local-stats-pixel fb-conv-api

Elektrības ieguves apkopojums31

152 1

Šajā rakstā es mēģināju apkopot visus man zināmus elektroenerģijas ieguves veidus. Tad nu tā, varētu sākt no pašas elektrības, tad standarta iespējām un tad alternatīvos veidus. Tie, kas zinās ko meklēt atradīs. Meklējat pēc nosaukumiem.

Es rakstā informāciju apkopoju un rakstīts ir īsi. Nesmejaties par šo komentāru, jo tā arī ir!

Īsi par elektrību

Kas ir elektrība? Šis jautājums man vēl nav skaidrs. Tiek uzskatīts, ka elektrība ir procesu kopums, ko izraisa statisks vai kustīgs elektriskais lādiņš. Es tā nedomāju.

Komerciāliem mērķiem elektrība bija pieejama jau 19. gs. 80. gadu sākumā, kad to izmantoja elektriskajos motoros, lai darbinātu dažāda veida iekārtas, kā arī lietoja apgaismes vajadzībām, sākumā izmantojot elektrisko loku starp ogles elektrodiem, bet vēlāk - kvēldiegu, kurš tika ievietots stikla spuldzēs, kuras bija daļēji pildītas ar inerto gāzi vakuuma apstākļos. Citi elektrības praktiska pielietojuma veidi ir telefons, radio, televīzija, rentgena aparāti, tomēr eksistē arī daudzi citi pielietojuma veidi elektronikas nozarē. 1800. gadā Alessandro Volta atklāja, ka virkne sālsūdeni saturošu šūnu, kurās tika iemērktas cinka un vara plāksnes, rada elektrisko strāvu. Tajā pašā gadā tika pierādīts, ka, ejot caur ūdeni, elektriskā strāva atdala ūdeņradi no skābekļa. 1831. gadā Maikls Faradejs demonstrēja pirmo dinamomašīnu, kas kļuva par elektroinženierijas pamatu. Elektrība ir visnoderīgākā un piemērotākā enerģijas forma, jo to var ērti pārvērst siltumā un gaismā, kā arī izmantot iekārtu darbināšanai. Elektrību var iegūt vienā vietā un pārraidīt uz jebkuru citu vietu, jo to var labi novadīt caur vadiem.

Elektrība ir enerģijas veids, ko iespējams pārveidot gaismas, skaņas, kustības un siltuma enerģijās. Elektrisko strāvu rada sīkas daļiņas- elektroni, kas saskaņā ar fizikas likumiem

pārvietojas lielā ātrumā.

Elektrības ražošana

Elektrība tiek iegūta elektrostacijās, kur izmanto piemērotu enerģijas avotu, lai grieztu turbīnas, kas savukārt griež elektroģeneratorus. Elektroģenerators ir ierīce mehāniskās enerģijas pārvēršanai par elektroenerģiju - parasti ar elektromagnētiskās indukcijas palīdzību, t.i. iegūstot spriegumu elektriskajā konduktorā, kad tas darbojas kā mainīgs magnētisks lauks vai atrodas kustībā līdzās stabilam magnētiskam laukam. Pašreizējie enerģijas avoti ir ogles, nafta, saule, ūdens enerģija, dabasgāze un atomenerģija. Mūsdienās noris pētījumi, lai palielinātu vēja, paisuma, saules un ģeotermiskās enerģijas izmantošanas iespējas. Atomenerģija ir izrādījusies par dārgāku elektrības avotu nekā sākotnēji paredzēts, un pasaulē valdošās bažas par radioaktivitāti var ierobežot tās turpmāko attīstību. Augšminētās sistēmas tiek izmantotas, lai pārvērstu mehānisko enerģiju elektroenerģijā. Katrs enerģijas veids – siltuma, gaismas, gravitātes, ģeotermiskā enerģija, saules radiācija – var tikt tieši (bez pārvēršanas mehāniskajā enerģijā) pārvērsts par elektrību, tomēr pašreizējā tehnoloģiskās attīstības līmenī tas nav risinājums enerģijas problēmām.

Sāksim. emotion

Neatjaunojamā elektroenerģijas ieguve

Lielāko daļu elektroenerģijas pasaulē joprojām rada, sadedzinot zemes dzīlēs atrodamo kurināmo, tātad – tērējot neatjaunojamus dabas resursus. Mums jāsāk domāt par to, lai nākotnē, vai pat tagad, vairāk ir jāizmanto ne tikai atjaunojamie dabas resursi, bet arī jāapgūst jauni elektrības ieguves veidi, kuri tiks aprakstīti tālāk. Arvien vairāk un vairāk tiek izmantoti neatjaunojamie dabas resursi, lai iegūtu mums tik dārgo elektrību, tādējādi iznīcinot ekosistēmu. Viens no visspilgtākajiem piemēriem ir termoelektrostacijas (TES).

Termoelektrostacijas

Diemžēl šīs elektrostacijas ir vienas no visbiežāk sastopamām stacijām pasaulē. Termoelektrostaciju pamatprincips ir ūdens tvaika darbināta turbīna, kas savukārt rada elektrību.

Termoelektrostacija ir elektrostacija, kas lieto siltuma dzinēju. Parasti tas dzinējs ir tvaika turbīna. Tvaiku iegūst vārot ūdeni. Tur var lietot dažādus siltuma avotus. Parasti siltumu iegūst sadedzinot fosilo kurināmo: ogles, nafta, dabasgāze, kūdra. Tos sauc par fosilo kurināmo, jo tie ir izveidojušies no sen eksistējošo augu vai dzīvnieku atliekām. Sadedzinot šo degvielu, tiek atbrīvota enerģija, kuru var pārveidot citā enerģijas formā. Siltuma elektrostacijas, kur siltumu iegūst atomreaktorā, sauc par atomelektrostacijām. Tvaiku pēc turbīnas var vienkārši kondensēt, vai arī var lietot, lai sildītu ūdeni centrālapkurei. Termoelektrostacijām, kur tvaiku lieto lai sildītu ūdeni ir augstāka no turbīnas izejošā tvaika temperatūra tādējādi samazinot turbīnas efektivitāti, taču tvaikā esošais atlikušais siltums tiek izmantots lietderīgāk. Šādas termoelektrostacijas sauc par termoelektrocentrālēm (TEC).

Ja par kurināmo lieto dabasgāzi, par siltuma dzinēju var lietot arī gāzturbīnu. No gāzturbīnas nākošās gāzes ir pietiekoši karstas, lai tās varētu lietot ūdens sildīšanai tvaika ieguvei. To tvaiku tālāk lieto tvaika turbīnā. Šādai sistēmai ir lielāks lietderības koeficients kā sistēmai tikai ar tvaika turbīnu.

Vēsturiski pirmajām termoelektrostacijām 19. gs. beigās par dzinēju lietoja tvaika mašīnu, jo tajā laikā vēl nebija pieejamas tvaika turbīnas.

