local-stats-pixel fb-conv-api

II pasaules kara ass, Ērihs Hartmans. Intervija. 1.daļa.15

85 0

http://www.spoki.lv/vesture/II-pasaules-kara-ass-Erihs-Hartmans/296425">II pasaules kara ass, Ērihs Hartmans. Intervija. 2.daļa

II pasaules kara ass, Ērihs Hartmans. Intervija. 3.daļa

Ērihs Alfrēds Hartmans (Erich Alfred Hartmann), dzimis 1922.gada 19.aprīlī un miris 1993.gada 20.septembrī, bija vispazīstamākais 2.pasaules kara iznīcinātājpilots, kura kontā ieskaitīti 352 pretinieku lidaparāti, no kuriem 345 bija PSRS. Viņa uzstādītais "rekords" tā arī nav pārspēts. Savi biedri viņam deva iesauku „Bubi” un „Blondais bruņinieks”, bet pretinieki - „Melnais velns”. Savas uzvaras viņš guva izlidojot apmēram 1456 misijas, to laikā 825 reizes saķērās ar ienaidnieku. "Dimantu" laureāts.

Pilnīgi neticami, ka cilvēks 20 gadu vecumā iestājās Luftwaffē un pāris gadu laikā kļuva par slavenību, par kuru Staļins izsludināja tik milzīgu atlīdzību, kādu varēja dabūt vēl tikai par nacionālsociālistu elites pārstāvju notveršanu. 23 gadu vecumā, karam beidzoties, viņš nokļuva padomiešu gūstā, un vienīgais, kas viņu dzina uz priekšu, bija mīlestība pret savu mīļoto sievieti.

Hartmana dzīvesstāsts ir interesants un dramatiskiem notikumiem pārbagāts. Vietām cilvēki ar maigāku raksturu var nopilināt pa asariņai, vietām sākt smieties.

Sākumā apsvēru iespēju uzcept rakstu par Hartmanu, lai pēc tam intervija liktos interesantāka, taču tad pārdomāju, jo intervijā ir pārrunāts gandrīz viss.

Intervija ir gara un esmu tās tulkojumu [tulkoju pats personīgi] sadalījis vairākās daļās, jo diez vai visiem pietiks pacietības izlasīt vienā piegājienā. Lūdzu, par spīti manam avatāram [ja kas, tas tāds ir pārpratuma pēc, gribēju likt lidmašīnu, bet saklikšķināju ne to failu; un izrādās, lai avatāru nomainītu, vajadzīgs kaut kāds murgains līmenis], ņemiet vērā, ka interviju neesmu izpušķojis vai kā savādāk mainījis tās toni par labu vāciešiem vai par sliktu sabiedrotajiem. Ja kāds to apšauba, varu norādīt precīzu vietu, kur šī intervija ir pieejama angļu valodā. Vienīgais, ko esmu darījis – pielicis nelielus paskaidrojumus vai Hartmana teikto iztulkojis cilvēkiem saprotamākā valodā, lai stāsts būtu vieglāk lasāms.

Neuzņemos atbildību par intervijas autentiskumu, esmu to tikai pārtulkojis un izlicis publiskai aplūkošanai. Autortiesības uz šo tulkojumu pieder tikai un vienīgi man, nepārspējamajam Messerschmitt’am emotion Neautorizēta šī tulkojuma izmantošana tiks sodīta ar iespundēšanu dušu telpā... emotion

:::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::

Q: Ērih, kad un kur tu esi dzimis?
A: Es piedzimu 1922.gada 19.aprīlī Vaisahā (Weissach), tas atrodas pie Vitembergas.

Q: Kāda bija tava ģimene?
A: Mans tēvs bija cienījams ārsts, kurš dienēja Pirmajā pasaules karā par militāro mediķi. Mana māte bija licencēta pilote. Mans brālis vēlāk kļuva arī par ārstu.

Q: Pastāsti par savu jaunību Ķīnā?
A: Mana tēva brālēns tur bija diplomāts un viņš pārliecināja tēvu, lai pārceļamies uz Ķīnu, jo Vācija nebija gluži vislabākā vieta , kur dzīvot. Tīri ekonomisko apsvērumu dēļ. Mēs dzīvojām Changsha provincē, es biju jauns, Alfrēds bija vēl jaunāks, bet es to laiku knapi atceros. Tēvs aizbrauca pirmais, un mēs pēc tam. Galu galā apstākļi Ķīnā kļuva nelabvēlīgi ārzemniekiem [Ķīnā šajā laikā sākās pilsoņu karš] un tēvs aizsūtīja mūs atpakaļ uz Vāciju. Mēs pārcēlāmies uz Štutgarti, tēvs atgriezās vēlāk. Tur es dzīvoju līdz kara sākumam.

