Kad lielākā daļa cilvēku domā par rasu vajāšanu un genocīdu nacistu režīma laikā, Holokausts parasti ir pirmā lietā katra prātā. Lai gan ir taisnība, ka ebreji piedzīvoja šaušalīgas pret viņiem vērstas zvērības, viņi nebija vienīgie, kas cieta no Ādolfa Hitlera slimajām idejām par rasu pārākumu. Vācijā dzīvojošo āfrikāņu iedzīvotāju populācija salīdzinājumā ar ebrejiem bija salīdzinoši neliela, taču arī afrikāņi netika pasaudzēti, kad nacisti nolēma atbrīvot pasauli no ikviena, kas neatbilda viņu Āriešu ideālam. To āfrikāņu stāsti, kuri zaudēja savu dzīvību pirms kara, kara laikā un pēc kara - kā arī to, kuri izdzīvoja - bieži vien tiek aizmirsti. Es uzskatu, ka šiem stāstiem ir jābūt izstāstītiem.
Fakti par afrikāņu dzīvi nacistiskajā Vācijā26
324
18
Nāves nometnes. Ilgus gadus pirms nacistu nākšanas pie varas, Vācijas armija metodiski nogalināja āfrikāņus rasistiski motivētā genocīdā. Kad Vācija kolonizēja Dienvidrietumu Āfriku, viņi izveidoja nāves nometni teritorijā, kuru mūsdienās pazīst kā Namībiju. 1904.gadā ģenerālis Lotārs Van Trota deva rīkojumu, ka jāiznīcina visi vietējās Herero cilts cilvēki, lai dotu vietu vācu kolonistiem. Viņš speciāli pavēlēja, lai karavīri neizrādītu nekādi žēlsirdību prer sievietēm un bērniem. Tikai trīs gadu laikā, vācieši nogalināja tūkstošiem cilvēku, iznīcinot apmēram 80 procentus Herero cilts iedzīvotāju un 50 procentus Namas cilts iedzīvotāju. Pavisam Namībijā bija piecas dažādas koncentrācijas nometnes, kas atradās uz Haizivs salas. Tas izpelnījās iesauku "Skeletu krasts" dēļ masu kapiem, kuri tur atrodas joprojām. Viens misionārs aprakstīja kādas āfrikāņu sievietes ciešanas, kuras pats bija redzējis. Kad viņa lūdza ūdeni saviem ieslodzītajiem biedriem, vācu karavīrs sašāva viņu piecas reizes, par to, ka viņai vispār pietika nekaunības kaut ko prasīt. Karavīri bija tik sajūsmināti par paveikto, ka lika saviem draugiem dokumentēt viņu pieredzi, uzņemot fotogrāfijas, kurās smaidīgie vācu karavīri pozē kopā ar badā mirstošajiem āfrikāņu ieslodzītajiem. Tad šīs fotogrāfijas tika pārvērstas pastkartēs un sūtītas uz mājām. Uz dažām pastkartēm pat bija seksuāla rakstura attēli, kuros vācu karavīri izvaroja āfrikāņu sievietes. Tajā laikā Ādolfs Hitlers bija mazs bērns, un neviens no šiem šausmīgajiem noziegumiem netika asociēts ar nacistiem.
Propaganda. Propaganda spēlēja milzīgu lomu tajā kā vācieši uzlūkoja āfrikāņus. Lielākai daļai vāciešu nebija ne jausmas, kas notiek Āfrikas kolonijās. Propagandas plakātā redzama vācu sieviete, kas draudzīgi aplikusi roku ap āfrikāņu sievieti. Plakāts apgalvo, ka Vācijā vairs nav nekāda "viltus lepnuma". Valdība vēlējās iedrošināt pilsoņus pārvietoties uz visām Vācijas kolonijām Āfrikā, taču varasiestādes nevarēja pārliecināt cilvēkus pārvietoties, ja vien šī doma liktos pievilcīga. Pēc pirmā pasaules kara Vācija zaudēja savas Āfrikas kolonijas sabiedrotajiem. Pirms un pēc pirmā pasaules kara Vācija zaudēja tūkstošiem cilvēku, kas emigrēja uz ASV dēļ nabadzības un bezdarba, kas plosīja Vāciju. Pēc Trešā Reiha izveidošanas trīsdesmitajos gados, vācu režisori izveidoja filmas, lai glorificētu Vācijas kolonizāciju Dienvidrietumu Āfrikā. Viens no nacistu ilgtermiņa mērķiem bija atjaunot Āfrikas kolonijas un izplatīt Āriešu rasi pa visu pasauli. Viņi vēlējās, lai ar šo filmu starpniecību cilvēkiem iepatiktos šī ideja.