Siltuma dzinēju (arī tvaika turbīnu) lietderības koeficients ir atkarīgs no temperatūras starpības starp silto un auksto galu, jo šī temperatūras starpība ir lielāka, jo lielāks iespējamais lietderības koeficients. Pilnīgi visu siltumu nav iespējams pārvērst lietderīgā enerģijā. Lietderības koeficientu uzlabo, palielinot karstā gala temperatūru (tvaika temperatūru). Palielinot tvaika temperatūru, palielinās tā spiediens. Ļoti karsts tvaiks arī ir korozīvs (bojā materiālu), tas ierobežo maksimālo temperatūru.

Termoelektrostacijas bieži vien ir ar visai lielu jaudu (līdz vairākiem GW), tas nozīme, ka kondensējot tvaiku pēc turbīnām izdalās liels daudzums siltuma. Tas nonāk dzesēšanas ūdenī, kuru pēc tam vai nu iepludina kādā ūdenstilpnē (tas var paaugstināt tās temperatūru), vai arī laiž uz dzesēšanas torni, kur ūdeni atdzesē ar gaisu. Sadedzinot lielu daudzumu kurināmā izdalās daudz oglekļa dioksīda. Ja kurināmais satur sēru (akmeņogles), izdalās arī sēra dioksīds. Lai arī tā daudzums ir relatīvi mazs, tas ir indīgāks par CO2. Sēra dioksīdu no dūmgāzēm atdala ar kalcija hidroksīda šķīdumu.

Lai iedarbinātu vai apturētu lielu termoelektrostaciju, var būt nepieciešamas vairākas dienas (kamēr krāsns uzsilst), tāpēc mainoties elektrības patēriņam termoelektrostacijas ārā neslēdz. Atomelektrostacijām šī problēma ir vēl izteiktāka. Hidroelektrostacijas šī problēma neskar, tās var iedarbināt ļoti ātri. Gāzturbīnu elektrostacijas arī var iedarbināt ļoti ātri.

Kondensācijas elektrostacija

KES ražo tikai elektroenerģiju. Turbīnā nostrādāto tvaiku (atskaitot 20—30%, ko izmanto barošanas ūdens uzsildīšanai) novada uz kondensatoru, kur tvaiks savu siltumu atdod dzesējošam ūdenim. Ar dzesējošo ūdeni iet zudumā 50—55% no visa siltuma daudzuma, ko iegūst, sadedzinot kurināmo kurtuvē.

Termoelektrostacijas ir efektīgākas par, piemēram, HES vai citiem atjaunojamiem elektroenerģijas veidiem, bet tās vairāk bojā ekosistēmu. Vēl viens neatjaunojams elektrības ieguves veids ir atomelektrostacijas (AES).

Atomelektrostacijas

Atomelektrostacija (AES) jeb kodolspēkstacija ir elektrostacija, kurā elektroenerģiju ražo no siltuma, kuru iegūst dažu smago elementu, piemēram, 235U, 239Pu, atomu kodolu dalīšanās ķēdes reakcijā. Visi šie procesi notiek atomreaktorā, kurā var regulēt atomu dalīšanās ķēdi.

Atomelektrostacijas ir līdzīgas termoelektrostacijām, tikai te netiek sadedzināts liels daudzums kurināmā un tāpēc neveidojas izmeši un nav nepieciešamas liela daudzuma kurināmā pārkraušanas un apstrādes iekārtas. Kondensējot tvaiku pēc turbīnām, izdalās liels daudzums siltuma, tāpēc ir nepieciešama dzesēšana ar tuvējās ūdenstilpes ūdeni vai dzesēšanas torņos. Tā kā atomreaktora avārijai var būt smagākas sekas nekā ar oglēm vai gāzi kurināma tvaika katla avārijai, mūsdienīgās AES reaktoru ievieto izturīgā betona apvalkā, kas pasargā no radioaktīvo materiālu nokļūšanas apkārtējā vidē, ja ar reaktoru notiek kas slikts. Šī konstrukcija ir dārga, tāpēc dažiem agrāk būvētajiem reaktoriem to nelietoja, piemēram, Černobiļas AES.

Ja atomelektrostacijas reaktora dzesēšanas sistēma sabojājas, tā serdenis ar kodoldegvielu strauji sakarst līdz 3000 °C temperatūrai un tad tas sāk kust. Tas atomelektrostacijā ir pats lielākais iespējamais negadījums.

Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras dati liecina, ka pašlaik pasaulē darbojas 443 kodolreaktori, kas saražo 16% no pasaulei nepieciešamās elektroenerģijas. Pašlaik notiek arī 27 jaunu kodolreaktoru būvniecība. Minētie skaitļi liek domāt, ka notiek atomenerģētikas atdzimšana un savā ziņā reabilitācija. Tā arī ir, un šim ’’reabilitācijas’’ procesam ir divi iemesli. Pirmais: naftas un gāzes cenas aizvien pieaug, turklāt palielina atkarību no piegādātāja. Otrais iemesls ir tas, ka ogļu izmantošana palielina siltumnīcas efektu un paātrina globālo sasilšanu. Trešais iemesls ir tas, ka būtiski ir uzlabota AES tehniskā drošība un efektivitāte.

Turklāt jāatzīmē, ka pašlaik vairākās pasaules valstīs notiek jaunu AES celtniecība: Argentīnā (1), Somijā (1), Ukrainā (2), Krievijā (4), Ķīnā (2), Irānā (1), Indijā (8) un Japānā (1). Tiesa, socioloģiskās aptaujas rāda, ka pasaules valstu iedzīvotāju attieksme pret atomenerģijas izmantošanu ir dažāda. Zviedrijā, kur AES saražo 45% no visa elektroenerģijas daudzuma, 1980. gadā notika referendums, kurā iedzīvotāji nobalsoja par to slēgšanu līdz 2010. gadam. Arī Vācija, kur AES saražo 33% no visas elektroenerģijas, ir apņēmusies līdz 2020. gadam slēgt visus kodolreaktorus. Savukārt ASV, Ķīnā un Francijā attieksme pret atomenerģiju ir pozitīva.

