local-stats-pixel fb-conv-api

Francijas slavenā luksuskuģa Normandie liktenis5

Lai gan, tas ir ļoti stulbi savā ziņā, ka Francijai bija vēl jāsamaksā 13 miljoni dolāru par postījumiem. Amerikāņi pievāc kuģi, bet šiem jāmaksā emotion

Šis kuģis bija Francijas lepnums. Līnijsatiksmes tvaikonis Normandie, ko 1932. gada 29. oktobrī kuģu kompānija Compagnie Generale Transatlantique ielaida ūdenī, bija pasaulē lielākais, ātrākais un neparastākais kuģis. Tā raksturotājlielumi bija šādi: tilpība - 83 423 bruto reģistra tonnas, garums - 313,75 m, platums - 35,9 m, vidējā iegrime - 11,6 m. Kuģa sastāvdaļu parametri bija pārsteidzoši! Piemēram, kuģa stūre svēra 96 t, katra dzenskrūve - 23 t. Kuģim bija četri turboģeneratori (katra jauda 47 600 zirgsēki), kas ar 40 000 zirgspēku jaudas elektromotora starpniecību darbināja pakaļgalā esošās četras dzenskrūves. Kuģa degvielas tilpnēs bija iespējams iepildīt 8930 tonnas kurināmā.

Kuģim Normandie bija 11 klāji, no kuriem 7 sniedzās no borta līdz bortam un no priekšgala līdz pakaļgalam; 11 ūdensdrošajām starpsienām bija 61 durvis. Kuģa korpusu projektēja krievu emigrants Vladimirs Jurkevičs, kas līdz boļševiku apvērsumam Krievijā strādāja Baltijas kuģu rūpnīcā Petrogradā un bija piedalījies daudzu Krievijas karakuģu projektēšanā.

Īpaša vērība tika pievērsta ugunsdrošībai. 46 cilvēku ugunsdzēsības komanda dežurēja visu diennakti. Bez tam uz kuģa bija arī 107 ugunsdzēsības radiosignalizācijas ierīces. Ugunsdrošās starpsienas visas kuģa telpas sadalīja 126 sekcijās, lai ugunsgrēka gadījumā to varētu pēc iespējas ātrāk lokalizēt. Izolācijas materiāli vismaz stundu spēja izturēt 815 °C temperatūru. Tas pārsniedza 1929. gadā apstiprinātās starptautiskās konvencijas prasības. Protams, ar to ugunsdrošības noteikumi neaprobežojās, visa Normandie ugunsdrošības sistēma detalizēti bija aprakstīta kuģa tehniskajos dokumentos.

Starp citu, Normandie bija pirmais pasažieru kuģis, uz kura bija uzstādīts vienkāršs lokators, ar kuru varēja konstatēt leduskalnus vai citus kuģus - tiesa gan, tikai 3,5 jūdžu rādiusā.

Kuģim Normandie bija ne tikai modernākā korpusa konstrukcija un jaudīgākie motori, bet arī tā iekštelpas pārsteidza gan ar saviem izmēriem, gan izmantotajiem materiāliem. Izbrīnīja dizaineru fantāzija un ideju bagātība. Kuģa tehniskās nianses liecināja, ka strādājuši labākie inženieri, Normandie iekštelpu aristokrātiskā elegance astāja iespaidu uz katru, kas ar to ceļoja.

No dizaina viedokļa Normandie bija nepārspējams līnijsatiksmes tvaikonis. Šķiet, kuģi vislabāk raksturojusi kāda angļu lēdija, kas reiz Normandie kapteinim Pjēram Toro teikusi: "Manuprāt, Queen Mary ir solīda angliete sporta tērpā, bet Normandie jautra, jauna francūziete vakarkleitā."

JA 1972 pasažieriem domātās kajītes bija visai šauras, tad visu klašu koplietošanas telpas bija plašas. Šajā ziņā Normandie pārspēja visus iepriekšējos pasažieru kuģus. 864 pirmās klases pasažieri varēja pusdienot 93 metrus garā ēdamzālē grande salle a mager, kas sniedzās cauri trim klājiem un bija 18 metrus garāka par slaveno Versaļas pils spoguļzāli. Pasažieri laiku varēja kavēt zeltā un kristālā mirdzošajos salonos un atpūtas telpās. Uz kuģa bija restorāni, bāri, griltelpas, kinozāle, pirts, divi baseini un teātris ar 380 skatītāju vietām. Pastaigu klājs ar stikla sienām bija 290 metrus garš. Uz laivu klāja starp otro un trešo skursteni bija ierīkots tenisa laukums. Uz kuģa augšējā klāja nebija nekā lieka. Normandie skaidri izteiktās plūdlīnijas formas konstrastēja ar tā laika luksustvaikoņiem, kuru dizains vairāk atgādināja peldošu kāzu torti.

