Sveiki spocēni un priecīgu jums Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu! Par godu tam piedāvāju savu pirmo faktu rakstu, šoreiz par Latviju!
Par raksta ieteikšanu sociālajos tīklos tu saņem +10 (vai +2) cepumus, kā arī 1 par plusa ielikšanu!
Apakšā dziesma, kuru klausīties, lasot rakstu!
Latvijā uz katru cilvēku ir pa vienai tautasdziesmai.
Mēs visi zinām, ka Itālija ir Eiropas zābaks pēc kontūras. Taču Latvija ir Eiropas auss pēc kontūras! (Sākumā varbūt tā neizskatās, bet beigās Latvija jau sāk līdzināties ausij)
Šo faktu daudzi jau zina, bet tomēr pieminēšu - Latvijā ir dzimis pasaulē slavenais mākslinieks Marks Rotko, kura darbi vērtējami vairākos miljonos ASV dolāru!
Ziemassvētku eglītes rotāšanas tradīcija esot radusies Rīgā 1510. gadā! Lai gan nav zināms, kas uzstādīja pirmo Ziemassvētku eglīti, bet pirmā rakstos un liecībās minētā eglīte esot bijusi Rīgā, Rātslaukumā, 1510. gada Ziemassvētkos.
Jau drīz pēc Latvijas dibināšanas tā uzreiz tika nosaukta par ierēdņu zemi. Vilis Rīdzenieks, vienīgās Latvijas proklamēšanas dienas fotogrāfijas autors bija iemūžinājis brīdi, kad uz skatuves stāvēja arī koris, kurš dziedāja Latvijas himnu. Kāds angļu žurnālists, kurš neko nezinājis par notikušo, apgalvojis, ka attēlā visi redzamie ir Latvijas valdība. Viņš sūrojās, ka tāda maza valsts jau pašos pirmsākumos dibina lielu ierēdniecības aparātu, kuram īsti nebūs ko darīt un kurš izšķērdēs jau tā niecīgo valsts budžetu.
Latvijas diplomāti jau pirmajās ārvalstu vizītēs saskārās ar to, ka Latvijai lielas problēmas rada Lietuva. Tās nosaukums angļu un franču valodā ir pārāk līdzīgs Latvijas vārdam. Neskaitāmas reizes ir gadījies tā, ka svinīgās pieņemšanās Latvijas karoga vietā tiek pacelts Lietuvas karogs un Latvijas himnas vietā atskaņota Lietuvas himna. Pat 2006. gadā kādā Lielbritānijā izdotajā vēstures mācību grāmatā var izlasīt, ka pēc Otrā pasaules kara daudzi spiegi, kurus interesēja notikumi Krievijā, pa ceļam uz šo valsti labprāt apmetās Lietuvas galvaspilsētā Rīgā.
Pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste iedibināja tradīciju, ka Valsts prezidenti regulāri apmeklē Latvijas novadus. Protams, par to rakstīja arī avīzes. Tolaik Daugavpilī ļoti populāras bija suņu sacensības, kas notika kādā ceļojošā cirkā. Taču dienā, kad prezidents apmeklēja pilsētu, vairāk skatītāju bija sapulcējušies viņa sagaidīšanai. Vietējais žurnālists, gribēdams uzslavēt prezidentu, ievietoja avīzē rakstu ar visai dīvainu virsrakstu: Valsts prezidents veiksmīgi cīnās ar suņiem!
Latvijas apbalvojuma – Triju zvaigžņu ordeņa – devīze latīniski ir Per aspera ad astra, kas nozīmē Caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Kad Valsts prezidenta sasauktā ordeņa dome lēma, kāds varētu izskatīties ordenis, tā vērsās pie kāda mākslinieka un lūdza palīdzību. Mākslinieks tolaik bija ļoti aizņemts, tāpēc palūdza, lai skici pabeidz viņa māceklis, kurš neprata latīņu valodu un nevarēja atcerēties, kā skan sarežģītā devīze. Tā kā skice bija jāpabeidz ātri, māceklis uzrakstīja vienīgo, ko atcerējās. Kad ordeņa dome apskatīja pirmo skici, uz tās ar lieliem burtiem devīzes vietā bija rakstīts Per! Per! Per!
Viens no piņķerīgākajiem uzdevumiem, kas jāpilda valsts prezidentiem, ir tikšanās ar dažādu valstu monarhiem (karaļiem). Šādos gadījumos ir precīzi jāievēro dažādi rituāli. Latvijas otrais Valsts prezidents Gustavs Zemgals bija pirmais Latvijas valsts vadītājs, kurš tikās ar monarhu. Tas bija Zviedrijas karalis Gustavs V. Ieradies karaļa pilī Stokholmā, prezidents apsēdās kādā krēslā un negaidīti ieguva lielu fotogrāfu uzmanību – tie viņu nepārtraukti bildēja. Prezidents bija ļoti apjucis. Vēlāk noskaidrojās, ka Zemgala kungs apjukumā apsēdies krēslā, kuru karalis parasti izmanto kā mazo troni. Līdz ar to Gustavs Zemgals ir vienīgais Latvijas prezidents, kuram izdevies pasēdēt arī īstā karaļa tronī.
Valsts un valdības vadītājiem kādreiz ir jāsaņem arī diplomātiskas dāvanas no citu valstu pārstāvjiem. Kāda Latvijas ārlietu ministra sieva gribēja pārsteigt Japānas vēstnieku un uzdāvināja viņam pašas izšūtu galdautu. Ministra kundze uz tā bija izšuvusi japāņu hieroglifus, kurus atradusi kādā grāmatā. Pārsteigums patiesi izdevās, jo atklājās, ka minētie vārdi ir sena japāņu lūgšana, kas veltīta mirušo senču gariem un parasti tiek novietota apbedījuma vietās.
