Francs Kemps0
Francis Kemps (1876.24.12 – 1952.21.10), publicists, izdevējs, dzejnieks, politiķis, sabiedriskais darbinieks. Dzimis Rēzeknes apriņķa Makašānu pagasta Sprūževā. Mācījies Rogovkas pamatskolā, Ludzas apriņķa skolā, Pēterpils Garīgajā seminārā un Inženieru institūtā.
Strādāja par mājskolotāju, inženieri dažādās būvēs, bijis pirmais Rēzeknes pilsētas galva 1920. gadā, Satversmes un Saeimas deputāts, Hipotēku bankas taksators, satiksmes ministra biedrs, dzelzceļu galvenais inspektors.
1934. gadā aizgāja pensijā un dzīvoja Zvirgzdenē, kur viņam piederēja dzirnavas, māja un dārzs. Te 1937. gadā tapusi grāmata „Latgales likteņi”.
1949.gadā deportēts. 1991. gadā viņa mirstīgās atliekas pārapbedītas Zvirgzdenes kapos. Pieminekli dzimtai veidojis dēls Leopolds.
F. Kemps izdevis vairākas grāmatas, žurnālu „Zvaigzne”, „Daugavas kalendāru”, pirmo latgaliešu avīzi „Gaisma”, avīzes „Jaunuos Zinias”, „Liaužu Bolss”, žurnālu „Gunkurs”. Rakstījis atmiņas, apcerējumus par Latgales vēstures tēmām, dzejoļus , stāstus, tēlojumus, tulkoja lugas latgaliešu teātra izrādēm.
«Kulaks» ar hektāru zemes – Francis Kemps
Ieskaitīts kulakos, izputināts, izsūtīts – tā padomju vara iznīcināja vienu no ievērojamākajām Latgales personībām...
Katrs Gulaga nometnēs izdzisušais mūžs ir ievērības cienīgs, bet to cilvēku liktenis, kuri dzīvi ziedojuši savai tautai, ir ierakstīts zvaigznēs. Tāds bija Francis Kemps (1876 – 1952): latgalietis, tautas atmodas darbinieks, Satversmes sapulces un Saeimas deputāts, pedagogs un publicists, kultūrvēsturnieks un būvinženieris, arī kulaks un padomju totalitārisma upuris – cīnītājs par taisnību.
Aizsteigušies 58 gadi, kopš izcilais rēzekniešu novadnieks tika guldīts Sibīrijas zemē – 1952. gada oktobrī viņš mira pēc tam, kad ugunsgrēkā mēģināja izglābt savus rokrakstus. Iegūtie apdegumi izrādījās pārāk smagi 73 gadu vecajam vīram. Mūsu atmiņa nevar būt īsa, to mums nepiedos nākamās paaudzes. Franča Kempa atstāto gara mantojumu glabā Ludzas ģimnāzija, pilsētas bibliotēka, novadpētniecības muzejs, Latgales Kultūrvēstures muzejs, Rēzeknes augstskola. Ir daudz rakstīts un runāts par F. Kempa dzīvi dažādos avotos un publikācijās. Rēzeknes zonālajā valsts arhīvā glabājas dokumenti par Rēzeknes un Ludzas apriņķa padomju varas iestāžu lēmumiem zemes un kulaku lietās. Starp tiem ir liecības no F. Kempa dzīves 1946. – 1948. gadā.
Kemps nepadodas
Otrā pasaules kara beigās Kempi nedevās bēgļu gaitās līdzi vāciešiem, kā to darīja daudzas turīgas ģimenes apkaimē. Nebija arī neko noziegušies, lai atstātu savu saimniecību.
Francis Kemps vācu okupācijas laikā strādāja par Ludzas komunālās nodaļas galveno inženieri, pēc kara darbu turpināja Ludzas rūpniecības kombinātā. Kempu ģimenē bija trīs dēli, bet kara beigās mājās dzīvoja tikai jaunākais Leopolds (dzim. 1927. gadā), kurš tikko bija pabeidzis Ludzas vidusskolas 10. klasi un 1944. gada 1. oktobrī sācis strādāt par skolotāju vietējā skolā. Vai varēja paredzēt sekas tālākajiem notikumiem? Savā jaunības neapdomībā viņš bija iesaistījies Latvijas Centrālās padomes vadītāja Konstantīna Čakstes pretošanās kustībā, kas nevardarbīgām metodēm cerēja uz Latvijas brīvvalsts atjaunošanu. Bija šis taisnīguma, brīvības gars Kempu asinīs no Miglinīku un Rancānu dzimtas! 1945. gada 9. martā Leopolds tika apcietināts, un pēc ilgākas pratināšanas oktobrī kara tribunāls viņu notiesāja ar izsūtīšanu uz 10 gadiem Arhangeļskas apgabala meža darbos.
