1948.gadā gandrīz katrā Amerikas avīzē bija publicēta fotogrāfija, kurā sieviete ir izlikusi pārdošanai savus četrus bērnus. Tajā ir grūti noticēt, bet tas nebija joks. Kāds gan traģēdisks stāsts slēpjas zem šīs ironiskās bildes? Un kā izvērtās bildē esošo bērnu dzīvītes?
Neticami, bet šī bilde tiešam slēpj traģēdisku stāstu. Čalifuksu ģimene, 40 gadīgs tēvs Rejs un 24 gadus jaunā māte Luisa, būdama stāvoklī jau ar piekto bērnu, izlika pārdošānā savus četrus bērnus.
Pēc tam, kad ģimenes galva pazaudēja darbu, ģimene vairāku mēnešu garumā cīnījās ar nabadzību un dzīves vietas pazaudēšanu. Kad likās, ka nu bezizeja ir klāt, laulātais pāris nolemj uz gājienu, kurš satrieca visu pasauli - pārdod bērnus. Iepsējams taja brīdī Rejs un Luisa nolēma, ka tā būs iespēja bērniem tikt pie labākas dzīves.
Fotogrāfijā ir redzami četri bērni - uz augšējā pakāpiena vecākā 6 gadus vecā meitenīte Lana un 5 gadus vecā Anna. Lejā Miltons (4 gadi) un jaunākā meita Sjū Ellēna (2 gadi).
Daudzi cilveki apgalvoja, ka Luisa un Rejs nebija domājuši pārdod bērnus, bet gan tādā veidā sauca pēc palīdzības. Lai arī ko bija domājuši šo bērnu vecāki, bet šis palīdzības sauciens bija sadzirdēts, jo pēc bildes publicēšanas ļoti daudzi cilvēki piedāvāja savu palīdzību - gan finensiālu, gan arī darba iespējas. Tomēr divus gadus vēlāk visi bērni tik tiešam bija izpārdoti, ieskaitot vēl vienu puisīti (Bedfordu), kurš fotogrāfijas uzņemšanas brīdī bija vēl tikai puncī.
Kā tas ir - būt pārdotam no paša mātes rokas?
Vairākus desmitus gadus vēlāk žurnalisti mēģināja atrast šos bērnus un noskaidrot, kā izvērtās šo bērnu liktenis. Izrādījās, ka visi bērni ir izdzīvojuši, un pat dažiem no viņiem izdevās satikt vienam otru jau 21.gadsimtā.
Anna un Miltons
1950.gadā septiņgadīgo meitenīti Annu nopirka fermeru ģimene Džons un Ruta Zoetmani. Miltons, neveloties būt šķirts no māsas, tik ļoti raudāja, ka fermeri nolēma paņemt arī viņu. Vārdus viņiem nomainīja un viņi kļuva par Beverilu un Kennetu. Dzīve bērniem izvērtās diezgan sūra, viņi džīvoja šķūnī, pa dienu stradājot uz lauka, bieži ciešot no vardarbības ģimenē un izsmiekliem.
Kā atceras Miltons, jau pirmajā dienā jaunais tētis viņu sasēja, piekāva un teica, ka izmantos viņu kā savus vergu. Miltons tad vēl nezināja, ko tas nozīmē. Pēc kāda laikajaunais tēvs atkal viņu nežēlīgi peikāva un piesēja šķūnī uz pāris dienām, kurā bija pilns ar zurkām. No žurkām zēnam bija jāatsitas ar nazi, ar kuru vāca kukurūzu. Kad Miltons tēvam jautāja, kāpēc viņš to izdarīja, Džons atbildēja, ka profilakses pēc, la8i zēns tēvu baidītos un klausītu. Vienu dienu Miltons to vairs nespēja izturēt, un pēc kārtējās "nopēršanas" atbildēja tēvam ar to pašu. Par to tēvs izsauca policiju. Miltonu tiesāja un gandrīz vai ielika cietumā, bet beigās tiesas spriedumu par cietumu izmainīja uz psihiatrisko klīniku. Kad 17 gadīgo Miltonu izlaida no psihiatriskās klīnikas, zēns aizbēga no mājām. Kad viņam bija 21 gads, viņš sameklēja savu bioloģisko mati. Miltons noskaidroja, ka drīz vien pēc bērnu pārdošanas Luisa izšķīrās no vīra, otreiz aprecējās un dzemdēja vēl 4 bērnus (es teiktu, ļoti ražīga mātīte bijusi, veselus 9 izspieda). Miltons, padžīvojis pie bioloģiskās mātes mēnesi un nesajutis nekādu mīlastību, rūpes un gādību no viņas puses, aizgāja no viņas. Turklāt otrais bioloģiskās mātes vīrs sāka pacelt roku uz Miltonu. Pēc tam, kad pameta Luisas mājas, Miltons aizbrauca uz Čikāgu, aprecējās un ar sievu pārvācās uz Arizonu.
