Gandrīz neticami III17

1817. gadā Anglijā, Glosteršīrā esot parādījusies 26 gadus veca sieviete eksotiskā apģērbā ar turbānu galvā, kura runājusi nesaprotamā valodā. Vietējie iedzīvotāji vērsušies pie daudziem ārzemniekiem ar lūgumu identificēt svešo runu, līdz kāds portugāļu jūrnieks “pārtulkojis” sievietes teikto – viņa esot princese no Karabū (Caraboo) salas, kura atrodoties Indijas okeānā. Viņu esot sagūstījuši pirāti, tad kuģis nogrimis, bet viņai izdevies izglābties. Nākamo desmit nedēļu laikā svešiniece atradusies vietējās sabiedrības uzmanības centrā. Viņa valkājusi dīvainus tērpus, kāpusi kokos, dungojusi melodiju ar savādiem vārdiem un pat peldējusies kaila. Tomēr, drīz kāda kundze atpazinusi Karabū princesi pēc avīzē ievietotā portreta. Viltvārde no salas izrādījusies kurpnieka meita Mērija Beikere (Mary Baker), kura strādājusi par kalponi pie šīs kundzes, kur reizēm arī izklaidējusi bērnus ar savu izdomāto valodu. Mērijai nācies atzīties un par sodu tiesnesis aizsūtījis Mēriju uz Filadelfiju, kur viņa atkal mēģinājusi iedzīvotājus apmānīt ar savu stāstu, tikai šoreiz neveiksmīgi. Kad 1821. gadā Mērija Beikere atgriezusies Anglijā, viņa vēlreiz mēģinājusi izmantot savu leģendu. Un atkal neveiksmīgi. Sava mūža beigās viņa pārdevusi dēles kādā slimnīcā.

Džordžs Psalmanazars (George Psalmanazar) esot dzimis 1679. gadā Francijā un viņa īstais vārds tā arī palicis nezināms. Jezuītu skolu Džordžs pametis, jo apnicis mācīties un devies ceļot pa Eiropu, izlikdamies te par karavīru, te par īru piligrimu. 1700. gadā viņš parādījies Ziemeļeiropā un stāstījis visiem par savu eksotisko izcelsmi un par to, ka esot Formozas salas iedzīvotājs, kurš nokļuvis Eiropā. Vārds „Formoza” portugāļu valodā nozīmējot „skaistā sala”. Viņš stāstījis, ka dzimtenē viņu nolaupījuši jezuītu mūki un atveduši uz Franciju lai piespiestu pieņemt kristietību. Lai noticētu izdomātajai leģendai Psalmanazars stāstījis par salas aborigēnu dzīvi – par to, ka tie pielūdzot Sauli, par viņu īpašo kalendāru un alfabētu. 1703. gadā viņš nokļuvis Londonā, kur kļuvis slavens ar savu dīvaino uzvedību. Viņš esot gulējis krēslā un ēdis jēlu gaļu.

1704. gadā esot izdota Džordža grāmata „Japānas imperatoram piederošās Formozas salas vēsturiskie un ģeogrāfiskie apraksti”. Tajā Psalmanazars stāstījis, ka salas vīrieši staigājot kaili, intīmās vietas piesedzot ar zelta šķīvi, ēdot čūskas, piekopjot daudzsievību un vīrs neuzticīgu sievu drīkstot apēst, ka aborigēni slepkavas sodot pakarot tos ar galvu uz leju un katru gadu dieviem upurējot 18 tūkstošus jaunekļu. Grāmata kļuvusi ļoti populāra un krāpnieks sācis lasīt lekcijas par Formozas salas vēsturi. Pat Džordža iztaujāšana Karaliskajā zinātņu biedrībā neesot atklājusi melus, bet jezuītu mūkiem – misionāriem, kuri tiešām apmeklējuši salu neviens neesot ticējis, jo tiem Anglijā bijusi slikta reputācija. Tā viss turpinājies līdz 1706. gadam, kad Psalmanazars paziņojis, ka tam apnicis izlikties un viss viņa stāstītais esot viena vienīga izjokošana. Atlikušo mūža daļu Džordžs esot pavadījis rakstot savas atmiņas, kuras tikušas izdotas pēc viņa nāves 1763. gadā.

