''Vai es esmu traks?'' jautāja Trakais Cepurnieks.
''Es baidos, ka jā,'' atbildēja Alise.''Tu esi pilnīgi jucis. Bet es tev atklāšu noslēpumu. Visi labākie cilvēki tādi ir.''
Zemāk Tu vari uzzināt par interesantām četrām personībām, kas atstājušas pēdas vēstures lappusēs. Patīkamu lasīšanu! 
Bobijs Fišers (1943-2008)
Amerikāņu Bad boy of chess, pārsteidza savu paaudzi ar savu spožo prāto, kļūdams par jaunāko vecmeistaru šahā nieka 14 gadu vecumā. 1972. gadā, Pasaules Šaha Čempionātā, Bobijs uzvarēja Padomju čempionu Borisu Spaskiju, tādejādi izbeidzot PSRS 24 gadus ilgušo līderību čempionātā. Šī cīņa starp abiem ģēnijiem tika nodēvēta par Gadsimta spēli.
Bailēs, ka PSRS čempionātā krāpsies, Bobijs pat atbrīvojās no zobu pildījuma, lai krievi nepadomātu, ka viņa zobos paslēptas slepenas vēstules. Fišera dīvainā uzvedība bija manāma visu čempionāta laiku, viņš sūdzējās gan par savu neērto krēslu, gan apgaismojumu, gan TV kamerām. Strīds par kamerām un spēles pulksteni lika pārdomāt savu dalību spēles otrajā daļā.
Taču tā nebija pirmā reize, kad Fišera īgnums viņam atnesa uzvaru. Mačā pret Semjuelu Reševski, spēle tika pārcelta, jo Reševskis, bija ebrejs un atteicās spēlēt Sabata laikā. Apgalvojot, ka viņš nespēlējot no rītiem, Fišers ļāva spēlei un mačam ritēt savu gaitu. Ironiski, ka vēlāk Bobijs Fišers pats atteicās spēlēt sestdienā, atzīdams to par Sabata laiku. Tā rezultātā, viņš aizgāja no 1967. gada turnīra, esot vadībā.
Džeimss Džoiss (1882-1941)
Ja esi lasījis grāmatu ''Finnegan's Wake'', Tu varētu sev jautāt to pašu, ko vēlās zināt liela daļas lasītāju - zem kādām narkotikām tā ir sarakstīta?
Patiesība ir tāda, ka autors Džeimss Džoiss nelietoja narkotikas. Viņš bija akls. Džoiss saņēma savu pirmo briļļu pāri būdams vien sešus gadus vecs. 25 gadu vecumā viņam tika diagnosticēts sāpīgs un aklumu izraisošs iekaisums. Visu atlikušo dzīvi rakstnieks pārcieta vairākas neveiksmīgas acu operācijas.
Džoisa dīvainais rakstības stils bija tikpat dīvains kā rakstīšanas ieradumi. Viņa māsa Eilīna apgalvo, ka Džeimss bija rakstījis naktī, atgūlies uz vēdera, nesādams baltu mēteli. Vēlāk viņa sapratusi, ka brālis balto mēteli izmantojis, lai atstarotu gaismu uz papīra, tādejādi palīdzēdams savām savainotajām acīm.
Džoiss sarakstīja Finnegan's Wake tieši šādā tehnikā, izmantojot zilu zīmuli. Tieši tā - rakstnieks neizmantoja rakstāmmašīnu, viņš izbaudīja rakstīšanu ar roku. Uz jautājumu, kā viņam bija veicies ar noveles Ulysses, Džoiss atbildēja, ka strādājis katru dienu. Cik liels bija dienas apjoms? ''Divi teikumi,'' viņš sacījis,''vārdi ir man prātā. Es meklēju kāda ir to perfektā secība.''
Rihards Vāgners (1813-1883)
Vācu komponists Rihards Vāgners, operas mūzikas koloss, radīja recolucionārus ieguldījumus muzikālās drāmas izaugsmē. Viņa populārākais darbs ir ''The Ring of Nibelung'', episks ģermāņu mitoloģijas atstāsts, izklāstīts četrās monumentālās operās.
Samērā veiksmīgs sabiedrībā, Vāgners baudīja mieru suņu kompānijā, kuri bija viņa prieks un acuraugs. Divi no tiem, Russ un Koss pavadīja komponistu ikdienas gaitās. Russ tika apbedīts Vāgnera kapā, pie saimnieka kājām. Taču vismīļākais komponista suns, spaniels Peps bija viens no būtnēm, kurām Vāgners izpauda savas slēptākās domas. Peps atbildēja saimniekam, mainot balss toni vienalicīgi lēkādams un riedams. Taču Vāgners atklāja vēl ko interesantu. Peps sāka parādīt, ka ir jūtīgs pret emocionāli mūziku. Komponists pamanīja, ka suns atbild dažādi uz klavierēm spēlētām, zināmām melodijām un muzikālajām frāzēm. Izmantodams Pepa dažādām reakcijas un garastāvokļus, Vāgners sarakstīja nākamās divas operas''Tannhauser'' un ''Lohengrin''. Pepam bija pašam savs soliņš blakus komponista klavierēm un ja saimnieks aizmirsa kādu fragmentu, viņš vēroja suņa reakciju un turpināja spēlēt pēc Pepa norādēm.
Frīdrihs fon Šillers (1759-1805)
Dzejnieks, dramaturgs un filozofs Frīdrihs fon Šillers bija Vācijas romantiskākais domātājs. Viņš sacerēja vārdus mūsdienu Eiropas himnai, kurai mūziku sarakstīja Ludvigs van Bēthovens. Šillera revolucionārais gars iedvesmoja panākumiem veseselas paaudzes filozofu.
Šillers bija ražīgs autors, kas sekmēja citu rakstieku izaugsmi un tas viņu noveda pie draudzības ar vairākiem slaveniem literārajiem autoriem. Viens no Šillera labākajiem draugiem bija Volfgangs fon Gēte. Gēte bija atbraucis ciemos pie Šillera, taču viņš nebija mājās un Gēte nolēma gaidot īsināt laiku pie drauga rakstāmgalda. Pēkšņi viņš sajuta savādu smaku. Tā pakāpeniski pieauga, līdz viņš gandrīz zaudēja samaņu. Gēte sekoja dīvainajai smakai un saprata, ka tā nāk no blakus esošās atvilktnes. Atvēris to, viņš atklāja, ka smirdoņa nāk no puvušiem āboliem, kas aizpildīja visu atvilktni. Gēte steidzīgi atvēra logu un ieelpoja gaisu. Tajā brīdī istabā ienāca pats Šillers un paskaidroja, ka bez puvušajiem āboliem viņš nevarot ne dzīvot, ne strādāt.
Šillera trakajam ieradumam varētu būt arī loģisks pamats. Zinātnieki ir izpētījuši, ka dažādas smaržas ietekmē smadzeņu darbību. Šillers varētu būt vienkārši iedvesmojies no puvušo ābolu ''maģiskā'' aromāta.