Savukārt Annu, kad viņai bija 17 gadi, nolaupīja un izvaroja. Kad viņas jaunie vecāki, Džons un Ruta Zoetmani, uzzināja, ka meitene ir stāvoklī, viņi viņu aizsūtīja uz patversmi vientuļajām māmiņām Mičiganā. Tur Anna dzemdēja meitiņu, bet bērnu viņai neatdeva, tāpēc Anna atgriezās fermā pie Zoetmaņiem. Anna, tā pat kā viņas brālis Miltons, vienu reizi satikās ar savu bioloģisko māti, bet viņu tikšanās bija ļoti auksta un nevēlama no mammas puses.
Bedfords
Pašam jaunākajam bērnam, Bedfordam (dzimušam 1949.gadā) paveicās visvairāk. Viņu oficiāli adoptēja MakDeneila ģimene, kuriem savu pašu bērnu nebija. Mazulis izskatījas ļoti slikti, ar izsitumiem un kukaiņu kodumiem. Pēc adoptēšanas bērnam nomainīja vārdu uz Devidu.
Audžu vecāki mīlēja zenu, kaut arī audzināja stingri. Dzīvoja Viltfildā (ciemā), dažu klimotru attālumā no Zoetmaņu fermas, kurā dzīvoja Anna un Miltons. Kad Devids par to uzzināja, viņš vairākas reizes brauca pie māsas un brāļa ar riteni vai jāja ar zirgu, un redzēja, cik slikti viņiem iet, dažreiz pat atrodot viņus sasietus šķūnī.
Tagad viņš dzīvo Vašingtonā, strādā par šoferi. Devids saka, ka, esot pieaugušam, arī ir mēģinājis satikties ar svau bioloģisko māti. "Tiekot no mums vaļā, viņa vēlreiz apprecējās un dzemdējusi vēl 4 bērnus. Ar viņiem viņa džīvo, bet ar mums nevēlējās." Ieraugot dēlu, viņa tik teica: "Tev tāds pats acu skatiens, kā Tavam tēvam", bez nekādas nožēlas balsī..
Devids bija daudz sapņojis par to, lai savoktos visi pieci bērni kopā, un pat ieplānoja tikšanos uz 2013.gadu. Bet izrādījās, ka viņa vecākā māsa Lana nomira jau 1998.gadā no vēža, bet otra māsa Sjū Ellena, nomira pāris nedēļas pēc raksta publicēšanas par bērnu pārdošanu 1950.gadā žurnālā "New York Times".
Anna un Sjū Ellena
Kad Annai bija 70 gadi, pateicoties žurnālistiem, kuriem izdevās atrast kādreiz pārdotos bērnus, viņa satikās ar savu jaunāko māsu Sjū Ellenu. Jau tad Sjū bija smagi slima, viņa vairs nevarēja pat parunāt, tikai rakstīt. Sjū tad bija 67 gadi.
Sjū bija ļoti priecīga par tikšanos. Anna parādīja māsai kleitu, kurā viņu pārdeva. Anna glabāja šo kleitu visu mūžu. Kleitai klāt bija pielikta zīmīta par to, ka citu personīgo lietu meitenei nav.
Par savu māti Sjū uzrakstīja, ka nekad viņai nespēs piedot un novēl viņai degt ellē. Visticamāk Sjū dzīve izvērtās tik pat slikti, kā Annai.
Laikam Devids ir vienīgais no peiciem pārdotajiem bērniem, kurš nenosoda savu māti: "Mēs visi esat tikai cilvēki. Mēs visi kļūdamies" viņš teica. "Iespējams viņa bija domājusi par saviem bērniem, vairāk nekā mēs varam iedomāties. iespējams viņa nevēlējās, lai mēs visi nomirstam nabadzībā un badā. Mums nebūtu viņa jānosoda!"