Neapšaubāmi, ka jautājums par kodolatkritumu glabāšanu ir būtisks un liek ar aizdomām raudzīties uz cilvēka dzīves izpratnē gandrīz vai mūžīgu starojuma avotu. Speciālistu viedoklis šajā jautājumā ir visai vienots, un to varētu apkopot šādi: ’’ lietotās kodoldegvielas glabāšana ir vājākais punkts, un te tiešām nepieciešams sabiedrības spiediens, lai nodrošinātu šīs degvielas drošu glabāšanu. Nav tiesa, ka neviens nezina, ko iesākt ar lietoto degvielu. To var pārstrādāt (tikai tas gan pašlaik nav ekonomiski izdevīgi!) un uzglabāt līdz brīdim, kad to būs ekonomiski izdevīgi pārstrādāt. Lietotā degviela jāglabā dziļi pazemē, lai tuvāko dažu simtu tūkstošu gadu laikā no šādas glabātavas neizkļūtu nekas, bet, ja kaut kas tomēr izkļūtu, tas nevarētu sasniegt zemes virsējos slāņus vai gruntsūdeņus, tādējādi ietekmējot tos cilvēkus, kas tālā nākotnē dzīvos šādas glabātavas tuvumā. Pieredze šajos jautājumos ir zviedriem un beļģiem, turklāt beļģu variants – glabāt visu mālos – ir Latvijas un Lietuvas gruntīm tuvāks nekā zviedru – glabāt visu granītā. Lietotās degvielas jautājums ir svarīgākais, kas vismaz projekta līmenī jāatrisina, pirms tiek uzsākta jaunu AES celtniecību, un degvielas glabātavai jābūt gatavai ne vēlāk kā gadu pēc AES darbības sākuma.’’ Savukārt par iespējamajiem terora aktiem, kas AES padara bīstamas, nācās uzklausīt arī atšķirīgus viedokļus no šajos jautājumos vispārpieņemtajiem, proti, jaunās paaudzes AES korpuss var izturēt lielā Boeing triecienu; visās AES ir vairākas neatkarīgas drošības sistēmas, kas padara cilvēka faktoru par gandrīz nebūtisku (izņēmums – ja cilvēks apzināti citu pēc citas atslēdz drošības sistēmas, bet tam nepieciešama vairāku cilvēku saskaņota rīcība); AES apsardzes spējas un darba metodes gan saprotamu iemeslu dēļ tiek slēptas no sabiedrības, taču tās ir ievērojami uzlabojušās kopš 2001. gada 11. septembra. Pēc dažu ekspertu domām, pašlaik teroristi nav ieinteresēti aiztikt AES, jo tās neatrodas lielās pilsētās, bet teroristiem ir svarīgi radīt paniku un uzreiz un acīmredzami iesaistīt ļoti daudz cilvēku. Turklāt iekļūt AES ir gandrīz neiespējami, un, pat iekļūstot AES, esot maza varbūtība, ka terora aktu izdosies veikt. Lai nu kā, ir skaidrs, ka vismaz dažu speciālistu un ekspertu domas atšķiras no publiski jau izskanējušiem viedokļiem.

Atjaunojamā elektroenerģijas ieguve

Par atjaunojamiem enerģijas avotiem uzskata tos, kuri nevarētu izzust tuvākajā nākotnē. Šie enerģijas avoti ir ekoloģiski tīrāki, t.i., mazāk bīstami apkārtējai videi nekā fosilais kurināmais. Pretstatam fosilajam kurināmajam atjaunojamie enerģijas avoti nekad neizsīks. Tie ir saules gaisma, vējš, plūdmaiņa un lietus ūdens, kas rada hidroelektroenerģiju. Trīs ceturtdaļas pasaules elektroenerģijas saražo termoelektrostacijās, kurās izmanto fosilo kurināmo, kā arī atomelektrostacijās. Fosilais kurināmais rada piesārņojumu, un tā resursi ir ierobežoti. Kodoldegvielas droša izmantošana ir dārga, bet izlietotā degviela ir bīstama un grūti uzglabājama. Taču pastāv vairākas iespējas, kā darbināt elektriskos ģeneratorus, neradot piesārņojumu vai kodolavāriju risku. Šādu alternatīvu metožu piemērošanai izmanto dabas resursus, kas nekad nebeigsies. Tos sauc par atjaunojamiem enerģijas avotiem. Atjaunojamie enerģijas avoti tiek dēvēti arī par alternatīvo enerģiju un var tikt izmantota kā alternatīva degviela tehnoloģiski nodrošinātās automašīnās, mājsaimniecībā u.c.

Solārā jeb saules enerģija

Saules enerģijas potenciāls ir ārkārtīgi liels. Ja varētu izmantot

0,0125% saules enerģijas, tas pietiktu, lai nodrošinātu pašreizējo pasaules

enerģijas patēriņu.

Saule uz Zemi izstaro lielu daudzumu enerģijas. Enerģija rodas Saulē notiekošo kodolsintēzes reakciju rezultātā. Zeme saņem tikai nelielu daļu no šīs enerģijas, taču tā pietiekami nodrošina augu, dzīvnieku un cilvēku eksistenci uz planētas. Saules enerģija izpaužas ļoti tīras siltumenerģijas veidā, kas nerada nekādas blakusparādības apkārtējā vidē. Foto galvaniskie (solārie) elementi šo enerģiju var uztvert, sakrāt un pārvēst elektrībā. Foto galvanisko elementu ražošana kļuva iespējama tikai 20. gs. 50. gados, kad amerikāņu zinātniekiem Dž. L. Pīrsonam, D. M. Čepinam un K. S. Fuleram izdevās no sīkiem solārajiem elementiem izveidot saules bateriju. Solārā enerģija ir droša un videi draudzīga, jo tā nerada nekāda veida piesārņojumu. 15% no saņemtajiem saules stariem solārie elementi var pārvērst elektriskajā enerģijā. Zinātnieki cer šos rādītājus uzlabot.

Saules enerģiju var izmantot siltuma (saules kolektori) un elektroenerģijas (foto galvaniskie elementi) ražošanai. Latvijā saules starojumam ir samērā zema intensitāte. Kopējais saules enerģijas daudzums ir 1109 kWh/m gadā, kas ir nedaudz vairāk nekā Skandināvijas valstīs. Saules siltuma enerģijas izmantošanas periods ir no aprīļa beigām, kad starojuma intensitāte ir120 kWh/m, līdz septembra sākumam. Šajā periodā (aptuveni 1800 stundas) iespējams izmantot saules enerģiju, uzstādot saules kolektorus. Dažādu projektu realizācijas laikā konstatēts, ka saules

enerģija Latvijā pašlaik nevar konkurēt ar citiem enerģijas veidiem augsto izmaksu dēļ, tomēr saules enerģijas resursi Latvijā ir pietiekami tās praktiskai izmantošanai. Saules enerģijas izmantošanas potenciālie veidi Latvijā ir karstā ūdens sagatavošana vasaras mēnešos, īpaši vasarnīcās, viesnīcās, graudu kaltēs vai siena žāvēšanai. Saules enerģiju izmantošana jāplāno karstā ūdens sagatavošanai vasaras periodā, jo karstā ūdens pieprasījuma nodrošināšanai visu gadu ir

nepieciešams kombinēt ar tradicionāliem siltumenerģijas iegūšanas veidiem. Tas savukārt palielina kapitāla un ekspluatācijas izmaksas.

Saules kolektoru veidi.

