Roksts publicāts avīzē "DDD" kūpā ar Māra Ruka rokstu "Dialekts nav latgaliešu valoda".
Pieņemu, ka Māri Ruku uz rakstu “Dialekts nav latgaliešu valoda” pamudināja rezolūcija, kas 2009.gada 17.oktobrī tika pieņemta Rēzeknē 2.starptautiskajā latgalistikas konferencē un novembra sākumā kļuva zināma plašākai sabiedrībai. Citēju precīzu rezolūcijas tekstu: “Izvērtējot sociolingvistisko situāciju Latgalē, 2.starptautiskās latgalistikas konferences dalībnieki atzīst, ka latgaliešu valoda atbilst reģionālās valodas statusam, un aicina izstrādāt pasākumu programmu šī statusa apstiprināšanai.” Rezolūcija tika nosūtīta valsts iestādēm, to parakstīja 62 zinātnieki no Latvijas un ārzemēm.
Turpmāk savā rakstā, izņemot citātus, apzināti lietošu jēdzienu “latgaļi” – ar to apzīmēju latviešu tautas latgaļu subetnosa pārstāvjus, kas, neatkarīgi no dzīvesvietas, arī mūsdienās runā latgaļu valodā. Latgaliski nerunājošie latvieši nav latgaļi! Termins “latgalieši” ir teritoriāls – ar to labākajā gadījumā apzīmē visus Latgales latviešus, bet sliktākajā – jebkuras tautības Latgalē dzīvojošus cilvēkus. Tiesību aktos jēdziens “latgalieši” nav definēts.
“Suņi rej, bet karavāna iet tālāk” – tā īsumā varu komentēt Māra Ruka rakstīto. Viņš nav valodniecības ģēnijs, lai latgaļu valodas jautājumos būtu gudrāks par 62 latgalistikas zinātniekiem. M.Ruka apgalvojums – “latviešu valodai ir vairāki dialekti, viens no tiem – augšzemnieku ar daudzveidīgu latgalisko izlokšņu grupu” – mūsdienās pārliecina tikai “iesūnojušus prātus”. Kādreiz kāds cits “gudrinieks” mācīja, ka PSRS Latvijai atnesa kultūru un pārticību, un bija tādi latvieši, kas tam ticēja.
Skolās tiešām māca, ka latviešu valodai ir vairāki dialekti, bet nemāca: 1) kādos gadījumos valoda pati degradējas vai apzināti tiek piespiedu/aizsardzības kārtā pazemināta par dialektu; 2) kā dialekts var pilnveidoties un kļūt par atsevišķu valodu.
Lūk, dažas pieturzīmes latgaļu valodai uzspiestās degradācijas vēsturē. 1917.gadā aprīlī notika Latgales kongress, kurā latgaļi pieņēma lēmumu izstāties no Vitebskas guberņas un apvienoties ar pārējo novadu latviešiem. Kongresa rezolūcijas 2.pants: “Mēs, Latgales latvieši, apvienodamies ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, paturēsim savu pašpārvaldi, pilnas pašnoteikšanas tiesības valodas, ticības, baznīcas, skolu un saimniecības, kā arī zemes jautājumā.” Kā redzams, latgaļi rezolūcijā runā par savu valodu!
Dažus mēnešus vēlāk, 1917.gada 30.jūlijā, Rīgā sapulcējās visu Latvijas novadu delegāti kopīgā kongresā un pieņēma lēmumu, kura 3.pantā teikts:“Latgalei kā sevišķai Vidzemes sastāvdaļai ir pilnīga pašnoteikšanās visās vietējās pašvaldībās, administratīvās, valodas, skolu un baznīcas lietās.” Visu novadu latviešu delegāti atzīst, ka Latgalei un latgaļiem ir pašnoteikšanās valodas lietās!
1918.gada 18.novembrī tika nodibināta Latvijas valsts. Ņemot vērā 1917.gada latgaļu kongresa rezolūciju un Latvijas novadu delegātu lēmumu –latvieši apvienojās divvalodu valstī!
Pēc 18.novembra tiek sasaukta Satversmes sapulce. Sākās diskusijas arī par Latgales jautājumiem un latgaļu valodu. Kaut kas bija mainījies – pēkšņi no pārnovadu latviešu puses vairs netika ņemts vērā neviens no 1917.gada lēmumiem.
1921.gada 11.augustā pieņemti “Noteikumi par latgaliešu izloksnes lietošanu”: “1.Visām valsts iestādēm un amata personām jāpieņem iestāžu un privātpersonu iesniegumi latgaliešu izloksnē; 2.Latgalē valsts un amata personām, kā arī pašvaldības iestādēm ir tiesība lietot latgaliešu izloksni sarakstoties, kā arī sludinājumos un uz izkārtnēm.” Dzīvē šie noteikumi darbojās slikti, bieži tika ignorēti, un parasti no latgaļiem tika pieprasīts tulkojums latviešu literārajā valodā.
1922.gadā pieņemta Latvijas Satversme. Latgaļu prasība – latgaļu valodai Latgalē ir valsts valodas tiesības – Satversmē netika iekļauta.
Secinājums – 1917.gadā latgaļiem vēl ir valoda, bet, sākot apmēram ar 1921.gadu, tā politiski pazemināta par dialektu.