Q: Kāpēc gribēji kļūt par pilotu?
A: Droši vien tāpat kā citus zēnus, arī mani valdzināja 1.pasaules kara pilotu slava, kā arī mana māte bija licencēta pilote. Māte mēdza mūs ņemt līdzi lidojumos un iemācīja šo to. Droši vien tas bija vissvarīgākais faktors. Es zināju, ka gribu lidot. 14 gadu vecumā es kļuvu par licencētu planiera pilotu un pacēlos gaisā cik bieži vien varēju. 15 gadu vecumā es kļuvu par instruktoru Hitler Jugend’ā. Alfrēds, mans brālis, kļuva par Stuka’s [Ju-87 „Stuka” – pikējošais bumbvedējs] ložmetējnieku un viņu sagūstīja Tunisijā. Droši vien tā bija veiksme, kas izglāba viņam dzīvību. Mans Tēvs nebija apmierināts, ka es gribēju kļūt pat lidotāju, viņš gribēja, lai mēs ejam viņa pēdās un kļūstam par ārstiem. Arī tas bija mans sapnis, kam nebija lemts piepildīties.

Q: Kad tu pievienojies Luftwaffe’i?
A: 1940.gadā Austrumprūsijā es sāku militārās aviācijas treniņus, kas ilga līdz 1942.gada janvārim, pēc tam es devos uz Zerbst-Anhalt [nezinu, kā šo pareizāk pārtulkot]. 1942.gada martā es absolvēju kā leitnants. Vēlāk devos uz skolu, kur mācīja advancētākus paņēmienus, kā notriekt pretinieka lidmašīnas, un tur es iekūlos nelielā ķezā. Es plātījos, lidinādamies virs lidlauka mazā augstumā, man piesprieda mājas arestu. Ironiski, ka manam istabas biedram pēc tam piešķīra to pašu lidmašīnu, ar kuru es pirms tam lidoju, un tai radās kaut kādas tehniskas problēmas, kā rezultātā viņš gāja bojā, lidmašīnai triecoties pret zemi. Ierodoties Krievijā, pieteicos 52.eskadronā [Jagdgeschwader-52], tas notika tieši pirms iestājās ziema, un paspēju iekļūt nelielā negadījumā.

Q: Vai tā ir tā reize, kad tu avarēji ar Stuka’su?
A: Es neteiktu, ka avarēju, jo es pat nepaspēju ar to pacelties gaisā. Mums ar tiem bija jālido uz Mariupoli, bet kad es to iedarbināju, sapratu, ka tam nav bremžu, kā arī lidmašīna reaģēja savādāk kā Messerschmitt 109. Galu galā es ietriecos vadības būdiņā, un viens no pilotiem ar savu lidojamo apvēlās uz purna [laikam par strauju nobremzēja vai pārāk ātri padeva lielu jaudu, neatlaižot bremzes]. Vadība pēc šiem atgadījumiem izlēma mūs sūtīt ar Ju-52, jo tā būtu drošāk gan mums, gan lidmašīnām.

Q: Vai tad tu pirmo reizi satiki Dītrihu „Dīteru” Hrabaku (Dieter Hrabak)?
A: Jā, viņš bija labs draugs vairāku gadu garumā. Dīters bija pirmais, kas man teica, lai runāju ar tevi, jo viņš un arī pārējie tev uzticas, arī man tu patīc. Dīters bija ļoti saprotošs un tajā pašā laikā disciplinēts komandieris, un varēja redzēt, ka ir pieredzējis. Viņš mums mācīja ne tikai kā lidot un cīnīties, bet arī kā strādāt komandā un palikt dzīviem. Tas bija viņa talants. Dīters nekad nekautrējās apspriest savas kļūdas un kā no šīm kļūdām ir mācījies, cerot, ka arī mēs no tā mācīsimies. Hrabaks mani nosūtīja uz 7/III/JG-52, ko vadīja majors Hubertuss fon Bonins (Hubertus von Bonin), vecs ērglis kopš Spānijas pilsoņu kara un kaujas par Britāniju. Arī no viņa mēs ļoti daudz ko iemācījāmies. Mana pirmā misija bija 1942.gada oktobrī.

