WW2 pēdējais netīrais noslēpums- šausmīgākās koncentrācijas nometnes nebija fričiem un krieviem arī ne- demokrātiskajiem amerikāņiem bija šis tas tāds, kā priekšā nobāl gan vieni gan otri...Ja ēdināšanas normas Gulagā bija 1200Kcal, tad jeņķi pamanījās dienā izsniegt 300-400Kca (tas ir, bez tā,ka svētdienās gūstekņus vispār nebaroja) un, kaut arī 200 metru attālumā no nometnēm atradās Reina, gūstekņi cieta no nepārtrauktām slāpēm.
Eizenhauera koncentrācijas nometnes63
787
4
Drīz pēc tam, kad Vācija kapitulēja, tika saņemti gūstā apmēram 5. miljoni vācu kareivju un virsnieku.Apiešanās ar tiem, kuri nokļuva angļu gūstā, bija samērā cilvēcīga, un viņi tika vai nu drīz atbrīvoti, vai nosūtīti uz Franciju, kur strādāja valsts atjaunošanas darbos. Līdzīgi britiem arī amerikāņi saskārās ar gūstekņu problēmu, tikai izturēšanās pret gūstekņiem stipri atšķīrās. Pat amerikāņu tā laika presē parādījās satriecošs skaitlis- no 1945 gada 1-22 aprīlī vien gāja bojā 992 578 vācu karagūstekņu- no 2,5 miljoniem,kurus saņēma gūstā tieši amerikāņi! Bet kā tad ar Ženēvas konvenciju, kura garantēja karagūstekņu tiesības? Teorētiski tam vajadzēja garantēt tadus pašus dzīves apstākļus, kā uzvarētajas zemes kareivjiem, tiesības sarakstīties un atrasties Starptautiskā Sarkanā Krusta organizāciju aprūpē un pārraudzībā? Ģenerālis Eizenhauers, ASV karaspēka virspavēlnieks Eiropā, kurš vēlāk kļuva par ASV prezidentu, izdomāja, ka vācu karagūstekņi nemaz nav karagūstekņi. Pēc tam, kad viņš bija apskatījis vācu koncentrācijas nometnes, viņš dzīvnieciski ienīda vāciešus, arī tos, kuriem ar koncentrācijas nometnēm nebija nekāda sakara.. Ģenerāļa Patona armija bija vienīgā, kura atbrīvoja gūstekņus faktiski uzreiz un tādējādi izglāba no drošas nāves ļoti daudzus cilvēkus. Ģemerāļi Omārs Bredlijs un Lī izdeva pavēli atbrīvot gūstekņus nedēļu pēc kara beigām, bet Eizenhauers šo pavēli 15 maijā atcēla.
Viņš šokēja sabiedrotos ar visādiem jaukiem paziņojumiem, ka visus 3 500 Vācijas ģenerālštaba virsniekus vajag iznīcināt. Eizenhauers izdomāja jaunu ieslodzīto kategoriju- Disarmed Enemy Forces — DEF — "Atbruņotie ienaidnieka spēki" - īpaši, lai varētu neņemt vērā Ženēvas konvenciju un būtu formāls iemesls mērdēt cilvēkus badā un turēt bez medicīniskās palīdzības, kā arī atņemt viņiem visas iespējamās tiesības.
Angļi atteicās no laipnā amerikāņu ieteikuma piešķirt šādu statusu saviem karagūstekņiem, bet ar amerikāņiem kašķēties negribēja, tapēc klusējot noraudzējās uz notiekošo...
Uz nepieklājīgiem jautājumiem Eizenhauers atbildēja, ka trūkstot iespēju normālai karagūstekņu uzturēšanai. Tas nebija tiesa. Eiropā noliktavās bija pietiekoši materiālu, lai uzceltu normālas karagūstekņu nometnes. Eizenhauera adjutants ziņoja, ka noliktavās Naplā un Marseļā ir "vairāk krājumu, nekā mēs jebkad spēsim izlietot". Arī pārtika nebija īstais iemesls. Bija milzīgi kviešu un kukurūzas krājumi, bija ievākta kartupeļu rekordraža Kad pēc ugunsgrēka izgāja no aprites vesels noliktavu centrs Anglijā, neviens to pat nepamanīja. Sarkanā Krusta noliktavās Šveicē bija 100 000 tonnu pārtikas. Kad viņi centās nosūtīt divus ešelonus pārtikas karagūstekņiem, Eizenhauers tos nosūtīja atpakaļ, jo pārtikas noliktavas esot parpildītas un pārtiku neesot kur likt.