• Plakanais kolektors

Plakanajam kolektoram ārējais segums ir no caurspīdīga materiāla (stikls vai plastikāts), un aiz tā atrodas plakans absorbētājs, kas uztver saules starus un pārveido tos siltumā. Cauri kolektoram plūst ūdens vai gaiss, kas uzņem siltumu un aizvada to tālāk. Absorbējošo plāksni izgatavo no alumīnija, tērauda vai vara. Absorbējošās virsmas tiek pārklātas ar melnu krāsu, lai samazinātu atstarošanu. Vidēji no kolektora var iegūt 645 kWh/m2 siltumu gadā. Kolektoru lietderības koeficents svārstās ap 75%. Plakanos kolektorus izmanto par 10000C zemākas temperatūras iegūšanai. Ar šādiem kolektoriem ir iespējams nodrošināt ūdens sildīšanu un telpu apsildi.

• Cauruļtipa kolektori

Cauruļtipa kolektoru princips ir šāds: zem absorbējošās virsmas atrodas caurules (presēti alumīnija profili), uz kuru iekšējās virsmas ir gredzenveida kapilāri, kuros iepildīts viegli iztvaikojošs šķidrums. Saulei sildot šos kapilārus, šķidrums lēnām iztvaiko un kondensējās uz siltummaiņas virsmas, kur atdod savu siltumu. Ar siltummaiņas palīdzību siltumu aizvada tālāk, savukārt kondensators nonāk caurulē. Cauruļveida kolektorā ir minimāli siltumzudumi, un ja kāds no kolektora blokiem nedarbojas, tad pārējie turpina darbu.

• Koncentrējošie kolektori

Koncentrējošie kolektori līdzīgi lēcām vai paraboliskiem spoguļiem sakopo enerģiju vienā punktā vai līnijā, kā rezultātā lielās platībās uztvertā enerģija koncentrējās mazā laukumā. Lielāks enerģijas blīvums rada augstāku temperatūras līmeni. Koncentrējošie kolektori izmantojami augstu temperatūru iegūšanai no 100OC līdz vairākiem tūkstošiem grādu. Ar paraboliskā spoguļa palīdzību, kura diametrs ir 2.4 m var sasniegt vairāk par 3000 OC. Uzstādot tvaika turbīnu, šādā veidā ar siltumu un elektrību var apgādāt veselus ciematus.

Vēja enerģija

Vējš kā enerģijas avots rodas atmosfērā saules radiācijas rezultātā. Vējdzirnavās cilvēce to izmanto jau vairāk nekā tūkstoš gadu. Vēja enerģijas lietošana nepiesārņo atmosfēru. No šī viedokļa to var uzskatīt par ekoloģiski tīru, ja neņem vērā samērā lielu zemes platības aizņemšanu, iedarbi uz putniem un kaitīgu infraskaņu radīšanu. Vēja enerģētikas trūkumi ir saistīti ar vēja nepastāvīgo raksturu un nevienmērīgo izkliedi laikā un telpā. Vējam ir varbūtējs raksturs, un tā izmantošana jebkurā laikā neatkarīga no enerģētiskā patēriņa cikla īpašībām. Enerģijas daudzums, ko var iegūt no vēja, ir proporcionāls vēja plūsmas šķelšanas laukumam un vēja ātrumam trešajā pakāpē. Ja vēja ātrums samazinās divas reizes, tad enerģijas daudzums - astoņas reizes. Maksimālais enerģijas daudzums, ko var izmantot rotoros, ir 59,3%. Mūsdienu rotori izlieto tikai 70% no šī teorētiskā potenciāla. Ļoti svarīgi ir atrast vislabāko vietu vēja dzinēju uzstādīšanai. Šim nolūkam kalpo meteoroloģiskie novērojumi, kas vākti vairākus gadus dažādos augstumos. Pieredze rāda, ka vēja dzinēja uzstādīšanai vispiemērotākie ir gludi pakalni, ja tos ietver brīvs laukums 5 - 6 km rādiusā, vai jūras šelfs. Tā kā enerģijas akumulācija lielos apmēros pašreiz nav iespējama, vēja ģeneratorus nevar uzskatīt par patstāvīgu enerģijas apgādes avotu. Tos var izmantot tikai kā papildu avotu, kas vējainā laikā daļēji aizvieto elektrostacijas. Vēja enerģētika pasaulē sāka strauji attīstīties kopš 1973. gada kurināmā krīzes. Šajā laikā notika plaši pētījumi vēja enerģētikā. Šādas tehnikas radīšanai vajadzīga augsta tehnoloģija, tādēļ pētniecības darbu izmaksa bija liela. Tie bija iespējami, pateicoties valdību ekonomiskajam atbalstam. Rūpniecības uzņēmumi ieslēdzās projektu realizācijas posmā. 1980. gadā izveidojās rūpniecības nozare vēja turbīnu ražošanai. Izstrādāja vēja iekārtu normas un sertifikāciju, kā arī uzstādīšanas noteikumus un subsīdiju sistēmas. Vēja ģenerators sevišķi noderīgs apvidos, kuros ir samērā pastāvīgi vēji ar pietiekamu ātrumu, kas atbilst piekrastes zonām un kalnu rajoniem. Vēja energoiekārtās izmanto arī attālos rajonos, kuros nav centralizētas energoapgādes. Vējturbīnām, kuras šodien dominē tirgū, ir rotors ar diviem vai trim spārniem, kuri rotē, izdarot 20 - 30 apgriezienus minūtē (rotācijas ātrums ir atkarīgs no rotora diametra: lielāki rotori griežas lēnāk).

Ūdens enerģija

Krītošs ūdens rada pietiekami lielu spēku, lai darbinātu turbīnas, kas ražo elektrību. Hidroelektrostacijās būvē aizsprostus, lai uzkrātu ūdeni ezerā vai ūdenskrātuvē. Izmantojot slūžas, iespējams regulēt ūdens daudzumu, kas krīt uz turbīnām, kuras griežas. Ūdenskrātuves parasti piepildās ar lietus ūdeni vai upju ūdeni. Akumulējošās hidroelektrostacijās ir divas ūdenskrātuves dažādos līmeņos. Ūdeni uzsūknē no zemākās ūdenskrātuves, lai piepildītu augstāk izveidoto ūdenskrātuvi. Parasti to veic naktī, kad enerģijas patēriņš ir neliels, un, dienai sākoties, augstākais rezervuārs jau ir piepildīts.

Visvecākais zināmais zemes un akmens dambis tika uzbūvēts pār Garavi ieeju Ēģiptē aptuveni pirms 5000 gadiem. 19. gs. vidū pēc franču konstruktora Fransuā Zolā rasējumiem sāka celt modernus arkveida aizsprostus. Tie aptur ūdens vareno spēku, jo ar savu formu spiež ūdens lielo masu uz leju. Bet blīvais un smagais materiāls, no kā dambji ir būvēti, neļauj ūdenim izspiesties cauri.