Reinzemes bastardi. Pēc pirmā pasaules kara, Versaļas līgums tika parakstīts 1919.gadā. Sabiedroto spēki tika izvietoti Rietumvācijas teritorijā, ko sauc par Reinzemi. Daudzi no šiem karavīriem bija melnie vīrieši no Francijas kolonijām Āfrikā. Tas noveda pie tā, ka simtiem Vācijas sieviešu dzemdēja šo afrikāņu karavīru bērnu, dodot dzīvību pirmajai daudzrasu bērnu populācijai, kādu Vācija jebkad redzējusi. Šie bērni tika nodēvēti par "Reinzemes bastardiem". Sabiedrība bija sašutumā. Sāka izplatīties propaganda par sievietēm, kuras kļuvušas par melno vīriešu upuriem. Vienā ilustrācijā ar nosaukumu "Jumbo" redzams Godzillas izmēra kails melns vīrietis, kas rokās tur vairākas raudošas vācu meitenes. Tika pat kalta monēta uz kuras vienā pusē bija attēlota pie milzīga peņa pieķēdēta baltā sieviete, bet otrā pusē melna karavīra tēls. Vācijas sabiedrībai tika mācīts, ka šie melnie vīrieši šīs sievietes ir izvarojuši, lai gan tikai viena sieviete no simtiem māšu bija jebkad nākusi klajā ar šādu paziņojumu. Šie vīrieši tika attēloti kā seksuāli maniaki. Hitlers savā grāmatā "Mein Kampf", vainoja ebrejus par to, ka viņi ieveda melnādainos vīriešus Vācijā, sacīdams, ka tas viss bija daļa no viņu plāna iznīcināt tīrās Ariešu rases asinis.
Rassenchande. Nacistiskā Vācija iestājās par Rassenchande ideju, kas tulkojumā nozīmē "rasu piesārņojums". 1935.gadā pieņemtie Nirnbergas rasu likumi liedza āriešiem stāties seksuālos sakaros vai precēt ne-āriešu cilvēkus. Lielākā daļa cilvēku atcerās, ka šis likums attiecās uz ebrejiem, bet protams tas attiecās arī uz afro-vācu ļaudīm. Vācijas pilsoņiem bija jāveic medicīniski izmeklējumi, lai iegūtu Āriešu sertifikātu, kas apliecināja, ka viņi bija "tīrasinīgi". Tā laika publikācijas apgalvoja, ka tas, ka Sabiedrotie ieveda āfrikāņu karavīrus Vācijas teritorijā, pats par sevi bija uzbrukums Vācijas iedzīvotājiem. Nacisti apgalvoja, ka viņi ir ārpasaules upuri, kuriem tiek uzspiesta rasu integrācija. Ja viņu ļautu viņu asinslīnijā nonākt āfrikāņu asinīm tas nozīmētu vācu rases un visas Vācijas beigas. Lai gan vāciešiem reiz bija diplomātiskās saites Āfrikā un tie gribēja to kādu dienu atkal kolonizēt, tie uzskatīja, ka melnie cilvēki iederas Āfrikā un nekur citur.
Slepkavības un sterilizācijas. Antropologs Dr.Volfgangs Ābels veica testus afro-vāciešiem un Āzijas vāciešiem un apgalvoja, ka daudzi no bērniem bija agresīvāki, psihotiskāki un "ģenētiski zemāki" salīdzinājumā ar Āriešu bērniem. Viņš arī apgalvoja, ka vācu mātes, kuras dzemdēja šādus bērnus bija ar smadzeņu bojājumiem. 1937.gadā Gestapo tika pavēlēts sagūstīt ikvienu melno, ko atrod. Daudzi no šiem melnajiem tika nogalināti, nosūtīti uz sterilizāciju, vai izmantoti zinātniskos eksperimentos. Arī melnie ne-vācieši, kuriem bija tā nelaime tobrīd atrasties Vācijā arī tika ieslodzīti vai nogalināti, nevis atgriezti atpakaļ dzimtenē. Nacistiskās Vācijas laikā ikviena persona, kas pārnēsāja nevēlamu DNS tika sterilizēta, kas liedza viņiem radīt pašiem savus bērnus. Bija rīkojums, ka katrs Reinzemes bastards ir jāsterilizē. Tika reģistrētas vairāk nekā 400 sterilizācijas procedūras.