1964. gadā dzimušais Deivids Hemptons (David Hampton) esot uzdevies par melnādainā režisora un aktiera Sidnija Puatjē (Sidney Poitier) dēlu. 1981. gadā topošais krāpnieks esot atbraucis uz Ņujorku un „jaunizceptā” Deivida Puatjē pirmais solis bijis – bezmaksas maltītes restorānos. Tad žuļiks sapratis, ka viņa tēls ir gana pārliecinošs un slēpjoties aiz labdarības saukļiem viņš spējis dabūt naudiņu no slaveniem cilvēkiem. Starp Deivida upuriem bijuši Kelvins Kleins (Calvin Klein) un Melānija Grifita (Melanie Griffith). Savu darbības zonu Hemptons esot paplašinājis pamatīgi melojot – dažiem stāstījis, ka esot viņu bērnu tuvs draugs, dažiem – ka esot aplaupīts. Viņa arsenālā bijis arī stāstiņš par nokavētu lidmašīnu un bagāžas pazušanu.

1993. gadā balstoties uz Hemptona dzīvesstāsta motīviem uzņemta filma „Sešas atsvešināšanās pakāpes” (Six Degrees of Separation). Pēc veiksmīgā kinoprojekta krāpnieks mēģinājis draudēt filmas režisoram, pieprasot savu peļņas daļu – 100 miljonus dolāru, kā rezultātā nokļuvis tiesā, kur viņa prasība noraidīta. Beigu beigās 2003. gadā Hemptons ticis arestēts un apsūdzēts krāpšanā. Tiesa esot likusi viltniekam, apkrāptajiem upuriem izmaksāt 5 tūkstošu dolāru lielu kompensāciju. Tā kā maksāt viņš atteicies, tad uz pieciem gadiem ticis ielikts cietumā. Deivids neesot arī „atsēdējis” piespriesto termiņu, jo šajā pašā gadā, nesagaidot savu četrdesmito dzimšanas dienu, miris no AIDS kādā patversmē.

Vēl presē neesot paspējis noklust skandāls, saistīts ar Rokankurtu (Rocancourt), kad jau izcēlies jauns. 2002. gada vasarā Čikāgas (Chicago) policija esot arestējusi kolumbieti Entoniju Džignaku (Anthony Enrique Gignac), kurš deviņus gadus uzdevies par Sauda Arābijas karaļa Abdula Aziza (King Abdullah bin Abdul - Aziz) mazdēlu, princi Haledu (Khaled al Saud). Krāpnieks šajā laika posmā, izmantojot viltotas kredītkartes esot apkrāpis privātpersonas un valsti par kādiem 200 miljoniem dolāru. Izrotājies ar zeltu un bagātīgi ģērbtais “princis” pesonīgās apsardzes pavadīts esot braukājis ar limuzīnu vai pašiem dārgākajiem”Mercedes” modeļiem. Uzturēies viltus princis esot tikai pašos dārgākajos vienīcu numuriņos. Tikai par dzīvošanu 10 dienas penthausā Maiami (Miami) viesnīcā “Grand Bay” viņš esot tai palicis parādā 70 tūkstošus dolāru.

Kolumbietis ticis aizturēts pēc kārtējās afēras. Viņš esot vienojies par pusmiljona vērta limuzīna iegādi, bet pirmās iemaksas veikšanai, kļūdas pēc, iedevis kredītkarti uz sava īstā vārda, solot, ka pārējo naudiņu samaksāšot, kad to saņemšot no Saūda Arābijas. Pārdevējs par to ziņojis policijai, kura jau sen meklējusi “princi Haledu”. Pēc Entonija Džignaka aresta Saūda Arābijas vēstniecības pārstāvis Vašingtonā (Washington) paziņojis, ka zinot par krāpnieku. Pirms 11.septembra notikumiem ASV, desmitiem blēžu esot uzdevušies par Saūda Arābijas karaliskās ģimenes pārstāvjiem vai miljonāriem ar “skaļiem” vārdiem, bet tikai kolumbietim esot tik ilgi izdevies visus “vazāt aiz deguna”.