Hidroelektroenerģija

Hidroelektrostacijās elektrības ražošanai izmanto ūdenskritumus vai dambjus. Krītošais ūdens griež turbīnas, kuras savukārt darbina ģeneratorus. Hidroelektrostacijās iegūst aptuveni 7% no visā pasaulē ražotās enerģijas.

Viļņu enerģija

Ja 1 m augsts un 25 m garš vilnis triecas pret krastu, tad atbrīvojas aptuveni 120 000 džoulu potenciālās enerģijas. Ja to pārvērstu elektriskajā enerģijā, tās pietiktu galda lampas spuldzes kvēlošanai aptuveni vienu stundu. Viļņu jauda 5 km garas krastmalas posmā ir aptuveni 10 miljardi džoulu vienā stundā jeb 2,5 megavati. Tas būtu pietiekami 500 māju apgādāšanai ar elektroenerģiju.

Elektroenerģiju var ražot, izmantojot okeāna viļņu kustības enerģiju. Ūdens neplūst līdz ar vilni, tas kustas tikai augšup un lejup. Šo kustību izmanto ģeneratoru darbināšanai. Vēl viens veids, kā izmantot okeāna enerģiju, ir uzplūdu jaudas ģeneratoru darbināšana. Tajos izmanto upes estuārā diennakts laikā ieplūstošo un izplūstošo ūdeni.

Visiem viļņiem - gan ūdens, gan elektromagnētiskajiem - piemīt enerģija. Ja vilnis pret kaut ko atsitas, tas atdod daļu no savas enerģijas. Ūdenī iemests olis rada vibrāciju, kas izplatās uz visām pusēm kā vilnis. Kad gaismas viļņi sasniedz acābola aizmugurējo sieniņu, to enerģija iedarbojas uz tīkleni (gaismas jūtīgu slāni) un mēs redzam pasauli. Infrasarkanajiem stariem ar kaut ko saduroties, to enerģija pārveidojas siltumā. Radioviļņu enerģija, tiem saskaroties ar antenu, pārveidojas elektriskajā strāvā, ko radioaparāts pārvērš skaņā.

Plūdmaiņu enerģija

Plūdmaiņu enerģiju pirmoreiz izmantoja Spānijas, Francijas un Anglijas krastos pirms vairāk nekā 900 gadiem. Paisuma laikā tika piepildīti ūdens uzkrāšanās dīķī. Iestājoties bēgumam, ūdens plūda no dīķiem uz jūru, griežot ūdensratus. Modernākas plūdmaiņu izmantošanas metodes ir dambju vai aizsprostu būvē pāri upes grīvai. Grīvai jābūt platai un ar tādu sašaurinājumu, lai izveidotos liela augstumu starpība starp augstāko un zemāko ūdens līmenī. Jūras ūdens plūst caur turbīnām gan paisuma, gan bēguma laikā, ražojot elektrību aptuveni desmit stundas diennaktīLai gan pašlaik plūdmaiņu enerģija netiek plaši izmantota, tai piemīt nākotnes elektroenerģijas ražošanas potenciāls, un tā ir prognozējamāka par vēja enerģiju un saules enerģiju.

Plūdmaiņu enerģijas izmantošanas tehnoloģija ir rūpīgi izstrādāta, taču tā ir loti dārga, un visā pasaulē tā tiek izmantota tikai apmēram 40 vietās.

Paisuma un bēguma enerģija

Paisuma un bēguma enerģiju izmanto aizsprostos jeb dambjos, kurus būvē estuāros (applūstoša upes grīvā). Paisuma vai bēguma brīdī ūdens plūst caur milzīgām turbīnām.

Derivācijas hidroelektrostacijas

Nosaukums „derivācijas” saistīts ar šo HES raksturīgo īpatnību — ūdens novadīšanu no upes gultnes derivācijas ūdensvados (atklāti kanāli, tuneļi vai cauruļvadi). Ūdensvadi iztaisno upes līkumu, un tiem ir ievērojami mazāks slīpums nekā upes gultnei.

Derivācijas HES būvē uz upēm ar lielu kritumu, tādējādi var iegūt 1000 m un lielāku

spiedienu. Sakarā ar upes un derivācijas iekārtas slīpumu (kritumu) starpību izveidojas ūdenslīmeņu starpība (spiediens), ko var izmantot HES turbīnu darbināšanai. Caur HES turbīnu izgājušo ūdeni ievada upes dabiskajā gultnē caur novadkanālu, ja HES ēka atrodas tālu no upes gultnes, vai bez tā, būvējot HES ēku tuvu pie upes dabiskās gultnes lejteces.

Ūdens ievadīšanai derivācijas ūdensvadā, upes gultnē pie ūdens ieņemšanas vietas

būvē nelielu aizsprostu. Derivācijas gultne var būt atklāts kanāls vai slēgti tuneļi un cauruļvadi, kuros savukārt ūdens caurplūde var notikt zem spiediena vai ar brīvu līmeni. Bez spiediena (atklātā) derivācijas iekārta nobeidzas ar baseinu, no kura ūdens pa cauruļvadiem nonāk uz hidroturbīnām. Spiediena (slēgtā) derivācijas iekārta nobeidzas ar spiediena izlīdzināšanas rezervuāru, kura uzdevums ir mazināt hidrauliskos triecienus cauruļvados sakarā ar krasām ūdens patēriņa izmaiņām HES hidroturbīnās.

Derivācijas HES ceļ galvenokārt kalnainos rajonos. Dažreiz, ja, ceļot aizsprosta HES, tiek applūdinātas ievērojamas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības un apdzīvotās vietas, no tehniski ekonomiskā viedokļa jānovērtē arī derivācijas HES celtniecības iespējas, jo applūdinātās teritorijas lielums šai gadījumā ir minimāls. Derivācijas HES ēku ir iespējams novietot pat vairākus kilometrus tālu no upes derivācijas aizsprosta, bet nepieciešamo HES spiedienu iegūst ar derivācijas iekārtu, izmantojot dabisko zemes reljefu.