Cilvēku zoodārzi. Teodora Vonjas vecāki bija no Vācijas kolonijas Kamerūnā. Viņiem tika mācīts ticēt, ka "dzimtene" bija brīnišķīga vieta, tāpēc viņi pārcēlās uz Vāciju uzskatot, ka tur viņiem būs labāka dzīve. Kad viņi ieradās , viņi bija šokā, kad uzzināja, ka afrikāņiem nav atļauts strādāt normālos darbos. Diemžēl viņiem nebija pietiekami daudz līdzekļu, lai atgrieztos Kamerūnā. Viņiem visiem bija jāstrādā par aktieriem cilvēku zoodārzos. Tos sauca par "Tautas šoviem", kur melnie cilvēki puskaili sēdēja dubļos pie ugunskura un izlikās par mežoņiem. Šie cilvēku zoodārzi parasti ceļoja kopā ar cirku. Daudzi no tiem tika izvietoti īstos Vācijas zoodārzos blakus pērtiķiem. Rīkotāji apgalvoja, ka šie bija āfrikāņi, kuri nesen tika sagūstīti un tagad viņiem tiek ļauts dzīvot savu dabisko dzīvesveidu, gluži kā dzīvniekiem. Vācijas ļaudis skatījās, smējās un izsmēja šos āfrikāņus, nezinot, ka daudzi no viņiem arī runāja vāciski. Līdz trīsdesmitajiem gadiem Vācijā darbojās 400 šādi cilvēku zoodārzi. Pēc nacistu režīma cilvēku zoodārzi kļuva par pagātni - līdz 2005.gadam, kad Augsburgas zooloģiskais dārzs izveidoja Āfrikas pamatiedzīvotāju ikdienas dzīves izstādi, ar dzīviem cilvēkiem, dubļu mājiņām, zāles svārkiem un cilšu dejām. Daudzi šo uzskatīja par rasistisku izrādi. Cilvēki bija tik nikni, ka zoodārzs sāka saņemt nāves draudus. Protestētāji piketēja pie zoodārza līdz izstāde tika aizvākta. Augsburgas zoodārzs apgalvo, ka viņi nemēģināja atgriezt atpakaļ cilvēku zoodārzus un nesaredz tajā neko rasistisku.
Pēckara dzīve. Kad karš bija galā, karavīri no amerikas okupēja Vāciju, kā rezultātā pasaulē nāca bērni, ko vācieši iesauca par Mischlingskinder (brūnajiem mazuļiem). Vācijas mediji izmantoja šos bērnus kā piemēru tam, cik ļoti Vācija bija mainījusies, ļaujot jauktas rases bērniem iekļauties viņu sabiedrībā. Rasistiskie uzskati joprojām bija ļoti plaši izplatīti arī pēckara Vācijā. Lielākā daļa jauktās rases bērnu tika pamesti bērnu namos. Piecdesmitajos gados uz Ebony žurnāla vāka bija redzams melns bērniņš ar zilām acīm. Zem bildes bija uzraksts:" Nepieciešamas mājas 10 000 brūnajiem bāreņiem." Afroamerikāņu ģimenes steidzās šos bērnus adoptēt. Taču joprojām, daudzi bērni bija bez vecākiem un uzrauga bērnu namos, kur nereti piedzīvoja vardarbību. Apvienotās Nācijas 2017.gadā izplatīja oficiālu brīdinājumu melnajiem tūristiem, nekad nespert kāju konkrētos Vācijas apgabalos, ja viņi nevēlas tikt nogalināti. ANO arī šobrīd izmeklē ziņojumus par to, ka skolotāji Vācijā apzināti liek sliktus vērtējumus afro-vācu bērniem un diskriminē tos arī citos veidos.