Q: Tava pirmā misija nebija visai spīdoša. Kas notika?
A: Nu, Rosmans (Rossmann), mans līderis, un es, mēs lidojām, un viņš pa rāciju paziņoja, ka ir pamanījis 10 pretinieka lidmašīnas, kas lido zemāk par mums. Mēs lidojām 12’000 pēdu augstumā, pretinieks bija stipri zemāk. Es neko neredzēju, taču sekoju Rosmanam, un mēs viņiem pietuvojāmies. Zināju, ka man ir jānotriec savs pirmais upuris, tāpēc devu pilnu jaudu. Mani šāvieni netrāpīja, un es gandrīz ietriecos tajā pretiniekā, tā arī būtu noticis, ja nebūtu rāvis uz augšu. Pēkšņi man visapkārt bija padomieši un es metos uz tuvāko mākoni, lai paslēptos un atkratītos no viņiem. Rosmans visu laiku turpināja ar mani runāt, bez tam man bija palicis pavisam maz degvielas. Tad dzinējs apklusa un es izlecu ar izpletni, zaudējot savu iznīcinātāju. Zināju, ka esmu iekūlies ziepēs. Biju pārkāpis visus baušļus, pēc kuriem dzīvo pilots, un domāju, ka mani izmetīs.

Q: Kāds bija tavs tālākais liktenis?
A: Fon Bonins man piesprieda sodu – 3 dienu darbs uz zemes kopā ar mehāniķiem, u.c. apkalpes locekļiem, man bija laiks apdomāt izdarīto. To, ko iemācījos no Rosmana un vēlāk arī no Krupinska (Krupinski), es vēlāk mācīju jaunajiem pilotiem, kad biju kļuvis par līderi.

Q: Kad tu notrieci savu pirmo pretinieku?
A: To dienu es nekad neaizmirsīšu, 1942.gada 5.novembris, IL-2 Sturmovik - pikējošais bumbvedējs. Šo lidmašīnu notriekt bija visgrūtāk dēļ biezajām bruņām. Lai to notriektu, vajadzēja sašaut eļļas dzesētāju, kas atradās lidmašīnas korpusa apakšā, citādi to notriekt bija gandrīz neiespējami. Tā arī bija pirmā diena, kad veicu savu otro piespiedu nosēšanos, jo atlūzas, kas pašķīda no IL-2, sabojāja manu lidmašīnu. Todien es iemācījos 2 lietas – pielido tuvu klāt savam pretiniekam, šauj un notriec to, un tad ātri griez prom. Mans nākamais upuris krita nākamā gada februārī. Tas notika, kad Krupinskis ieradās Tamanā un kļuva par manu jauno eskadrona līderi.

Q: Valters Krupinskis (Walter Krupinski) pastāstīja man par dienu, kad viņš ieradās, un par to epizodi ar 2 iznīcinātājiem. Ko tu atceries?
A: Viņš ienāca, stādījās priekšā, pieprasīja lidmašīnu, devās gaisā, tika notriekts un atvests atpakaļ ar mašīnu. Tad viņš paņēma vēl vienu lidmašīnu, notrieca divus pretiniekus, atgriezās, un vēlējās maltīti. Viss notikums tika uztverts tikpat mierīgi kā kāršu spēle.

Q: Kā tu iepazinies ar Gunteru Rallu (Gunther Rall)?
A: Zinu, ka Gunters jau tev ir stāstījis. Viņš nāca fon Bonina vietā kā grupas komandieris (Gruppenkommandeur), un mūs sapazīstināja. Tas bija sākums. 1943.gada augustā Ralls mani pataisīja par 9.grupas komandieri (kommandeur), kas bija Hermaņa Grafa (Herman Graf) pakļautībā.

Q: Tu bieži lidoji kā pārinieks Krupinskim. Kā tas bija un ar ko atšķīrās no lidošanas kopā ar Rosmanu?
A: Sākumā sadarbība bija nedaudz pagrūta, bet mēs sapratām, ka kopā varam labi sadarboties. Mums abiem bija savas stirpās un vājās puses, taču izdevās ar to tikt galā. Galu galā, man bija jāpārliecinās, lai Valters atgriežas sveiks un vesels, jo viņam bija lērums draudzeņu, kas gaidīja viņa nosēšanos. Lidojot kopā ar Valteru, es guvu pirmo apbalvojumu – 2.klases dzelzs krustu. No viņa es iemācījos, ka šausmīgākais, kas var notikt, ir sava grupas biedra zaudēšana. Notriekto pretinieku skaits bija mazsvarīgāks par izdzīvošanu. Es zaudēju tikai vienu no savas komandas, Gunteru Kapito (Gunther Capito), bijušo bumbvedēja pilotu, bet tas bija dēļ viņa nelielās pieredzes ar iznīcinātājiem, un galu galā viņš palika dzīvs.