Sūkņu akumulējošas hidroelektrostacijas

SA-HES darbības pamatā ir divi režīmi: sūkņu un turbīnu, kurus bieži sauc par „uzlādēs” un „izlādes” režīmiem. Sūkņu režīmā ūdeni no SA-HES lejas rezervuāra ar sūkņiem pārsūknē uz augšējo rezervuāru. Sūkņu režīmā SA-HES strādā laikā, kad energosistēmā ir pazemināta slodze, parasti tas notiek naktīs. Sūkņu darbināšanai izmanto energosistēmas citu elektrostaciju (it sevišķi lieljaudas TES, AES, kā arī HES, kuras var strādāt ar neierobežotu ūdens patēriņu) brīvo enerģiju, ja nav patērētāju, kas šajās stundās to varētu patērēt. «Uzlādes» režīma laikā SA-HES

pārveido citu elektrostaciju elektroenerģiju ūdens potenciālajā enerģijā, ko uzkrāj augšējā ūdenskrātuvē. Turbīnu režīmā SA-HES izmanto ūdens enerģiju, kas iepriekš uzkrāta augšējā ūdenskrātuvē, lai ražotu elektroenerģiju energosistēmas slodzes maksimuma stundās. SA-HES sadarbība ar TES un AES nodrošina visekonomiskāko un vienmērīgāko energosistēmas

darba režīmu. Sakarā ar divkāršo elektroenerģijas pārveidošanu rodas arī enerģijas

papildu zudumi, ko nosaka sūkņu lietderības koeficients. Šos enerģijas zudumus var kompensēt ar bāzes un maksimuma stundu enerģijas izmaksu starpību (Itālijā maksimuma stundu

elektroenerģija ir 3 reizes dārgāka nekā bāzes elektroenerģija, bet Austrijā — 4,5 reizes). SA-HES parasti izmanto enerģētiskas nozīmes centrbēdzes sūkņus. Pēdējā laikā arvien plašāk izmanto „apgriežamos” hidroagregātus (vienā agregātā savienota hidroturbīna un sūknis). Būvējot SA-HES ar lietderības koeficientu apmēram 70%, var atrisināt slodžu maksimumu segšanas problēmu.

Ģeotermālā enerģija

Ģeotermālā enerģija ir Zemes dzīļu siltuma enerģija. Ieži zem Zemes virsas bieži ir karsti. Ģeotermālās elektrostacijās izmanto šo iežu siltumu, lai pārvērstu ūdeni tvaikā. Tvaiku var izmantot elektrības ražošanai vai apsildīšanai. Mūsdienās visvairāk ģeotermālo enerģiju izmanto seismiski aktīvos rajonos, piemēram, Islandē un Jaunzēlandē. Aptuveni 20 valstis izmanto ģeotermālo enerģiju apsildīšanai un elektrības ražošanai. Jau kopš seniem laikiem tā tiek izmantota apkures risinājumiem, kā arī, nu jau 100 gadus zemes enerģiju izmanto arī, lai iegūtu elektrību. Zemes potenciāls ir neizmērāms. Ģeotermālā enerģija mūsdienās tiek izmantota gan priekš ēku apsildīšanas, gan arī dzesēšanas.

Ģeotermālās enerģijas izmantošana Latvijā, tāpat kā Eiropā kļūst aiz vien populārāka, izplatītākās valstis, kur izmanto šo enerģijas veidu ir Austrija, Vācija, Itālija, Polija u.c. Lielākie un atzīstamākie ģeotermālo siltumsūkņu ražotāji atrodas Zviedrijā, Šveicē, Austrijā un Vācijā.

Rokot zemē caurumu temperatūra 1km dziļumā paceļas apmēram par 17- 300C. Ģeotermiskā aka var būt līdz 2500m dziļa. Ūdens ar ko tiek piepildīta krātuve (tas var būt vienkārši lietus ūdens ), tiek sasildīts līdz tvaikam, un to var izmantot elektrības ražošanai u.c.

Biomasas enerģija

Biomasas enerģiju iegūst no organiskām vielām, piemēram, koksnes un lauksaimniecības atkritumiem. Daudzās valstīs ir uzbūvētas biomasas elektrostacijas. Tās nerada lielu gaisa piesārņojumu un parasti neietekmē globālo sasilšanu.

Biomasas apkures katli ir apkures ierīces, kas paredzētas dzīvojamo, sabiedrisko un industriālo ēku un būvju apkurei, kā kurināmo izmantojot bioloģiskas izcelsmes atjaunojamos resursus - skaidas, šķeldu, salmus, koka un kūdras granulas, rapša izstrādājumus un citus resursus.

Biomasas galvenie veidi ir: koks, atkritumi, alkohola degviela, graudaugi, biogāze.

GALVENĀS PĀRVEIDES TEHNOLOĢIJAS:

SILTUMENERĢIJAS RAŽOŠANA

Šobrīd vairākumā gadījumu par galveno izmantoto biomasas veidu siltumenerģijas ieguvei tiek uzskatīta koksne. Tiešais sadegšanas process siltumenerģijas ražošanai un tvaika cikls ir uzskatāmi jau par komerciāliem procesiem, kuru efektivitāte nepārtraukti tiek uzlabota un samazināts radītais emisiju piesārņojums. Pastāv divas dažādas metodes siltumenerģijas ražošanā: mazas jaudas apkures sistēmas un centralizētas siltumapgādes sistēmas. Pirmajā gadījumā visbiežāk kā kurināmais tiek izmantoti koka bluķi, granulas, šķelda un citi kurināmie, bet otrajā gadījumā, kad siltumenerģijas ražošana lielākoties tiek nodrošināta, izmantojot kustīgo ārdu katlus, par kurināmo var tikt izmantota gan šķelda, gan kūdra, gan no atkritumiem iegūts kurināmais, gan koksnes atlikumi, gan arī zāģu skaidas un salmi.

SILTUMENERĢIJAS UN ELEKTROENERĢIJAS RAŽOŠANA KOĢENERĀCIJAS PROCESĀ

Kombinētā siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošana ir ļoti piemērota maza mēroga lietojumam. Tā var tikt izmantota, lai nodrošinātu gan telpu apkuri, gan karstā ūdens padevi individuālām ēkām vai ēku grupām. Papildus saražotā elektroenerģija var tikt nodota arī tīklā. Šī relatīvi jaunā tehnoloģija ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, kad tiek uzstādītas koģenerācijas stacijas ar jaudu no 50 līdz 500 kW el.

BIOETANOLA RAŽOŠANA

Bioetanols ir alkohols, kas galvenokārt tiek iegūts cukura un cieti saturošo organisko materiālu fermentācijas laikā. Šī biokurināmā izmantošana transporta vajadzībām varētu tikt izmantota vai nu neatšķaidītā veidā, vai arī maisījuma veidā (pēdējā gadījumā tas tiktu samaisīts ar naftas produktiem).

BIODĪZEĻA RAŽOŠANA

Rapšu eļļa ir galvenā rūpniecības izejviela (84% kā izejmateriāls). Citi izejmateriālu veidi ir saulespuķu eļļa, sojas eļļa vai arī cepšanai paredzētā eļļa (eļļa, kas iegūta no dārzeņu pārpalikumiem). Tehnoloģiju attīstība ir notikusi tieši pēdējo gadu laikā, lai paplašinātu rūpniecisko izejvielu bāzi, kā arī lai uzlabotu procesa tehnoloģijas, nodrošinot elastīgumu dažādu rūpniecisko izejvielu pārstrādē. Biodīzelis kā nesajaukta degviela arvien vairāk tiek izmantota autotransportā. Īpaši plaši tas notiek Vācijā.

