Gredzenu pavēlnieks: pielikumi22

Elronds apprecēja Galadrielas un Keleborna meitu Kelebriānu, viņiem piedzima divi dēli un vēlāk, Trešās ēras 241. gadā, meita – Arvena. Ilgus gadus viņi dzīvoja laimīgi, bet laime nav mūžīga. Kādu reizi, kad Arvenas māte devās uz Lorienu, viņai un viņas pavadoņiem uzbruka orku bars. Kelebriāna tika ievainota un saņemta gūstā. Vēlāk dēli atbrīvoja viņu, bet no ķermeņa un dvēseles brūcēm pat Elronda maģija nespēja viņu izdziedēt. Kelebriāna ieslīga depresijā un gadu vēlāk (2510) devās prom pāri jūrai.

2933. gadā, kad Aragornam bija divi gadi, viņa tēvs tika nogalināts kādā kaujā pret orkiem. Tad Elronds pieņēma savā paspārnē puisēnu un viņa māti (brāļa mazmazmaz... mazmazdēls, kā nekā). Zēnam drošības nolūkos deva segvārdu Estel un par viņa īsto izcelsmi nestāstīja, jo bija zināms, ka ienaidnieki meklē Gondoras karaļu mantinieku.

Jauneklis auga, izglītojās, apguva karamākslu un, kad viņam palika 20 gadu, Elronds atklāja viņam īsto vārdu un dzimtas stāstu, atdeva Baragira gredzenu un parādīja Narsila lauskas. Nākamajā dienā, cerību un prieka pilns Aragorns pastaigājās mežā un satika daiļu elfu meiteni. Tā, protams, izrādījās Arvena, kas līdz šim ciemojās pie mātes radiem Lorienā (respektīvi, apciemoja savu vecmammu Galadriēlu). „Jauniešiem” radās savstarpējās simpātijas, bet Aragorns vēl nebija pierādījis sevi kā cienīgu seno karaļu pēcteci. Tā nu, parunājies un atvadījies no visiem, viņš devās cīnīties pret Saurona mošķiem. Viņam bija sīkāk neaprakstīti piedzīvojumi gan Rohanas karapulku sastāvā, gan Gondoras valdnieku pakļautībā. Tajā laikā savos ceļojumos viņš satika arī Gendalfu.

Pēc vairākiem gadiem, atgriežoties no kārtējā bīstamā ceļojuma, Aragorns iebrauca atpūsties Lorienā, kur viņu laipni sagaidīja Galadriēla. Un, kas par sakritību, Arvena arī ir šeit! Aragornam bija toreiz 49 gadi, bet Arvena bija tikpat jauna, kā viņu pirmajā tikšanās reizē (no iepriekšminētiem dzimšanas datiem rēķinot redzams, ka viņai bija tobrīd 2739 gadi). Visu vasaru viņi pavadīja kopā zeltainos Loriēnas mežos un saderinājās Kerin-Amrotas pakalnā.

Apprecējās viņi Gondorā pēc Gredzena iznīcināšanas 3019. gadā.

 120 gadus viņi nodzīvoja laulībā, valdot pār karaļvalsti, audzinot dēlu Eldarionu un divas meitas (kuras vārdos netiek nosauktas). 210 gadu vecumā, Aragorns, jūtot dzīves gala tuvošanos, teica Arvenai aptuveni šādi: “Padomā, mīļotā, vai būtu jāgaida, kamēr es kļūšu pavisam sažuvis un prātu izdzīvojis. Esmu pēdējais no seno karaļu dzimtas, tāpēc man dots ne vien ilgs mūžs, bet arī iespēja aiziet no dzīves pēc savas gribas. Tāpēc tagad es aizmigšu.”

Arvena atvadījās no bērniem un draugiem un devās uz Lorienu, kas stāvēja tukša (Galadriēla un Keleborns jau bija aizpeldējuši prom). Pie Kerin-Amrotas pakalna, kur viņi kādreiz bija saderinājušies, viņa atgūlās un necēlās vairs.