Ko vēl bez dialektiem par latviešu literāro valodu māca skolās? “Literārā valoda rodas noteiktos vēsturiskos apstākļos visbiežāk uz kāda teritoriāla dialekta pamata. Mūsdienu latviešu literārās valodas pamati ir likti 19.gs. otrā pusē, apzināti izkopjot un pilnīgojot vidus dialektā balstīto rakstu valodu, kādā sāka izdot grāmatas 16.gs. Topošajai latviešu nācijai bija nepieciešams vienots saziņas līdzeklis, ko visu tās dažādo novadu locekļi varētu izmantot jebkurām sabiedriskās un kultūras dzīves vajadzībām. Nācijas saliedēšanās laikā ekonomiski un kulturāli vairāk attīstīti bija Latvijas vidienes novadi, kur runāja vidus dialektā. Tāpēc par latviešu nācijas literārās valodas pamatu kļuva uz vidus dialekta dibinātā rakstu valoda, bet ne tā rakstu valoda, kas bija radusies Latgalē uz augšzemnieku dialekta pamata un kurā kopš 18.gs. iznāca grāmatas Latgales latviešiem.”
Tātad latviešu literārā valoda ir nodibināta uz vidus dialekta pamata. Citos vēsturiskajos apstākļos – ja Latgale būtu ekonomiski attīstītāka, izglītotāka, ietekmīgāka, iespējams, par latviešu nācijas kopējo valodu būtu kļuvusi latgaļu valoda.
Izskatās, ka Ruks jebkuru “latgaļu valodas bīdītāju” prasību uzskata par pseidozinātnisku un nekompetentu. Iepazīsimies ar kāda nelatgaļa zināšanām un izmantosim 2008.gadā izdevniecībā “Zinātne” izdoto filoloģijas zinātņu doktora un Edinburgas Universitātes profesora D.Ē.Džozefa grāmatu “Valoda un politika”. Lūk, nodaļā “Kas ir un kas nav “valoda”” uzzinām, ka vācu zinātnieks Heincs Kloss ir izstrādājis pasaulē plaši atzītu zinātnisku modeli par literāro jeb standarta valodu. Saskaņā ar šo modeli, lai kādu dialektu varētu atzīt par pilntiesīgu valodu, tam ir jāatbilst diviem kritērijiem. Pirmais kritērijs – “dialektam jābūt pietiekami izteikti atšķirīgam lingvistiskajā izpausmē no tās pazīstamās, atzītās valodas, par kuras dialektu tas varētu tikt uzskatīts.” Otrais – ““paplašināšanās uz ārpusi”, ar to domājot zināmu daudzumu literārās darbības, kas jāveic dialektā, pastāvot arī detalizēti un rūpīgi pārdomātiem šādas darbības mērķiem, kuri ietver zinātnisku terminu aizguvi (dažkārt arī sintakses līdzekļu aizguvi) un vismaz kaut kādā vērā veiktu rakstības standartizēšanu un gramatiku.”
Latgaļiem ir vismaz 300 gadus senas literatūras tradīcijas, sava gramatika, plašs latgaļu vārdu krājums un ortogrāfija. Tā saucamais “latgaliešu dialekts” pilnībā atbilst abiem Klosa modeļa kritērijiem, un tāpēc arī šī iemesla dēļ varam droši teikt – latgaļiem ir sava valoda! Atkārtošos – latgaļu valoda savtīgi politisko interešu, pārprastās vienotības (“viena tauta, viena valoda”) un separātisma “bubuļa” vārdā apzināti pazemināta par dialektu.
Risinājums ir rīcībā, kas raksturojama ar Gandija vārdiem: “Godīgums – tā ir vienīgā politika”.
Godīga rīcība tiem, kuri joprojām spītīgi pieturas pie dialektiem – kamēr viens dialekts pasludināts par latviešu literāro vai valsts valoda visā Latvijā, pārējie dialekti to izplatības teritorijās varētu baudīt reģionālās valodas tiesības, turklāt ik pēc kāda laika valsts valodas vietu ieņemtu cits dialekts. Piemēram, 2012.gadā valsts valoda būtu dibināta uz tāmnieku dialekta bāzes, bet vidus dialektam būtu reģionālās valodas statuss Vidzemē un Zemgalē. Sarežģīti un utopiski!? Tāmnieku dialekts, par nelaimi, nav standartizēts un tam nav savas gramatikas.
Otrais variants – pārtraucam latgaļu valodas degradāciju un diskrimināciju un piešķiram latgaļu valodai reģionālās valodas statusu Latgalē. Neder!? Pārāk liels risks? Būs krievvalodīgie sekotāji ar savu valodu?
Trešais variants – beidzam spēlēt “aklās vistiņas” un godīgi pasakām visai pasaulei, ka esam gļēvuļi, nespējam novērst okupācijas sekas, baidāmies no tālākas Latvijas rusifikācijas – tāpēc apzināti upurējam un ierobežojam latgaļu valodu, lai tā kā reģionālā valoda neatvieglo ceļu krievu valodai uz oficiālas valodas statusu Latvijā! Aizsargājoties nedosim tiesības ne latgaļu, ne krievu, ne kādai citai valodai! Bet, ja nu latgaļu valoda aizies bojā – ko tad kā nākošo barjeru liksim ceļā krievu valodai?
Ceturtais variants – esam stipri un, aizstāvot savas tiesības, veicam godīgu deokupāciju un dekolonizāciju, un miermīlīgi atbrīvojamies no krievvalodīgajiem okupantiem, kuru galvenais mērķis ir rusificēta Latvija plašās Krievijas sastāvā. Nebūs okupantu – nebūs rusifikācijas un iznīcības apdraudējuma latviskumam un latgaliskumam, un tad varēsim droši pasludināt latgaļu valodu kā reģionālo valodu Latgalē!
Piektais – vispārējais – ļaujiet latgaļiem pašiem izlemt, ko un kā darīt ar savu valodu Latgalē!
Ceru, sapratāt – politika valodu, arī tautas pašapziņu un pašcieņu, brīvību, kultūru var gan celt, gan nogremdēt.
Mareks Gabrišs, biedrības "Latgales tradicionālās kultūras centra “Latgaļu sāta”" biedrs
