis padomāja, ka kundze grib bēgt, viņu nošāva.

Pēc slepkavības, Kaupēns viņu ietina lakatā un ielika skudru pūznī. Govi savāca un veda uz Jelgavu, bet pēc trīs dienām nokāva un atstāja mežā.