Agrīnajos Viduszemes pirmsākumos viens no pirmajiem rūķiem Djurins dibināja Morijas pazemes pilsētu. Daudzi gadu tūkstoši pagāja rūķiem paplašinot un attīstot savu valstību, līdz Trešās ēras 1980. gadā Morijā no zemes dzīlēm uzradās balrogs un nogalināja rūķu karali Djurinu IV (un daudzus citus rūķus, protams, arī). 1999. gadā rūķi atnāk uz Ereboru un nodibina Karaļvalsti-zem-kalna. Apdzīvoti tika arī citi kalnaini Viduszemes apvidi – Zilie kalni, Miglainie kalni, Dzelzs pakalni un Pelēkie kalni. 

2210. gadā rūķi atstāj Ereboru un pārceļas uz Pelēkiem kalniem, kur dzīvoja lielākā daļa viņu radu. Tā gan nebija mierīga dzīvesvieta, jo kalnos pietika ar dažādiem nezvēriem, pūķus ieskaitot. Aukstie pūķi, kas nemācēja spļaut uguni, tomēr sagādāja rūķiem daudz nepatikšanu, kāds no viņiem nogalināja arī Trora tēvu un brāli, tāpēc 2590. gadā Trors atgriežas Ereborā. Tas gan nepasargāja viņu no pūķiem...

2770. gadā Smaugs iebrūk Ereborā un rūķi ir spiesti meklēt jaunu mājvietu. Trors acīmredzot ir kļuvis mazliet prātā vājš, jo ar vienu tikai pavadoni dodas uz Moriju (kur, kā mēs atceramies, sēž balrogs un sīkāki neradījumi), lai atgrieztu seno rūķu īpašumu. Tur viņš satiek savu galu – bālais orks Azogs nocērt viņam galvu un iededzina pierē savu vārdu (par šo veikumu viņš dabūja no rūķiem iesauku Apgānītājs). Rūķi dodas organizētā atmaksas uzbrukumā 2779. gadā un gūst uzvaru, kas nenāca viegli. Karadarbība norisinās pie Morijas austrumu vārtiem, iekšā rūķi nemaz netiek un arī nevēlas. Šajā cīņā tiek nogalināts Torina jaunākais brālis Frerins, bet Azogu nogalina Dains II (Torina brālēns) no Dzelzs pakalniem, kurš vēlāk kļūst par Ereboras valdnieku. (kā saprotat, filmā tas parādīts citādāk, Azogs šajā cīņa zaudē tikai roku, ko nocērt Torins). Starp citu, Torinam bija arī māsa Disa, vienīgā rūķu sieviete Viduszemē, kas minēta vārdā. Viņas dēli Fili un Kili piedalījās Ereboras atkarošanā, ko Torins uzsāka 2941. gadā, kad Smaugs jau 171 gadu bija gulšņājis zelta kaudzē. Kā tas beidzās, jūs laikam jau zināt. Ā, vēl kāda filmas atšķirība no grāmatas – filmā Gendalfs satiek Torina tēvu Trainu Dol-Gulduras cietoksnī (tas tiek parādīts filmas “Hobits: Smauga posta zeme” garajā versijā), bet saskaņā ar grāmatu Trains uz to brīdi bija jau 90 gadu kā miris...

2989. gadā Balins (filmā viņš ir vecākais no rūķu kompānijas, bet grāmatā viņam ir nieka septiņi gadi laikā, kad Smaugs uzklūp Ereborai) veic kārtējo mēģinājumu atgriezt un apdzīvot Moriju, un piecus gadus veiksmīgi tur valda un atjauno, ko var. Taču arī šoreiz orki un goblini iznīcina rūķu valstības atdzimšanu. Kad Gredzena brālība ierodas Morijā, viņi atrod tur tikai postažu un Balina kapu.