Kā padomijas rīdzinieki alutiņu dzēra(Papildināts)34

 Vai pensionāru ar trīslitru burku acainā iepirkumu tīkliņā No mana viedokļa tā bija pati efektīvākā un lētākā reklāmas forma. Iedomājieties tikai, tāds onka slāj uz mājām ar savu alus burku acainajā tīkliņā, sastopoties ar paziņām nekavējoties tiek gari un plaši stāstīts kurā vietā un kā nopirkta kārotā burka alus.

 Sākoties karstam un saulainam laikam Rīgas ielās parādījās maģiskās dzeltenās mucas uz riteņiem. Teju vai katrā kvartālā tika atvesti un novietoti šie izslāpušo vīru magnēti kas ik dienas piesaistīja daudzus tūkstošus slāpju dzesētāju. Cena svārstījās no 16 līdz 26 kapeikām par kausu (0,5l) atkarībā no šķirnes. Un tas bija visai labs, kvalitatīvs alus. Un nebija vajadzīgas divlitru ‘’ampulas’’ ar stiprināto dziru kas tikai attālu atgādina alu.

Tikai retais vairs šodien atcerēsies vietas kurās parasti bāzējās šīs dzeltenās mucas ar  maģisko dziru kuras dēļ vīri mēdza pazust uz vairākām stundām. Neminēšu visas vietas jo pat tikai Rīgā to bija tik daudz ka tas prasītu daudz laika lai aprakstītu. Minēšu tikai pašas populārākās.

Šķiet pati populārākā vieta bija Avotu un Lāčplēša ielu krustojumā, kurā kopskaitā abās ielas pusēs komplektā ar kvasa mucām atradās četras alus mucas. Gan  pie apaļā gastronoma gan otrā pusē pie frizētavas. Gastronoma pusē vēl līdz pat astonņdesmito gadu beiiigām laikam dizaina nolūkā bija saliktas lielas ozolkoka mucas. Alu šeit veda no alus darītavas ‘’Rīga’’ kas atradās uz Sarkanarmijas (tagad Bruņinieku) ielas vien četru kvartālu attālumā.

Lielāko ties alusmucas, tā pat kā kvasa atradās vai nu maizes veikalu vai alkohola veikalu paspārnē un loģiski ka tās arī parasti tika uzstādītas tiešā maizes vai šmigas veikalu tuvumā. Lieki piebilst laikam ka par tualešu esamību alus mucu un tirdzniecības vietu tuvumā neviens nerūpējās. Un attiecīgi tuvējie krūmi un vārtu rūmes vai pat trepju telpas atbilstoši smirdēja.

Savukārt patrulējošie miliči to izmantoja kā pozitīvu faktoru savā labā.  Neuzmanīgi čurātāji tika nesaudzīgi ķerti. Sekas šādai ‘’ iekriššanai bija neviennozīmīgas. Ja pie dvēseles bija pietiekami daudz resursu viss beidzās ar nelielu izbīli un krietni vieglāku maciņu. Ja gadījās būt nabagākam , stulbam, vai skopam tad diena varēja beigties atskurbtuvē ar tālākajām no tā izrietošajām sekām. Naudas sodu un paziņojumu darba un dzīves vietā. Respektīvi sava veida piekalšnu pie kauna staba.

Vēl ļoti interesanta nianse ir tāda ka kā padomījā parasts vienmēr kaut kas pietrūka, Pat ja bija atvests alus tas nenozīmē ka tu tā pie viņa uzreiz tiksi. Izlejamā alus mucas tirdzniecības vieta parasti sastāvēja gan no pašas mucas ar alu, gan komplektā ietilpa naktsskapītim līdzīgs agregāts kurš patiesībā pildīja vairākas funkcijas vienlaicīgi. Pirmkārt tā bija alus dzeramo kausu mazgāšanas ierīce uz kuru no ēkas stiepās aukstā ūdens pievads un asprātīgā konvējeram līdzīgā uzpariktē  tika mazgāti lietošanā bijušie šajā skapītī glabātie pārdesmit alus kausi. Treškārt šī skapīša atvilkne tika izmantota kā savdabīga tirdzniecības vietas  kase. Šad tad  tomēr sanāca tā ka kausi aptrūkās. Jo viens otrs kausus mēdza nospert, citam vienkārši bija slinkums nest atpakaļ kāds atkal saplēsa kādu kausu. Un rezultātā bija situācija kad no rīta iekšas deg bet nav ar ko

Tad bija laimīgs gadījums ja netālu atradās tukšās taras pieņemšanas punkts vai veikals kurā iespējams iegādāties kādas tukšas burciņas.