Pirmās klases kajītes bija ievērojami labākas par citām. Pie tam tās nelīdzinājās cita citai. Uz kuģa augšējā klāja atradās vēl desmit kajītes suites de luxe, kas bija precīzas marķīzes Pompadūras slavenās Chateau des Bellevue Parīzes pils istabu kopijas. Uz laivu klāja atradās vēl četras kajītes de grand luxe. Ikvienā no tām bija četras guļamistabas, dzīvojamā istaba (ar flīģeli), ēdamistaba, virtuve un četras vannasistabas. Divas no šīm kajītēm atradās uz sauļošanās klāja, un tām bija savi īpaši pastaigu laukumi.

Tūristu klases kajītes bija aprīkotas ar tikpat plašu vērienu, kā citiem kuģiem pirmās klases kajītes. Šie pasažieri maltīti ieturēja ar ozolkoku apšūtā salonā.

Normandie būve izmaksāja 812 miljonus franku, no kuriem lielāko daļu deva valsts.

1935. gada 29. maijā jaunais ātrgaitas tvaikonis uzsāka savu pirmo reisu no Havras uz Ņujorku un Atlantijas okeānā pavadīja 4 diennaktis, 3 stundas un 14 minūtes (vidējais ātrums 29,94 mezgli), tādējādi pārspējot Bremen rekordu par 11 stundām un 15 minūtēm.

1935. gada 3. jūnijā Ņujorkā ienākušajam Normandie tika sarīkota vētraina sagaidīšana: kuģa pietauvošanas krastā vēroja vismaz 130 000 cilvēku. Arī atceļā tika uzstādīts rekords - Normandie vidējais ātrums bija 30,31 mezgls; Šērbūrā kuģis nonāca 4 dienām, 3 stundām un 25 minūtēm.

Diemžēl jau izmēģinājuma braucienā jaunajam ātrgaitas tvaikonim atklājās kāds būtisks trūkums, kas piemita arī citiem tā laika pasažieru kuģiem - nepieļaujama korpusa vibrācija. Tāpēc jau pēc dažiem transatlantiskajiem reisiem kuģi novietoja sauszemes dokos, kur tā trīsspārnu dzenskrūve tika nomainīta pret četrspārnu.

1939. gadā Normandie bija kuģojis četrus gadus, 139 reizes žķērsojis okeānu un pārvadājis 133 170 pasažierus, reisā vidēji 958 cilvēkus. Tātad tikai puse no kuģa pasažieru vietām bija aizņemtas! Ne par kādu rentabilitāti nevarēja būt ne runas.

1939. gada 23. augustā Normandie atgāja no Havras ostas un 28. augustā ieradās Ņujorkā. Tas bija lepnā kuģa pēdējais reiss. 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš, trīs dienas vēlāk Francija un Anglija pieteica karu Vācijai. Drošības dēļ Francijas valdība savu skaistāko kuģi noenkuroja Ņujorkas ostā. Divus gadus Normandie nostāvēja 88. piestātnē, un Amerikas krasta apsardze to sargāja no iespējamās nacistu diversijas.

1941. gada 12. decembrī sakarā ar Vācijas un Itālijas kara pieteikumu ASV, Savienoto Valstu valdība pārņēma Normandie savā rīcībā un 24. decembrī to nodeva ASV jūras kara spēku rīcībā. Kara spēku vadība nolēma luksustvaikoni pārbūvēt par transportkuģi. Uz Normandie bortiem tika uzrakstīts jauns vārds - La Fayette.

Kuģa pārbūve bija jāpabeidz 1942. gada februārī. 800 strādnieku, 300 kara jūrnieku un 400 krasta apsardzes vīru pūlējās vaiga sviedros, lai nepieciešamos darbus pabeiktu paredzētajā dienā - 14. februārī. La Fayette bija spējīgs uzņemt 14 000 karavīru. Kuģa iekštelpās valdīja nekārtība, ugunsdrošībai nebija pievērsta īpaša uzmanība. Lielākā daļa no 14 130 glābšanas vestēm bija samesta lielajā salonā vienā kaudzē, nevis sadalītas pa kajītēm.

