Kur satiekas Dižjūra ar Mazjūru8

Kad Kurzemi ieņem Napoleona karaspēks, abi torņi atkal tika sagrauti. 1813.gadā Talsu akmeņkalis Krolis vada torņu atjaunošanu. Torņi attālinās viens no otra- attālums ir 110m, un iegūst arī kvadrāta formu. 1818.gadā ugunskuri tika aizstāti ar eļļas lampām- gaisma bija nepārtraukta un ‘’cieta’’, kā saka jūrnieki.
Krimas kara laikā 1854.gadā šeit tika izsēdināts britu desants, kas izpostīja bāku augšējos stāvus. Bet skāde nebija liela un to ātri novērsa. Lielākus draudus radīja jūras pietuvošanās. Lai aizsargātu torņus, 1858.gadā tika veikti krasta nostiprināšanas darbi pie Ziemeļu bākas torņa. Meklēja arī citus variantus- bija mēģinājumi uzstādīt peldošo bāku un izmantot kuģi, kas naktī raidīja zibšņu uguni.

Kļuva skaidrs, ka nepieciešama jauna, stacionāra bāka. 1872.gadā tika nolemts veidot mākslīgu salu sēkļa galā. Darbu sākumā sala atradās 5km attālumā no krasta (tagad jau krietni vairāk). Salu pamatā veidoja no laukakmeņiem. Apmēram pusmiljons tonnu laukakmeņu un baļķu ragavās tika vesti no Vidales pāri Bažu purvam un laivās no Sāmsalas. Salai ir regulāra astoņstūra forma un attālums starp pretējām malām ir 42m. No viļņiem to sargāja dubulta baļķu siena. Sākumā uz tās tika uzcelta pagaidu koka bāka un koka mājas apkalpojošam personālam. Bākā tika uzstādītas 14 eļļas lampas ar metāla reflektoriem un miglas taure. Lai būtu dzeramais ūdens tika iegādāts ūdens destilācijas apparāts. 1875.gada jūnijā sāka tā savu darbu. Bet krasta bākās ugunis tika izdzēstas. Tās savu bija atkalpojušas.

Kad sala bija jau nosēdusies, laivās uz salu pa daļām tika vesta jaunā, metāla bāka. 1884.gada 1.jūlijā jaunā bāka uzsāka savu darbu. Tās augstums bija 64 pēdas virs jūras līmeņa (salai 18 pēdas), gaisma redzama 9,3 jūras jūdžu attālumā. Miglas taure tika aizstāta ar tvaika sirēnu.

Laikam ejot Kolkas bāka piedzīvoja daudz pārmaiņu: tika uzstādīti modernāki un spēcīgāki gaismas avoti, koka papildēkas tika nomainītas ar ķieģeļu ēkām, koka mūra vietā sala ieguva 5,57m augstu mūri. Šeit 1935.gadā tika uzstādīta pirmā radiobāka Latvijā.

Uz salas parasti vienlaicīgi atradās 5 cilvēki, kuri veselu nedēļu tur dzīvoja un pildīja savus pienākumus. Bet gadījās arī, ka laika apstākļu dēļ uz salas nācās dzīvot pat mēnesi. 1927.gada 18.janvārī laikraksts ‘’Jaunākās ziņas’’ rakstīja:

‘’ Kolkasraga bāka jau vairāk kā mēnesi nošķirta no ārpasaules. Bāka atrodas uz nelielas salas jūrā 5 km attālumā no krasta. Tagad vētras un ledus dēļ bākas darbiniekiem nav iespējams aizsniegt Kolkasraga krastmalu un tie patlaban atrodas apdraudētā stāvoklī. Vienīgā satiksme starp bāku, krastmalu un Rīgu notiek pa telefonu. Bākā patlaban atrodas nošķirti no pasaules 4 cilvēki: 3 sargi un 1 mehāniķis, kuri ziņo, ka viņiem pietrūcis ūdens un pārtikas. Tāpēc Jūrniecības departaments vakar nosūtīja ar tvaikoni “Hidrogrāfs” no Rīgas uz Kolkasraga bāku lielākus pārtikas līdzekļu krājumus un dzeramo ūdeni.” Viļņu un peldošā ledus dēļ laivām un mazākiem kuģiem sasniegt salu nebija iespējams. Lai tiktu malā, bija jāgaida biezas ledus segas parādīšanās. Tā iestājās tikai janvāra beigās. Tomēr arī tad diviem komandas locekļiem gājiens uz malu beidzās ar ielūšanu ap kilometru no krasta. Cilvēkus izglāba ātra vietējo zvejnieku palīdzība.’’

20.gs 80 gadi bākai atnesa lielas pārmaiņas. Bija pienācis laiks labot salas pamatni. Viļņi to bija pamatīgi izskalojuši. Apkārt salai tika nogremdēti 1700 milzīgi dzelzsbetona bluķi, starp kuriem izvietoja akmeņus un cementu maisus. Tas palīdzēja jūrai apkārt salai uzskalot smiltis, kas kā zemūdens siena sargāja salu, un pildīja viļņlaužu lomu. Bet pašas bākas darbības nodrošināšanai tika uzstādītas stroncija izotopu baterijas jeb ‘’maza atomelektrostacija’’ un tās apkalpošanai vairs nebija vajadzīga patstāvīga cilvēku atrašanās uz salas. Pēc neatkarības atgūšanas videi nelabvēlīgās baterijas tika atdotas Krievijai un to vietā uzstādīja saules baterijas.

2011.gadā naktī uz 4.jūliju no garāmbraucoša zvejnieka tika saņemta ziņa par ugunsgrēku Kolkas bākā. Kā tas izcēlies nav skaidrs, jo uz salas ikdienā cilvēki neatrodas. Uz salu dodas NBS Gaisa spēku helikopters un kuģis ‘’Astra’’ ar Jūras Spēku Krasta apsardzes speciālistiem. Bāka necieta, uguns nopostīja tikai daļu saimniecības ēku, kas pēc negadījuma tika atjaunotas.

No vecajām bākām Kolkas raga krastā vēl saglabājušās pavisam nelielas drupu atmiņas. Bet vairāk kā pirms simt gadiem celtā bāka mirkšķina joprojām, novēlot jūrniekiem septiņas pēdas zem ķīļa.

Par Miķeļbāku

Par Ovīšu bāku