Man pašam uzradusies aizraušanās par šo tēmu un vēlējos arī pastāstīt jums. Kas ir lidojošie vaļi un kāpēc šī gaisa kuģa ēra beidzās!
Es ceru, ka no grāmatām ņemtā informācija skaitās kā Orģinālraksts.
Iesaku izlasīt visas 3 daļas no Guido Ilvess grāmatu kolekcijas "Katastrofas, kas satricināja pasauli"
Kas ir Diržablis? - Diržablis ir par gaisu vieglāks lidaparāts - aerostats ar dzinēju un vadības ierīcēm. Lai diržablis būtu vieglāk vadāms, tā korpuss ir garens, plūdlīnijas formas. Dirižabļiem parasti ir preopelleru piedziņa. Dirižabļa korpuss piepildīts ar gāzi (parasti ūdeņradi vai hēliju, retāk metānu; ir arī dirižabļi, kuros cēlējspēku rada sakarsēts gaiss). Teorētiski iespējami arī vakuuma dirižabļi. Dirižabļa korpusam pievienota gondola pasažieru vai kravas pārvadāšanai. Dirižabļa spēka iekārta ir elektrodzinējs vai iekšdedzes dzinējs.
Pēc korpusa veida dirižabļus iedala mīkstajos dirižabļos (to korpuss pēc būtības ir īpašas formas gaisa balons), puscietajos un cietajos. Cietā korpusa cigārveida dirižabļus parasti saista ar dirižabļu konstruktora Ferdinanda fon Cepelīna vārdu un bieži dēvē par cepelīniem (dažreiz kļūdaini par cepelīnu sauc jebkuru dirižabli).
Aizsācēji! - Moderno laiku aviācija sākās ar pirmo cilvēka lidojumu 1783. gada 21. novembrī. To veica Mongolfjēru brāļi, kas lidoja ar karstā gaisa balonu. Šiš braucamrīks nebija praktisks, jo spēja lidot tikai pretvējā. Neilgi pēc tam cilvēki nonāca pie secinājuma, ka arī diržabļiem ir nepieciešams šāda veida balons. Žans Pjērs Blanšārs bija pirmais cilvēks, kurš vadīja dirižabli. 1785. gadā viņš pārlidoja pār Lamanšam. 1799. gadā sers Džordžš Kailijs izgatavoja konceptu modernai lidmašīnai, kurā bija iekļautas atsevišķas sistēmas pacelšanai, virzīšanai uz priekšu un nosēšanai. Agrākie dirižabļu attīstītāji uzstādīja mehānisko virzītājspēku, nelokāmu karkasu, kā arī attīstīja ātrumu un manevrētspēju.
Katastrofa pēc, kuras tika atmests ar roku. - 1931. gadā Frīdrihshāfenē gaisakuģu rūpnīca sāka 200 000 kubikmetru liela cepelīna būvēšanu. Gaisakuģis bija gatavs 1936. gada pavasarī un tika nodēvēts par LZ-129 Hindenburg, kas nacistu politikā nospēlēja svarīgu lomu - ar saviem veiksmīgajiem lidojumiem gaisakuģis demonstrēja vācu tehnikas sasniegumus. Taču pēc lepnības nāca kritiens... "Briesmīgi... Es savā dzīvē neko tik šausmīgu neesmu redzējis." Radioreportieris Herberts Morisons, kas šos vārdus mikrofonā izteica no Ņujorkas tuvumā esošā Leikhērstas lidlauka, bija tuvu asarām. Nolaižoties, viņa acu pirekšā pēc sprādziena aizdegās Vācijas gaisakuģis Hindenburg. Šī drūmā reportāža tika ieskaņota magnetafona lentē. Desmiti fotogrāfiju un kinolentu ir iemūžinājušas notikumu, kas kļuva par traģisku lappusi bagātajā gaisakuģniecības vēsturē.
Pasaules lielākais gaisakuģis LZ-129 Hindenburg pirmo reizi pacēlās gaisā 1936. gada 4. martā. Cepelīna garums bija 245 metri, leilākais diametrs - 41,2 metri, tilpums - 200 000 kubikkmetri, nestspēja - 126,5 tonnas, un lidojuma tālums - 16 000 kilometru.
Cepelīns tika pildīts ar ūdeņradi, kurš arī veicināja gaisakuģī sprādzienu. šo gaisakuģi Vācija nespēja atļauties piepildīt ar hēliju, jo tas kuģis pija patiešām milzīgs. Turklāt amerikāņi vispār aizliedza pārdot hēliju fasištiskajai Vācijai.
Un tomēr tika uzbūvēts vēl pēdējais gaisakuģis - 1938. gada 14. septembrī primo izmēģinājuma lidojumu veica diržabļa LZ-129 Heidenburg "dvīņubrālis" - otrais Vācijas gaisakuģis, kam tika dots vārds Graf Zeppelin - LZ-130. Kopumā ar 30 izmēģinājuma lidojumiem LZ-130 Graf Zeppelin karjera būtu arī beigusies, ja nebūtu paredzēts doties izlūklidojumā Anglijas gaisa telpā, jo vācieši atklāja, ka gaisakuģa korpuss kliedē radara signālus. Ar kara sākšanos 1939. gada 1. septembrī LZ-130 izlūklidojomu beidzās. Tā kā, sākoties pasaules karam, Vācijai ārkārtīgi bija vajadzīgs alumīnijs lidmašīnu ražošanai, reihsmaršals Hermanis Gērings 1940. gada martā izdeva pavēli gaisakuģi demontēt. 1940 gada aprīlī LZ-130 Graf Zeppelin tika sagriezts lūžņos. 6. maijā uzspridzināja jaunos diržabļu angārus Frankfurtē. Līdz ar to "lidojošo vaļu" ēra Vācija beidzās. Citur pasaulē interese par lielo gaisakuģu būvēšanu bija zudusi.
(Attēlā redzams Hindenburg eksplozija Leikhērstas lidlaukā 1937. gada 6. maijā.)
Tā brīža lielākais gaisa kuģis " LZ- 127 Graf Zeppelin" pārslīdēja pāri Rīgai 1930. gada 24. septembrī. Cepelīns no Vācijas bija devies braucienā ap Baltijas jūru.
Gribētu tādu redzēt dzīve. Diezgan iespaidigs skats būtu ja tāds liels laistos lēnam pāri pilsētai. Kā piem. pēdējā bildē.
Ja nemaldos ,tad ASV tiek experimentēts ar jauniem dirižabļa veidiem ,kurus, ja uztaisīs ,izmantos kravu transportēšanai uz grūti pieejamiem apgabaliem-amozoni ,tuksnešiem ,arktiku utt.
Un ja tas notiks,iespējams "lidojošo vaļu " ēra atgriezīzies:)