Tēvs bija devies līdzi uz Rīgu, jo cerēja, ka dēls neko nav noziedzies. Taču pats trīs mēnešus tika pratināts par dēla darbību. Savos 70 gados Francis Kemps bija stiprs garā un turpināja cīņu ar padomju varas iestādēm par savu eksistenci.
1923. gadā Ludzas apriņķī pie Zvirgzdenes ezera F. Kemps bija nopircis pussagrautas dzirnavas un ieguvis īpašumā 33,5 ha zemes. 1940. gadā ģimene skaitījās pie turīgajām saimniecībām. Tās bija iekoptas mājas ar saimniecības ēkām, vairākiem sakņu dārziem un augļu dārzu, kas redzams Zvirgzdenes dzirnavu plānā, ko F. Kemps rūpīgi pats zīmējis un pievienojis iesniegumam Ludzas apriņķa izpildu komitejai 1946. gada beigās. Dokuments rakstīts krievu valodā, pārdomājot katra vārda svarīgumu. 1940. gadā dzirnavas līdz ar tās teritoriju bija nacionalizētas, atstājot Kempu ģimenei dzīvojamo māju un hektāru zemes.
Iesniegumā dzimtas galva lūdza atļauju atteikties no laukkopības produktu ražošanas, jo divus gadus visas saistības ar valsti bija izpildījis, apsaimniekojot atļautos 8,2 ha zemes, bet tagad ģimenē nebija darbaspējīgu cilvēku un tāpēc F. Kemps vēlējās visu zemi nodot valsts fondā. Izņēmums bija vienīgi plānā ar sarkanu svītrlīniju apvilktais 2,08 ha gabals. Tajā Francis vēlējās nodarboties tikai ar dārzkopību, augļkopību un biškopību. Ar lielu rūpību un cerībām viņš rakstījis šo lūgumu, sīki izklāstot savus plānus. Dokumentā teikts, ka 1945. gadā bija izveidojis celtniecības kooperatīvo arteli "Māla – ķieģeļu celtniecība", kurš vēl neuzsācis darbu celtniecības materiālu trūkuma dēļ pēckara gados, bet viņš to izdarīšot tuvākā nākotnē. Tomēr 1947. gada 1. janvārī uz iesnieguma uzšņāpta atzīme "Atteikt".
Izmisuma solis
F. Kempa dzīvesbiedre Konstance nevarēja pārdzīvot dēlu zaudēšanu. Viņa bija darījusi visu, lai kaut mazumiņu tiem palīdzētu. 1947. gada 1. februārī pēc kritiena un galvas traumas Konstance Kempa atvadījās no šīs pasaules ar vārdiem: "Ak, Dievs, kas notiks ar maniem dēliem!"
F. Kemps apprecējās otrreiz un par saimnieci mājās kļuva Marija Kostaržicka, kura te bija ieradusies pēc kara 1944. gadā un pieņemta kā ģimenes locekle. Drīz viņš rakstīja sūdzību uz Rīgu. Lieta par Kempiem Zvirgzdenes muižā atstājamās daļas robežām tika izskatīta 1947. gada 8. septembrī Latvijas PSR Centrālās republikāniskās zemes komisijas sēdē Rīgā: "Ievērojot lietā noskaidrotos apstākļus un pamatodamās uz Latvijas PSR AP Prezidija 1944. g. 7. septembra dekrētu un LPSR Ministru padomes 1947. g. 25. jūnija lēmumu Nr. 30, nolēma: Franča Kempa sūdzību noraidīt un uzdot apriņķa zemes komisijai ierādīt Francim Ķempam dzīvojamo ēku /pēc skices 9 ēka/ ar piegulošo zemi virzienā nost no dzirnavām, paliekošo ēku teritorijas attiecīgi pārgrozot ar apr. zemes komisijas 1947. g. 2. aprīļa lēmumu." F. Kempa zīmētajā skicē ēka "Nr. 9" bija kūts un šķūnis.
