1975. gadā Kambodžā noslēdzās vairākus gadus ilgušais pilsoņu karš, kurā uzvarēja un varu valstī pārņēma Sarkano khmeru grupējums. Kā vienu no sava režīma stūrakmeņiem šis grupējums atvēra virkni cietumu, kurā tika ieslodzīti tūkstošiem nevainīgu cilvēku, kuri varēja traucēt viņu revolūcijā. Kā pats šausminošākais un necilvēcīgākais no šiem cietumiem bija Tuol Sleng jeb S-21 cietums Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā.

Interesanti, ka pirms cietuma izveides šajā ēkā atradās skola, kurā ikdienā čaloja mazi bērni. Pēkšņi gaišās skolas ēkas bija pārvērtušās par lielāko mocību namu Kambodžas vēsturē. Klases tika pārvērstas par cietumnieku kamerām, logiem priekšā tika aizliktas restes un apkārt skolas teritorijai tika izvietots elektrizēts augsts režģis ar dzeloņdrātīm.

Laika posmā starp 1975. un 1979. gadu Tuol Sleng kopumā cietumā tika ieslodzīti apmēram 17 tūkstoši cilvēku, bet vienlaicīgi tajā tika turēti 1000-1500 ieslodzītie. No šiem 17 tūkstošiem izdzīvoja tikai 12 cilvēki. Ieslodzītie pārsvarā bija cilvēki, kuriem bija liela ietekme iepriekšējā Lon Nola režīma laikā. Tie bija karavīri, valdības pārstāvji, zinātnieki, ārsti, skolotāji, tāpat arī skolnieki, rūpnīcu darbinieki, mūki un inženieri.

Ierodoties cietumā, katram vajadzēja pēc iespējas sīkāk izstāstīt savu biogrāfiju, sākot no agras bērnības. Balstoties uz to, cietuma vadība un apsargi lēma, cik mokoša dzīve šim cilvēkam būs cietumā, kaut arī agri vai vēlu, bet visiem tik un tā bija paredzama nāve. Vidēji S-21 cietumā cilvēks pavadīja mokošus 3 mēnešus, pēc kuriem tika nogalināts.

Attēlā ir redzami 10 “cietuma baušļi”. Pārkāpjot jebkuru no tiem, spriedums bija tūlītēja nāve. Ja kurš īsti nesaprot uz plāksnes rakstīto, lielos vilcienos cietumniekiem bija aizliegts runāt ar apsargiem, aizliegts pretoties viņu pavēlēm, klusējot un nekavējoties jādara pilnīgi viss, ko viņi pasaka. Tāpat bez ierunām jāpiekrīt jebkuram soda veidam, kurus nolemj veikt cietuma apsargi.

Galvenais Tuol Sleng cietuma mērķis bija spīdzināšanas ceļā izspiest pēc iespējas vairāk informācijas par cilvēkiem, kuri varētu ietekmēt režīma attīstību. Daudzi slēpās, daudzi bēguļoja, bet viņu radiem bija zināmas viņu slēptuves. Tādējādi spīdzinot ieslodzītos, bieži vien izdevās uzzināt šo informāciju un veikt bēguļojošo cilvēku ieslodzīšanu un nonāvēšanu. Spīdzināšana ietvēra regulāru sišanu, elektrošoku, sakarsēta metāla spiešanu miesā, žņaugšanu, graizīšanu ar nažiem, nagu raušanu un alkohola liešanu uz brūcēm, kā arī citi veidi.

Šādas spīdzināšanas rezultātā atzīšanās varēja dot pat simtiem cilvēku vārdu un atrašanās vietu, sāpju agonijas iespaidā tika nodoti pat ģimenes locekļi, draugi un kolēģi. Parasti gan šīs atklāsmes mijās no patiesām līdz pilnībā izdomātām, jo daudzi tāpat zināja, ka pēc spīdzināšanas viņus uzreiz gaida nāve.

Pirmajā gadā cietumnieku slepkavošana un apbedīšana notika turpat cietuma teritorijā, bet, kad tajā pietrūka vietas, cietumnieki tika vesti uz speciāli tam paredzētu Choeung Ek lauku, kur notika noslepkavošana un līķi tika apglabāti masu kapos, kas vairāk gan atgādināja līķu samešanu kaudzē. Daudzi netika aprakti. Viņu galvaskausi un kauli mētājās visapkārt.