"Kad viņš klusē, mēs smejamies. Kad viņš runā, mēs klusējam."
The Great Dictator's Speech
by Charlie Chaplin
Piedodiet man, bet es nevēlos būt imperators. Tas nav manās interesēs. Es nevēlos valdīt vai iekarot kādu. Es gribētu palīdzēt ikvienam – ja vien tas ir iespējams – ebrejam, neebrejam, melnādainajam, baltādainajam. Mēs visi vēlamies palīdzēt viens otram. Tādi nu ir cilvēki. Mēs gribam dzīvot kopā ar katra prieku, nevis ar katra bēdām. Mēs negribam ienīst vai nicināt viens otru. Pasaulē ir pietiekami daudz vietas priekš visiem. Un zeme mums ir bagāta, tā spēj apgādāt mūs visus. Mūsu dzīves varētu būt brīvas un skaistas, bet mēs esam to zaudējuši.
Kāre ir saindējusi cilvēku dvēseles, ir ielaidusi naidu pasaulē, ir ievedusi mūs postā un nāvē. Mēs attīstījām neticamus ātrumus, taču mēs ieslēdzamies sevī. Dažādu mehānismu pārpilnība ir atstājusi mūs trūkumā. Mūsu zināšanas ir padarījušas mūs ciniskus. Mūsu gudrība – aukstus un nejaukus. Mēs domājam par daudz un jūtām pārāk maz. Vairāk par ierīcēm mums vajadzīgs cilvēciskums. Vairāk par zināšanām mums ir vajadzīga labsirdība un maigums. Bez šīm īpašībām dzīve būtu varmācīga un viss būtu zaudēts.
Lidmašīnas un radio ir savedušas mūs kopā. Pašu ierīču būtība jau rāda cilvēku labestību, rāda mūsu vēlmi par kopīgumu. Pat tagad manu balsi spēj dzirdēt miljoniem cilvēku visā pasaulē – miljoniem izmisušu vīriešu, sieviešu, mazu bērnu – cilvēku, kuri ir kļuvuši par sistēmas upuriem, sistēmas, kura liek ciest un soda nevainīgos.
Priekš tiem, kas mani pašlaik dzird, es saku - nekrītiet izmisumā. Ne jau par postu, kas ir pašlaik ap mums, bet par cilvēku kāri – par cilvēku rūgtumu, kas baidās no cilvēces progresa. Naids pāriet, diktatori mirst, un spēks, ko viņi ir atņēmuši cilvēkiem, atgriezīsies atpakaļ pie cilvēkiem. Bet tik ilgi, kamēr cilvēki mirst, brīvība nekad neaizies bojā.
Kareivji! Neatdodieties necilvēkiem – vīriem, kas jūs nicina! Vīriem, kas padara jūs par vergiem! Vīriem, kas valda jūsu dzīves, - kas saka, ko darīt, ko domāt, ko just! Tiem, kas dresē jūs, kas liek jums ciest badu, kas izturas pret jums kā pret lopiem, izmanto kā aizsargvairogu. Neatdodieties šiem nedabiskajiem vīriem – mehāniskajiem vīriem ar mehāniskām sirdīm un mehāniskiem prātiem! Jūs neesat mašīnas! Jūs neesat lopi! Jūs esat cilvēki! Jūsos ir mīlestībā pret visu dzīvo! Jūs neienīstat! Tikai nemīlētie nīst – tikai nemīlētie un nedabiskie! Kareivji! Necīnāties par verdzību! Cīnāties par brīvību!
Svētā Lūka 17. nodaļā ir rakstīts: “Dieva valstība ir cilvēkos” – ne vienā cilvēka, ne vienā cilvēku grupā, bet visos cilvēkos! Tevī! Tevī, visos cilvēkos ir spēks – spēks radīt mehānismus. Spēks radīt prieku! Tevī, visos cilvēkos ir spēks padarīt šo dzīvi brīvu un skaistu, padarīt šo dzīvi par apbrīnojamu piedzīvojumu.
Tad – demokrātijas vārdā – izmantojam savu spēku, apvienojamies. Sākam cīņu par jaunu pasauli – par pasauli, kura cilvēkiem dos darbu, kura dos jaunatnei nākotni un vecumdienās dos mums aizsardzību. Ar šiem solījumiem necilvēki guva spēku. Bet viņi meloja! Viņi nepiepildīja solījumus. Viņi to nekad arī nedarīs!
Diktatori atbrīvo sevi, bet viņi pakļauj sev cilvēkus. Tagad ir nācis laiks, lai piepildītu solīto. Sākam cīņu par brīvu pasauli, aizmirstam nacionālos barjeras, aizmirstam kāri, naidu un neiecietību. Sākam cīņu par pasauli, kurai ir jēga, par pasauli, kurā zinātne un progress nesīs visu cilvēku laimi. Kareivji! Demokrātijas vārdā, apvienojamies!