1948. gada 4. maijā Francis Kemps jau raksta Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājam prof. Dr. Augustam Kirhenšteinam. Vēstules saturs ir pēdējā cerība, ka viņš tiks uzklausīts. Viņš bija sapratis, ka savas dzīves sabiedriski politiskā puse jāpasniedz pēc iespējas lojālāk boļševikiem. Šajā autobiogrāfiskajā dokumentā, ko rakstījis un parakstījis Francis Kemps, arī parādās pretrunīgums viņa uzskatos. Bet vai tie bija patiesie viņa uzskati? Vai tas nebija sevis pašsaglabāšanas mēģinājums? Vai tā nebija cerība, ka, klanoties naidīgajai varai, atgriezīsies dēli un turpinās saimniekot Zvirgzdenes muižā? Viņš raksta: "Man ir 72-ais gads, manai laulātai pusei – 63-ais gads. Mums knapi pietiek spēka apstrādāt sakņu dārzu, 0.37 ha uzartās zemes. .. 1948. gada sākumā vietējie varas orgāni ieskaitīja mani kulaku šķirā un attiecīgi aplika ar paaugstinātām nodevām. Nekad neesmu bijis darba ļaužu izsūcējs – kulaks. Savas dzīves lielāko daļu esmu ziedojis vispārības labā, sevišķi Latgales bezzemnieku un mazzemnieku aizstāvēšanai. Man nav zināms, aiz kādiem motīviem esmu ieskaitīts kulakos. Mana pagātnes darbība ir bijusi tāda, ka man nav jānosarkst ne darba ļaužu, ne padomju varas priekšā. Mani tagadējie dzīves apstākļi, pie 1 hektāra zemes, bez zirga un inventāra, vienas govs, man liekas, nedod pamata ieskaitīt mani kulakos un līdz ar to nolemt uz galīgu trūkumu un badu. Esmu izpārdevis visu, kas man vēl bija vērtīgāks palicis, lai pildītu visas nodevas un aplikumus. Ludzas apr. izpildu komitejas sēdē mana pārsūdzība nav izlemta. Lieta nosūtīta uz Rīgu Ministru padomes izlemšanai. Lūdzu, sirsnīgi lūdzu izprast manu grūto stāvokli, gādāt par kulaka traipa noņemšanu un ļaut man dažus atlikušos gadus manā mūžā nodzīvot mierīgi uz tā mazā zemes gabaliņa, kas ir atstāts manā rīcībā."
1948. gada 15. jūlijā tika dota atbilde Ludzas apriņķa izpildu komitejai, ka Franča Kempa iesniegtais lūgums uz Latvijas K(b)P CK sekretāra b. Kalnbērziņa vārdu par to, ka viņa saimniecība nepareizi iekļauta budžu saimniecību sarakstā, kā nepamatots atstāts bez ievērības.
Dzīves izskaņa
Francis Kemps atkal un atkal klauvē pie dažādu instanču durvīm. Līdzīga satura iesniegumu viņš raksta krievu valodā un adresē PSRS Augstākajai padomei 1948. gada 2. augustā. Pēc pāris nedēļām Ludzas apriņķa izpildu komiteja apstiprināja Zvirgzdenes pagasta izpildu komitejas lēmumu par kulaka Franča Kempa saimniecības pārcelšanu, jo tā atrodas kolhoza "Ceļš uz komunismu" zemes masīvā. Viņam piedāvā Pavlovskas Klāras bijušo saimniecību, kas ieskaitīta valsts zemes fondā. "Saimniecību ražošanas pamata rādītāju grāmatā 1947.g. – 1949.g." ir ieraksts: "Izbraucis uz Jaunžogotu ciema padomi Aizpures sādžu 1948. gadā." F. Kemps turpina lūgt viņu izslēgt no kulaku sarakstiem, bet 1948. gada 6. oktobrī saņem atbildi: "Uz Jūsu iesniegumu, kas adresēts Latvijas PSR Ministru padomei, paziņojam, ka Jūsu lūgums ir noraidīts."
Padomju varas darboņi uzskatīja, ka Francis Kemps vēl nav pietiekami sodīts par to, ka bijis labs saimnieks, ka dēli nav bijuši sarkanarmieši, ka zemojies, ka veltījis visu dzīvi savai Latgalei. 1949. gada 25. martā 73 gadu vecumā Franci Kempu deportēja uz Tomskas apgabala Tuganskas rajona Mihailovas sādžu. Tā arī kļuva par vietu, kur izdzisa viņa dzīve. Tikai 1991. gada 5. oktobrī dižā Latgales kultūras un politikas darbinieka mirstīgās atliekas tika pārapbedītas Ludzas rajona Zvirgzdenes kapos, blakus dzīvesbiedrei Konstancei Daugulei-Kempai.