15. maijā Eizenhauers un Čērčils tikās, lai pārrunātu nepieciešamību samazināt pārtikas devas karagūstekņiem, jo tika nedaudz samazinātas gaļas devas kareivjiem. Viņš teica, ka karagūstekņi saņem 2000 kalorijas dienā ( 2150 kcal bija ASV minimālā norma pieaugušajiem, kas dzīvo normalos apstakļos un stilumā) bet viņš neteica, ka gūstekņi tiek faktiski mērdēti badā. Protams, ka jau tā galēji nepietiekamās pārtikas normas tika vēl vairāk apgrieztas. ASV kareivji saņēma 4 000 kalorijas dienā. Maijā un jūnijā mediķu komanda no ASV armijas medicīniskā korpusa veica inspekciju dažās Reinas pļavu nometnēs, kur uzturējās ap 80 000 karagūstekņu. Atskaite no ASV valsts arhīva ir noslēpumaini pazudusi, bet tā ir citēta citos dokumentos. Galvenās slimības ar kurām mira cilvēki nometnēs bija diareja jeb dizentērija (viena atskaites aile), sirds nepietiekamība un pneimonija. Tapat pieminēta nave no "novājēšanas". un "pārguruma". Mirstības līmenis tika izskaidrots ar "Blīvu turēšanu nožogojumos, pārtikas trūkumu un sliktiem sanitārajiem apstākļiem"
1945 gada maija beigās ASV nometnēs nomira vairāk cilvēku, kā Hirosimā.
Eizenhauers saņēma pavēli nodot 600 000 līdz 700 000 vācu karagūstekņu Francijai, lai atjaunotu karā izpostīto.
10. jūlijā Francijas armijas daļas iegāja Dietersheim un kapteinis Julien savā atskaitē rakstīja, ka viņš ieraudzījis dzīvus skeletus uz netīras zemes, no kuriem daži nomiruši viņa acu priekšā. Citi slēpās zem kartona gabaliem, kaut arī jūlijs nebija pārāk karsts. Sievietes gulēja alās uzpūtušās no bada, uz viņu ar nedzīvu skatienu raudzījās sakņupuši sirmbārdaini večuki un 6-7 gadus veci bērni ar lokiem ap acīm. Divi vācu arsti improvizētā "hospitālī" zem nojumes atliekām (brezentu amerikāņi bija savākuši sev līdz) centās palīdzēt mirstošajiem, kuri gulēja uz kailas zemes.Julien, pretošanās kustības dalībnieks, pieķēra sevi pie domas, ka tas atgadina Dahavas un Buhenvaldes fotogrāfijas.
Piecās nometnēs ap Dietersheim atradās 103 500 cilvēku un viņu vidū Julien virsnieki saskaitīja 32 640 cilvēku, par kuriem bija skaidrs, ka viņi nekādā gadījumā nav spējīgi uz nekādu darbu. Viņi tika nekavējoties atbrīvoti. Kopumā 2/3 no Francijas pārņemtajiem gūstekņiem atjaunošanas darbos nebija izmantojami.
Novembrī ģenerāli Eizenhaueru nomainīja Džordžs Maršals un Eizenhauers devās uz ASV. 1946. gadā visi ASV gūstekņi tika atbrīvoti. Kopā amerikāņu gūstā gāja bojā vairāk vāciešu, nekā kaujas laukos visā Rietumeiropā. Kad Eizenhauers kļuva par prezidentu gandrīz visi dokumenti, kuri saturēja ziņas par amerikāņu karagūstekņu nometnēm, tika iznīcināti.