KOKOGĻU RAŽOŠANA

Patlaban tirgū arvien vairāk lieto jauna zemu izmaksu / zema enerģijas patēriņa tiešo biomasas pārstrādes procesu (bez jebkādiem saistošiem savienojumiem). Kokogļu gabali un granulas var tikt izmantotas gan ēst gatavošanai un apkures nodrošināšanai, ūdeņraža ražošanai, lai nodrošinātu bioetanola sintēzi, un aktivēto ogļu ražošanai, lai nodrošinātu gāzes un šķidrumu attīrīšanu, kā arī speciāla tērauda ražošanai.

Elektrība no dūņām un notekūdeņiem

Okeānu, upju un ezeru dzelmē, kā arī purvos baktērijas nemitīgi dara savu labo darbu, noārdot organiskās nogulsnes. Šajos procesos ir paslēptas milzīgas enerģijas rezerves. Bez skābekļa apstākļos organiskās vielas tiek noārdītas fermentācijas procesā. Ķīmiskajās reakcijās rodas dažādi blakusprodukti un gāzes, kā arī ”brīvie” elektroni. Izmantojot īpaši izveidotas sistēmas – baktēriju degvielas šūnas jeb Microbial Fuel Cells (MFC) –, šos elektronus ir iespējams uzkrāt un izmantot elektroierīču darbināšanai. Atkarībā no izmantoto MFC skaita un elektrisko slēgumu kombinācijām, iespējams darbināt gan nelielas, gan lielākas un energoietilpīgākas ierīces. Ir ļoti daudz iespēju, kā no apkārtējās vides iegūt elektrību.

No vienas šūnas (savstarpēji savienotiem diviem traukiem) varot iegūt 0,8 V, taču, savienojot vairākas šūnas, pilnībā pietiek enerģijas, lai darbinātu mazās digitālās elektroierīces, bet, ja saslēgtu vairākas mucas un uzkrātu enerģiju, varētu darbināt arī lielās elektroierīces.

Tuvākais mērķis ir uzstādīt šādas baterijas notekūdeņu attīrīšanas iekārtās, dūņu baseinos. Pirmais pozitīvais aspekts tādā gadījumā būtu elektroenerģijas ietaupīšana, jo šādos baseinos vismaz trešdaļa enerģijas tiek novirzīta šo baseinu aerācijai. Ja tajos ievietotu MFC, varētu neveikt aerāciju: ietaupītos enerģija un no MFC iegūtu vēl papildu enerģiju, ar ko darbināt kādus nelielus apgaismes aparātus vai datorsistēmas.

Arī par MFC pasaulē notiekot plaši pētījumi. Ir pat firmas, kas jau piedāvā dažādus modeļus, ko var uzstādīt attīrīšanas iekārtās. Dārgo materiālu dēļ tehnoloģija pagaidām vēl nav izplatīta, taču viss attīstās. Jau tagad zināms, ka zinātnieki plāno izmantot MFC principu, lai nodrošinātu dziļūdens mēraparātus ar nepārtrauktu elektrības padevi.

Elektrība no paša asinīm

Vankūveras zinātnieki ir radījuši pirmo MFC, kas spēs ražot elektrību no cilvēka asinīm! Pagaidām vēl notiek vien laboratoriju pētījumi, taču zināms, ka nelielā 1,7 x 1,7 x 0,2 cm šūna sver tikai 0,5 g. Šūnā izmantos speciālus raugus, kas elektrisko strāvu ražos no cilvēka asinīs esošās glikozes. MFC jauda būs tikai 40 nanovati, bet ar to būs pietiekami, lai darbinātu kādu implantētu medicīnisku ierīci, piemēram, sirds stimulatoru, muguras smadzeņu stimulatoru paralīzes ārstēšanai u.c. Tā nu arī cilvēks ar savu anatomisko resursu varēs būt pats sev personīgais elektrības ražotājs.

Elektrība no spiedienu apgabaliem

„Šī ideja nāca prātā amerikāņu inženierim Anthony Mamo, tad kad viņš paskatījās pasaules kartē uz ieraudzīja zema un augsta spiediena apgabalus. Inženieris pārskatīja visu klimata novērojumu vēsturi un konstatēja: dažās ASV daļās atmosfēras spiediens samazinās, bet dažās palielinās. Tad kāpēc apgabalus nevar savienot kopā ar cauruli? Tādā gadījumā gaiss plūdīs no augsta spiediena apgabala uz zemu un griezīs turbīnas.

Neilgi pēc atklājuma izgudrotājs nomira, bet viņam izdevās iegūt patentu un izveidot firmu ar nosaukumu "aukstā enerģija", kas tagad īsteno viņa ideju –liek cauruli Arizonas štatā un plāno piegādāt elektroenerģiju iedzīvotājiem par ļoti mazu cenu kilovatstundā.

Aprēķini un eksperimenti liecina, ka caurulē, kuras garums ir aptuveni 200 - 300 km rodas vējš, kura ātrums ir lielāks par virsskaņas, un pie tam spiediena starpība ir tikai 0,03 atmosfēras.

Nākotnē domājams ieguldīt lielus līdzekļus, lai attīstītu šādu elektroenerģijas ieguves veidu.

Elektrība no kokiem

Kā koks ražo elektroenerģiju, neviens īsti nevar izskaidrot, bet rezultāts ir.

Izgudrotājs Gordons Wadley saka, ja iedzen alumīnija stieni caur koka mizu stumbrā un netālu iesprauž vara cauruli zemē, aptuveni 20cm dziļumā, un tad pievieno voltmetru, voltmetra bultiņa uzrādīs, ka starp šiem diviem stieņiem ir potenciāls - 0,8-1,2 volti pastāvīga sprieguma.

Šo atklājumu cenšas pielietot kompānijas MagCap inženieri no Masačūsetsas (ASV). Viņi uzskata, ka pēc dažiem gadiem mēs vilksim vadus uz tuvējiem kokiem parkos un mežos, lai dabūtu elektrību par velti. Daudzi izgudrotāji ir radījuši ierīci, kas palielina koka atdoto spriegumu un strāvu. Nākotnē tiek sagaidīts, ka koks „dos” elektrību ar 12 voltu spriegumu, pie tam 1 ampēra strāvu.

No tualetes

Šo mazo elektrostaciju izstrādājusi pētniekiem no Pensilvānijas universitātes. Elektrība tiek iegūta no 15cm garas caurules, kas savienota ar tualeti. Caurulē atrodas baktērijas, kuras saēd fekālijas un elektrodi. Pateicoties ķīmiskajiem procesiem starp baktērijām un ekstrementiem, starp atomiem atbrīvojas elektroni, kurus arī „uzsūc” elektrodi. Tādā gadījumā tiek saražota elektrība ar kuras palīdzību var darbināt kādu nelielu elektroierīci. Paveras iespējas šādas caurules, bet lielākas, likt arī kanalizācijas sistēmās. Tad var darbināt pat tramvajus trolejbusus u.c.