Q: Cik pretinieku tu notrieci līdz saņēmi Bruņinieka krustu?
A: Līdz 1943.gada 29.oktobrim es biju notriecis 148 pretinieku lidmašīnas. Mans apbalvojums, šķiet, nāca tā kā par vēlu. Bija daudz vīru, kuru rēķinā bija 50 notriekti lidaparāti un kas nebija saņēmuši Bruņinieka krustu. Man tas likās netaisni. Man arī likās negodīgi, ka tādi vīri kā Ralls, Barkhorns (Barkhorn), Kittels (Kittel), Baers (Baer) un Rūdorffer (Rudorffer) nesaņēma augstākus apbalvojumus. Viņi bija pelnījuši.

Q: Pastāsti par savu pirmo tikšanos ar Krupinski. Esmu dzirdējis Valtera versiju, bet vēlos dzirdēt arī tavu.
A: Vienu dienu es runāju ar savas grupas komandieri (Hrabaku), kad dūmojošs iznīcinātājs tuvojās un pēkšņi nosēdās, apvēlās un uzsprāga. Mēs zinājām, ka pilots ir pagalam. Viens no netālu stāvošajiem teica, ka tas ir Krupinskis, un tad no biezajiem dūmiem iznāca šis cilvēks, bez nekādiem nobrāzumiem. Viņš smaidīja un sūdzējās par zenītuguni virs Kaukāza, taču sejā nebija nekāda izbīļa. Šī bija man pirmā tikšanās ar “Grāfu”.

Q: Kam tu pirmo reizi tiki norīkots kā partneris?
A: Seržantam (Feldwebel) Eduardam “Pauli” Rosmanam (Eduard ‘Paule’ Rossmann), kas pieņēma mani savā grupā.

Q: Vai tā bija ierasta prakse, ka virsnieks tiek norīkots zem apakšvirsnieka?
A: Mums - jā, jo viņš bija pieredzējis kaujas veterāns. Pakāpe nozīmēja pavisam maz salīdzinājumā ar pieredzi, un domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc mēs guvām tādus panākumus.

Q: Kurš bija tavs pirmais labākais draugs tajās dienās?
A: Bija tik daudz, no kuriem vairums vēl arvien ir dzīvi, taču vislabākās attiecības man bija ar Hainsu Mertensu (Heinz Mertens), vadošo mehāniķi. Gaisā tu paļaujies uz saviem eskadriļas biedriem, bet vissvarīgākais cilvēks ir tas, kurš liek tavam iznīcinātājam droši lidot. Mēs kļuvām par labākajiem draugiem, un es neko nebūtu panācis, ja ne Mertenss.

Q: Saikne, kas Jums bija, ir leģendāra. Kā Jums tas izdevās?
A: Es to nevaru izskaidrot. Kad es kādas misijas laikā pazudu, tiku sagūstīts un izbēgu, Mertenss paķēra šauteni un devās mani meklēt. Viņš nepadevās. Tādu lojalitāti jūs nekur citur neatradīsiet kā tikai militārismā.

