Ja jūs pavaicāsiet kādam mācītājam, kas ir kristietība, viņš, visdrīzākais, no tiešas atbildes un objektīviem paskaidrojumiem izvairīsies, un sacīs, ka vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir atnākt uz dievkalpojumu. Un, ja, savas ziņkārības dzīts, jūs sekosiet šādam uzaicinājumam, tad, atkarībā no noskaņojuma, ja jums redzētais liksies pievilcīgi, un radīsies vēlme iesaistīties, jūs no Jaunās derības lasīšanas sajutīsiet atvaramies sevī kaut ko augstāku, jūs atradīsiet sevi Dievā, Jēzu par savu savu Pestītāju, un pašam nemanot būsiet kļuvis par kristieti. Jūsu apkārtējās pasaules uztvere izmainīsies, un jūs sāksiet saskatīt neticīgos, kuri vēl nav pieredzējuši Dieva brīnumu, un jums radīsies spēcīgs dzinulis viņus pievērst savai ticībai. Taču, uz jautājumu, kas ir kristietība, jūs tāpat atbildi nezināsiet, un varēsiet piedāvāt tikai atnākt uz dievkalpojumu...
Kristietība. Izskaidrota25
Savukārt tad, ja jūs būsiet noskaņots kritiski, jūs pieredzēsiet visdrīzākais jūsuprāt slikti uzrežisētu ludziņu, ar patosa pilnu galvenās lomas izpildītāju uz pjedestāla, vecmodīgu skatuves iekārtojumu, un bariņu statistu, kuri pēc šobrīdējiem datiem ir kopskaitā mazliet virs divi miljardi pasaules iedzīvotāju. Taču arī šādi jūs nebūsiet guvis atbildi uz jautājumu, kas ir kristietība, un kāpēc cilvēkus tā aizrauj.
Vienīgais iespējamais veids, kādā atrast skaidrību šajā jautājumā, ir... uz tā ceļa, par kuru Baznīca kategoriski aizliedz iet, un tas ir - izpētes un salīdzināšanas ceļš.
Bībele ir galvenokārt veidojusies uz diviem balstiem. Tā ir Mozus vecā derība, un Jēzus jaunā derība.
Vecās derības galvenās iezīmes ir Radīšanas apraksts, un Ādama un Ievas grēkā krišana, Noasa plūdi un Moiša, jeb Mozus, kurš tika atrasts Nīlas upes krastā, niedru šķirstiņā, un viņu izaudzināja Ēģiptes priesteri, iesvētot viņu savās slepenajās zināšanās, un pēc tam Mozus, demonstrējot fenomenus, kā spieķa pārvēršana par čūsku, un ūdens pārdalīšana jūrā, izveda ebreju cilti no Ēģiptes un izglāba no ēģiptiešu armijas vajāšanas.
Un, lai gan ebreji šo mītu uzskata par savas tautas izcelsmes, un savas piederības Jehovai, kurš viņus ar Mozus palīdzību izveda tuksnesī un iedeva bauslību, taču par šādiem notikumiem nav vēsturiskas liecības Ēģiptiešu papirosos un pierakstos uz tempļu sienām un fakts, ka Bībelē dažādās vietās minētais skaits vergu atstātu Ēģipti, vai arī pieredzēti minētie fenomeni. Tāpāt šim notikumam nav arheoloģisku pierādījumu.
Savukārt Jaunajā derībā aprakstītie notikumi iezīmē ķēniņa Heroda izsludināto bērnu nogalināšanu, lai nepieļautu jauna jūdu ķēniņa atnākšanu, un vēlākie Jēzus demonstrētie fenomeni, kā ūdens pārvēršana vīnā, zivu sakopēšana no dažām, lai pabarotu veselu pūli, viņa tiesāšana pie Pilāta, un tai sekojošā krustā sišana. Lai gan tāda Romas impērijas Jūdejas prokuratora Poncija Pilāta tāpat kā Hreodu dzimtas vēsturiskās liecības pastāv, taču ebreju gaidītā Mesijas Jezus no Nācaretes persona nav pieminēta nedz Romiešu Impērijas, nedz pašu ebreju pierakstos.
Tādēļ Kristietības izcelsmes vēsturiskie meklējumi mūs iedzen strupceļā, padarot to par leģendu, bez pamatojuma pretenzijām uz vēsturiskiem notikumiem.
Taču arī grieķu, tāpat kā ēģiptiešu un indusu mitoloģijā pieminētie dievi un notikumi nedod par sevi nekādas vēsturiskas liecības, liekot drīzāk domāt par to alegorisko un simbolisko nozīmi, kas nebūt nemazina to vērtību.
Piemēram, tiek uzskatīts ka Mozus grāmatu, jeb Toras autors ir pats Mozus, taču tajās par viņu ir runāts trešajā personā, un tā satur liecības par viņa nāvi. Un, ja mēs apskatām leģendas, kuras vārētu mums atklāt kristietības tēlu izcelsmi un nozīmi, tad pirmais prātā nāk Zoroastrisms, sena, pirms-musulmaņu Persiešu reliģija ar Ormuzdu, “visu lietu radītāju” un tā pretinieku Ahrimanu, Dēmonu. Zend-Avesta vēsta, ka Ormuzds radīja visumu un pirmo vīrieti un sievieti sešos laika posmos, sekojošā secībā: debesis, ūdeņus, zemi, kokus un augus, dzīvniekus, un sestajā vīrieti un sievieti, lai septītajā atpūstos. Avestā minētais pirmā vīrieša vārds ir Adama un sieviete ir Evah. Ahrimans, persiešu velns apēt noteiktu augli, kurš dod tam spēku pārvērsties par čūsku. Panākot, ka pirmais cilvēku pāris apēt augli no koka Hom, tas lika ļaunām domām ienākt cilvēku prātos, kas izraisīja viņu krišanu.