No dubļiem

Vēl vienu pārsteidzošu mikroorganismu atrada Charles Milliken un Harold May no Medicīnas universitātes. Baktērijas ražo elektroenerģiju, ēdot visādus dubļus pat indīgus vai no naftas produktiem. Tās ēd arī atkritumus. Ja pat vienkārši ieliks vienu elektrodu dubļos ar baktērijām, un otru elektrodu ūdenī, varēs saražot pietiekami daudz elektrības, lai spētu darbināt datoru.

Ir vēl iespējas ražot elektrību no krāsas. Nokrāso māju un ražo elektrību, bet tur ir cits stāsts. Varēs nākotnē ņemt elektrību no zibens.

Esmu dzirdējis, jā un redzējis video ar paskaidrojumiem, kā ar diviem magnētu "gredzeniem"- divi gredzeni, kuros piestiprināti supermagnēti pa apli zem atiecīga leņķa un ar vienādiem poliem viens pret otru ~1m d, tie sāk griezties un var ražot lielu enerģiju, tas ir pa īstam iespējams, bet Latvija to nevar izveidot. Vēl ja nedaudz pamaina magnētu īpašības, tas rada kaut kādu lauku, un viens no gredzeniem izlido laukā un pazūd no planētas, kur viņš likās, neviens nav atradis.

Pats galvenais elektrību var paņemt par velti, bet tam es centīšos rakstīt atsevišķu rakstu, lai būtu ne tikai teorija, bet arī praktika.emotion emotion

Paldies,ka vismaz kaut ko izlasījāt!

Izmantotie avoti( iespējams, ka avoti atkārtosies)

1#) www.google.lv/url?sa=t&rct=j&q=termoelektrostacijas%20darb%C4%ABbas%20princips&source=web&cd=4&ved=0CEUQFjAD&url=http%3A%2F%2Fwww.inspire-project.eu%2Ffiles%2FEducation%2520material%2FEducational%2520materials%2520in%2520Latvian%2FElektroener%2526%2523291%253Bijas%2520ra%259Eo%259Aanas%2520principi%25207.-9.klase%2FPamatinformacija.doc&ei=SyXYUKmgNYHd4QSiuIHABQ&usg=AFQjCNE1i90-4pKousK7yPofMx-hXFTRrg&bvm=bv.1355534169,d.bGE&cad=rja

2#) www.latvenergo.lv-portal-page-portal-Latvian-zini_elektribu-zini_elektribu.pdf

3#) www.google.lv/url?sa=t&rct=j&q=termoelektrostacijas%20darb%C4%ABbas%20princips&source=web&cd=4&ved=0CEUQFjAD&url=http%3A%2F%2Fwww.inspire-project.eu%2Ffiles%2FEducation%2520material%2FEducational%2520materials%2520in%2520Latvian%2FElektroener%2526%2523291%253Bijas%2520ra%259Eo%259Aanas%2520principi%25207.-9.klase%2FPamatinformacija.doc&ei=SyXYUKmgNYHd4QSiuIHABQ&usg=AFQjCNE1i90-4pKousK7yPofMx-hXFTRrg&bvm=bv.1355534169,d.bGE&cad=rja

4#) www.latvenergo.lv-portal-page-portal-Latvian-zini_elektribu-zini_elektribu.pdf

5#) http://lv.wikipedia.org/wiki/Termoelektrostacija

6#) http://old.rvt.lv/macibu-materiali/V.Melnikovs/Elektroapgaade.1.dala.pdf

7#) http://lv.wikipedia.org/wiki/Atomelektrostacija

8#) http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=91&what=14

9#) http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=91&what=14

10#) http://lv.wikipedia.org/wiki/Ener%C4%A3ija

11#) http://old.rvt.lv/macibu-materiali/V.Melnikovs/Elektroapgaade.1.dala.pdf

12#) http://old.rvt.lv/macibu-materiali/V.Melnikovs/Elektroapgaade.1.dala.pdf

13#) http://www.vidm.gov.lv/files/text/VIDMPamn_201006__AERPamn.pdf

14#) http://www.energetika.lv/?lang=lat&p=3

15#) http://old.rvt.lv/macibu-materiali/V.Melnikovs/Elektroapgaade.1.dala.pdf

16#) http://lv.wikipedia.org/wiki/Ener%C4%A3ija

17#) http://lv.wikipedia.org/wiki/Ener%C4%A3ija

18#) http://ukinlatvia.fco.gov.uk/lv/visiting-uk/about-uk/environment/renewable-energyv

19#) http://lv.wikipedia.org/wiki/Ener%C4%A3ija

20#) http://old.rvt.lv/macibu-materiali/V.Melnikovs/Elektroapgaade.1.dala.pdf

21#) http://lv.wikipedia.org/wiki/Ener%C4%A3ija

22#) http://www.aea.lv/lv/geotermala-enerija

23#) http://www.energetika.lv/?lang=lat&p=3&id=4

24#) http://lv.wikipedia.org/wiki/Ener%C4%A3ija

25#) http://www.energetika.lv/?lang=lat&p=3&id=3

26#) http://www.energetika.lv/?lang=lat&p=3&id=3

27#) http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=132&what=26

28#) http://vyzhivanie.ucoz.ru/publ/dobycha_ehlektrichestva/samye_neobychnye_sposoby_dobychi_ehlektrichestva/22-1-0-277

emotion emotion emotion

152 1 31 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 31

0/2000

Šis nebija īsi emotion

8 0 atbildēt

atlanta nopirki rakstu ? emotion 

1 0 atbildēt

Kā man patīk raksti par šito tematiku. Ar nepacietību gaidu rakstu par  haļavno elektrību.

1 0 atbildēt

bieži aizdomājos par elektrības ieguvi no caurvēja vai vēja tuneļa. Vienīgais jāizdomā kādu trokšņu slāpētāju , jo kaimiņiem varētu nepatikt monotonā gaisa plūsmas šķelšana .

0 0 atbildēt

Solījās būt īsi, un līdz ar to es apsolījos sev , ka izlasīšu visu.  emotion

0 0 atbildēt

emotion ļoti labs raksts 

0 0 atbildēt

te jau var zinātnisko darbu taisīt. lai vai copy-paste, labi pastrādāts.

0 0 atbildēt

Izlasiju visu! Var redzēt ka autors ir centies :)

0 0 atbildēt

Hm , ko Tu tur par tiem magnetiem runaji ? Divas spoles ar leņki novietotiem super magnetiem ! 

Teslas kungs kapa apmeta kuleni emotion

0 0 atbildēt

👌

0 0 atbildēt

Zinu kā ņemt no elektrību no Zemes atmosfēras augšējiem slāņiem ;)

0 1 atbildēt