9. februāra rīts bija skaidrs un vēss. Starp daudzajiem tās dienas darbiem bija paredzēts likvidēt galvenajā salonā no klāja līdz klājam esošos četrus balsta stabus. Trīs stabi tika noņemti bez grūtībām. Pulksten 14.30 gatavojās ķerties pie ceturtā. Kāds no strādniekiem pamanīja, ka daudzi glābšanas vestu saiņi atrodas tieši pie staba. Nācās tos novietot nedaudz tālāk. Tā arī izdarīja - saiņus sakrāva apmēram pusmetra attālumā no staba. Pēkšņi firmas Robins Dry Dock Repair Company darbinieks Klements Deriks pamanīja, ka no viņa metināmā aparāta sprauslas izšaujas zilibalta liesma. Dažas dzirksteles nonāca uz ugunsnedrošajām glābšanas vestēm, kas acumirklī aizdegās. Telpā neatradās neviens ugumsdzēšamais aparāts, līdzās nebija neviena ugunsdzēsēja. Tuvākā ūdens šļūtene atradās uz pastaigu klāja. Īsā laikā uguns pārņēma visu salonu, vēl pēc kāda brīža dūmus varēja sajust jau ventilācijas un liftu šahtās. Kad dūmi iekļuva galvenajā motortelpā, tika izslēgti ģeneratori un kuģis palika bez elektrības. Automātiski aizslēdzošās ugunsdrošās durvis palika atvērtas, ūdens spiediens nokritās līdz nullei, tā ka uz pastaigu klāja varēja dabūt tikai pusspaini ūdens! Ar tādu ūdens "daudzumu" apdzēst uguni nebija iespējams. Šajā laikā liesmas jau bija tā pieņēmušās spēkā, ka uz kuģa esošie vīri domāja tikai par savas dzīvības glābšanu.

Kad Ņujorkas ugunsdzēsēji, kas atradās tikai vienu kvartālu no kuģa, saņēma trauksmes ziņu, uguns bija plosījusies jau 11 minūtes. Tikko dispečers uzzināja par ugunsgrēku, tā tūlīt La Fayette dzēšanai tika mobilizēti visas lielpilsētas ugunsdzēsēji. Uz ostu drāzās 43 ugunsdzēsības mašīnas. Uz notikumu vietu metās apmēram 30 000 ļaužu. Tika izsauktas divas kareivju divīzijas, lai būtu iespējams norobežot ziņkārīgo pūli. Tikmēr liesmas kuģi bija postījušas jau gandrīz pusstundu. Ugunsdzēsības darbi turpinājās līdz par tumsai. Pulksten 20.30 Ņujorkas mērs varēja ziņot, ka uguns ir nodzēsta. Tagad lielākā problēma bija novērst La Fayette apgāšanos. Inženieris Jurkevičš, kas bija ieradies notikuma vietā, lūdzis amerikāņus pārtraukt nepārdomāto ūdens sūknēšanu uz kuģa augšējo daļu un aizsargāt tikai motortelpu, lai glābtu unikālās ierīces. Bet pašpārliecinātie amerikāņi to nav ņēmuši vērā. Pulksten 22.00 sānsvere sasniedza 16 grādus. Kad sākās paisums, tā palielinājās vēl vairāk, un pulksten 0.20 tika dota komanda: "Visiem atstāt kuģi!" Pulksten 2.35, divpadsmit stundas pēc tam, kad Klementa Derika metināmais aparāts nejauši aizdedzināja kuģi, La Fayette lēni sasvērās uz labā borta. Stipri deformētā kuģa korpusa daļa rēgojās laukā no ūdens.

Lai gan šī ugunsgrēka dzēšanā savu dz;iv;ibu briesmās bija pakļāvuši tūkstošiem cilvēku, zaudējumi bija salīdzinoši nelieli: bojā gāja tikai viens cilvēks un 128 cilvēki guva ievainojumus. Izrādījās, ka bojāgājušais strādnieks Frenks Trentakosta, no uguns glābdamies, izlēcis krastā, guvis smagus savainojumus, un tās pašas dienas vakarā slimnīcā miris.

Uz sāniem gulošais La Fayette aizšķērsoja ieeju piestātnēs. Neatlika nekas cits, kā vraku izcelt un ieeju atbrīvot. Četrus mēnešus ūdenslīdēji attīrija kuģa korpusu no dūņām. Viņiem zem ūdens nācās aizvērt 16 lielās un 4 mazās iekraušanas darbiem paredzētās lūkas, korpusā tika aizklāti 365 caurumi un atveres. Kuģa vidusdaļas virsbūvi līdz galvenajam klājam nogrieza, un korpusā ielika 13 papildu starpsienas. 1943. gada augustā ar 93 sūkņiem uzsāka ūdens izsūknēšanu. Kad no vraka tika izsūknētas desmitiem tūkstošu tonnu ūdens, sākās tā izcelšana. 27. oktobrī pēc 18 stundu mokoša darba, kuģis atkal nostājās "uz kājām".

Ņujorkā vraks palika diezgan ilgi. Amerikāņi ar vairs nekam nederīgo kuģi neko neiesāka. 1945. gada 20. septembrī La Fayette pasludināja par "lieko īpašumu". Francijas valdība samaksāja 13 miljonus dolāru par nodarītajiem zaudējumiem un vraku izsolīja. Par La Fayette jauno "laimīgo" īpašnieku kļuva kāds Džūliuss Lipsets, kurš kuģi ieguva savā īpašumā par 161 680 dolāriem. Francijas godu un lepnumu aizvilka uz Ņuarku un sagrieza lūžņos. Tāds, lūk, bija liktenis vienam no vislieliskākajiem pasažieru kuģiem - Normandie.

97 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

👍

0 0 atbildēt

Un ka ar autortiesibam?

0 6 atbildēt