Ēdenes dārza mīts bija pazīstams vēl ilgi, pirms ebrejiem parādījās sakrālā literatūra, un tas līdzīgās formās bija pazīstams Etiopijā, Fēniķijā, Haldejā, Babilonā, Asīrijā, Indijā, Persijā, Ēģiptē un Meksikā. Ebreji pirmoreiz nonāca kontaktā ar šiem stāstiem, kad izraelītus iekaroja un paverdzināja Asīrijas valdnieks Sargons II.
Un, lūk, Sargona I izcelsmes leģenda: Es esmu Sargons, varens valdnieks, Akādes valdnieks... Mana māte mani iznēsāja slepus. Viņa ielika mani darvotā niedru šķirstā. Viņa ielika mani upē... Upe mani aiznesa prom un aizveda pie Akki, ūdens nesējas. Viņa mani pieņēma un izaudzināja kā savu dēlu.”
Savukārt Ehnatens, kurš pieņēma Amenhotepa IV vārdu, ēģiptieša un ebrejietes bērns, kurš izraisīja apvērsumu Ēģiptes priesteru vidū, un izskauda politeismu un ieviesa Ēģiptē monoteismu, par ko tika izraidīts trimdā uz Sinaju, tiek uzskatīts par Mozus prototipu.
Kā jau minēju, šādas leģendu pārkopēšanas nemazina Bībeles nozīmi, bet drīzāk to pasvītro un globalizē.
Kas attiecas uz Kristus leģendu, tad tās līdzība ar Mitras un Krišnas (Christna) leģendām, kuras arī ir krietni senākas par Jauno derību, ir vēl pārsteidzošāka.
Višnu, Hinduisma trīsvienības otrā persona, kas arī ir Logos, jo tas inkarnējās kā Krišna. Krišna bija Glābējs, kuru bija apsolījis Brahma cilvēcei.
Savukārt Mitra, Zoroastriešu Saules dievs bija dzimis 25. decembrī, no jaunavas Anahitas, kuram bija vēlāk 12 mācekļi, kurš tika identificēts ar lauvu un jēru, kurš bija Mesija un Pestītājs. utt.
Mums zināmie Evanģēliji tika sarakstīti aptuveni simts gadus pēc Kristus, nevis ebreju, bet grieķu valodā, un tas būtu kā šodien stāstīt par cilvēkiem un notikumiem no pagājušā gadsimta. Vai ir kāds brīnums, ka Evanģēliju autori sakompilēja Mesijas tēlu no visiem pieejamajiem mītiem par Glābēju, un Saules Dievu? Lasot šo leģendu cilvēkā tīri dabiski tiek rosināta viņa augstākā daba, kas iesniedzas visiem cilvēkiem kopējā garīgajā aspektā. Jaunā Derībā ir vairums augsti ētiskas pamācības, kuras var kalpot par garīgiem orientieriem, taču tās var kalpot arī kam citam...
Kristīgā baznīca, kas šo Saules Dievu, mūsu pašu garīgā aspekta arhetipu, “ko jūs nodarat mazākajiem no šiem brāļiem un māsām, jūs nodariet man” [Mt 25:40], ir pārvērtusi par to Kungu, un Baznīcu par Uzkundzēšanās reliģiju.
Šeit viens no Baznīcas, dogmātiem, kurš, iespējams, ir visdaudzsološākais un arī visneētiskākais, un arī attiecīgi Baznīcai visienesīgākais. Un tā būtībā ir apsolījums, ka pietiek tikai kādam pievērsties Kristietībai, lai visi viņa grēki būtu ar Kristus asinīm nomazgāti.
Golgātas ainā, kad Jēzus esot pienaglots pie Krusta, un viens no noziedzniekiem, atbildēja otram: “ Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis."
Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!"
Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē." [Lk 23:41;43]
"Un ikviens, kurš Kristū mirst, iet uz turieni, ikviens, kurš mirst bez Kristus, iet ellē." - no kāda kristiešu saita.
Un šī dogma, kas sirdsapziņas mocītam cilvēkam ir pamudinājums kļūt par kristieti, Baznīcai ir arī viens no lielākajiem ienākumu avotiem, ja šis sirdsapziņas mocītais cilvēks ir uz nāves gultas un viņam ir savs mantojums ko atstāt...
Taču aplūkojot šo citātu un tātad arī dogmu kritiski, saskaņā ar citām, pretrunīgām vietām Jaunajā derībā kā: “Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” [Lūk. 24:7], proti, viņš nevarēja pats būt “šodien paradīzē”, jo trīs dienām bija jāpaiet līdz viņa augšāmcelšanās. Šeit jāņem vērā, ka grieķu valodā, no kuras tulkota Jaunā derība, nav tādas pieturzīmes, kā komats:
Tev patiks šie raksti