Q: Pastāsti par laiku, kad tevi sagūstīja.
A: Krievi veica uzlidojumus mūsu rajonam un Hrabaks bija mums jau iedevis pavēles. Tas notika 1943.gada augustā, un mūsu uzdevums bija eskortēt Hansa-Ulrika Rūdela (Hans-Ulrich Ruedel, leģendārais Stuka’s pilots) Stuka’s, kas devās pretuzbrukumā. Pēkšņi viss mainījās. Sarkanie gaisa spēki bumboja vācu pozīcijas, lai palīdzētu sauszemes ofensīvai. Mēs bijām 8 iznīcinātāji, sameklējām pretiniekus un uzbrukām. Kopā tur bija kādi 40 LaGG’i un Yak’i, plus vēl kādi 40 IL-2 pikējošie bumbvedēji. Es biju notriecis 2 pretiniekus, kad kaut kas trāpīja manai lidmašīnai. Es veicu piespiedu nosēšanos un tiku sagūstīts. Kad padomieši tuvojās lidmašīnai, es izlikos, ka esmu savainots. Viņi uzķērās un aizveda mani pie savas vadības, kur mani izmeklēja ārsts, un pat viņš man noticēja. Krievi mani iesēdināja kravas automašīnā (kas, starp citu, bija vācu), un līdz ko Stuka’si tuvojās, es par to pabrīdināju vienu no sargiem, kas atradās mašīnā. Viņš ātri izkāpa un es tāpat neilgi pēc tam. Līdz ko izlecu, auto apstājās un es metos bēgt. Attapos milzīgā laukā ar augstām saulespuķēm, starp kurām bēgot es centos paslēpties. Visu laiku uz manu pusi tikai raidīti šāvieni. Skrienot, es uzdūros nelielam ciemam, ko bija okupējuši krievi, tāpēc izlēmu atgriezties uz vietu, no kuras tikko nācu, un sagaidīt tumsu. [Tieši šajā laikā Mertens, bruņojies ar šauteni un ūdens blašķi, apņēmās atrast savu draugu Hartmanu]. Sasniedzis daudz maz drošu vietu, es nosnaudos. Kad pamodos, devos tālāk, uz rietumiem. Ap kādiem pulksten 22:00 es ieraudzīju krievu patruļu, un nolēmu viņiem sekot. Patruļnieki, pabraukuši uz priekšu, pazuda aiz neliela pakalna, aiz kura sākās šaušana. Es sapratu, ka tur ir vācu līnija, jo tie patruļnieki burtiski lidoja atpakaļ ko kājas nes. Es nolēmu doties uz vācu pusi, kur man pretī stājās vācu karavīrs, kas uz mani atklāja uguni, cauršaujot manu bikšu staru. Biju visai pikts, taču redzēju, ka zaldāts ir baiļu pārņemts. Mūsējie mani laipni pieņēma, taču pateica, lai gatavojos nopratināšanai. Izrādās, ka pirms tam apdzērušies krievu zaldāti esot nākuši uz mūsu ierakumiem, un, kad tie bijuši 20m attālumā, leitnants devis pavēli šaut. Viņus visus nošāva. Izrādās, ka tā pati krievu grupa pirms tam esot iefiltrējusies perimetrā, runājot plūstošā vācu valodā, un, uzdodoties par kara gūstekņiem, izvilkuši automātus (Tommy gun) un nošāvuši dažus mūsējos. Tas, protams, bija izskaidrojums, kāpēc , uzņemot mani, bija vajadzīga piesardzība un nopratināšana, jo pa rokai man dokumentu nebija. Dokumentus savāca krievi, kad tiku sagūstīts.

Q: Kas notika ar Mertensu? Kā Tu tiki atpakaļ?
A: Kājnieku komandieris sazinājās ar Hrabaku, kurš apstiprināja manu pazušanu. Viņi mani iesēdināja automašīnā un nosūtīja pie savējiem, kur satiku Krupinski, kas tikko bija iznācis no hospitāļa. Man pastāstīja, ka Bimmels (Bimmel, tā bija iesauka Hainsam Mertensam, viņa mehāniķim), esot aizgājis mani meklēt, un mani tas dikti sarūgtināja. Nākamajā dienā Bimmels atgriezās un mums bija “dzimšanas dienas ballīte”.

Q: Izskaidro, kas īsti ir “dzimšanas dienas ballīte”?
A: Tā ir ballīte, ko sarīko par godu pilotam, kas izdzīvoja situācijā, kurā viņam bija jāiet bojā. Mums bija daudz tādu ballīšu.

:::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::

Nākamajā daļā lasiet par Hartmana vizītēm pie Hitlera, duelēšanos ar krievu asu, amerikāņu Mustangiem, leģendāro Hansu Ulrihu Rūdelu, un citiem Hartmana dzīves atgadījumiem.

85 0 15 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 15

0/2000

Sirsnīgi labs raksts. Viens jautājums pārdomām: fričiem bija labākie piloti, labākā tehnika (šeit gan var strīdēties un pamatīgi, bet nu tomēr), bet tomēr gaisa karš visās frontēs agrāk vai vēlāk tika bezcerīgi zaudēts- kāpēc?

P.S.

IVisu laiku likās, ka avārija ar Stuku bija tikai mīts..

0 0 atbildēt

Diezgan aizraujoši,labi pastrādāts emotion

0 0 atbildēt

Paldies.

0 0 atbildēt

Un kāds būtu pamatojums, lai rakstītu Hartmanis, nevis Hartmans?

0 0 atbildēt

Pat WW1 frichi izcelas ar izcilam aviacijas prasmem un kaujas tehniku.

Raksts ljoti labs :) ++

0 0 atbildēt