Helmuts Lībihs- kalpotājs pretgaisa aizsardzības grupā Pēnemundē- saņemts gūstā 17 aprīlī- viņš nokļuva nometnē, kur nebija pat telšu, vienīgi klajš lauks, kurš ātri vien pārvērtās purvā, un dzeloņdrāšu žogs tam apkārt.
Pirmajā un otrajā dienā ieslodzītie saņēma ļoti nelielu pārtikas daudzumu, kura otrajā un nākamajās dienās tika samazināta uz pusi. Lai saņemtu savu pārtikas devu, karagūstekņiem nācās skriet caur apsargu rindu, kuri sita viņus ar nūjām. 27. aprīlī viņu pārcēla uz Heidesheim nometni, kur vairakas dienas ēdienu neizsniedza vispār, bet pēc tam ļoti minimāli. . Dzīvojot zem kailām debesīm, badā un slāpju mocīti, cilvēki sāka masveidīgi mirt. Sekcijā, kur viņš atradās, bija 5200 cilvēku, no kuriem katru dienu nomira 20-30 cilvēku. Viņš redzēja, kā viens ieslodzītais nogalināja otru neliela maizes gabaliņa dēļ. Kādu nakti, kad lija lietus, Lībihs pamanīja, ka alu griesti, kuras gūstekņi bija izrakuši, lai viņiem būtu kaut vai kāds patvērums, sabruka pār viņiem. Cilvēki bija pārāk vāji, lai pašu spēkiem tiktu laukā, un noslāpa, pirms kāds paspēja piesteigties palīgā. Lībihs apsēdās un saka raudāt. Viņš teica:"Es nespēju ticēt, ka cilvēki var būt tik ļauni viens pret otru" Maija sākumā Heidesheim nometnē sākās tīfs. 13. maijā Lībihs tika pārvests uz citu nometni- Bingem-Rudesheim Reinzemē. Tur bez jumta virs galvas, praktiski bez ēšanas, ūdens, medikamentiem, šausmīgā šaurībā dzīvoja 200 — 400 tūkstoši cilvēku. Ļoti drīz viņš saslima ar tīfu un dizentēriju vienlaicīgi. Pusnemaņas stāvoklī un murgos viņu atklātā vagonā veda turnejā pa Holandi, lai holandieši viņiem varētu uzspļaut un par viņiem paņirgāties.
Pēc trīs diennaktīm draugi viņam palīdzēja aizklibot līdz nometnei Reinbergā, pie Holandes robežas, atkal bez pajumtes un gandrīz bez barības. Kad tika izsniegts nedaudz ēdiena, tas izrādijās sapuvis. Nevienā no četrām nometnēm, kur bija Lībihs, nebija nekādas pajumtes- visur viņi bija zem klajām debesīm. Mirstība amerikāņu nometnēs Reinzemē pēc saglabātajiem medicīnas dienesta datiem 1945. gadā bija 30%. Jūnijā Lībihs caur murgiem redzēja angļu kareivjus, kuri ienāca nometnē. Tas, ka nometni pārņēma angļi, izglāba Lībiha dzīvību. 180 cm garais vīrietis tobrīd svēra 44 kilogramus.Pēdējais pasākums pirms angļu ienākšanas nometnē bija vienas nometnes sekcijas nolīdzināšana ar buldozeriem, pie tam daudzi novājējušie gūstekņi nepaspēja izlīst no savam alām un viņās arī palika.
Georgs Veiss, tanku mehāniķis: "Visu nakti mums nācās sēdēt,saspiežoties cieši kopā. Bet ūdens trūkums bija visļaunākais. Trīsarpus dienas mums nebija ūdens vispār. Mēs dzērām savu urīnu."
Ierindnieks Hanss T. (uzvārds netiek izpausts pēc viņa lūguma), kuram 1945. gadā bija tikai 18 gadu, atradās hospitālī, kad 18. aprīlī ienāca amerikāņi. Viņu kopā ar citiem pacientiem aizveda uz nometni. Bad Kreuznach Reinzemē, kur tobrīd jau atradās vairāki simti gūstekņu. Hansam bija tikai pāris šortu, kreklu un zābaki. Viņš nebija pats jaunākais nometnē- tur atradās tūkstoši pārvietoto civiliedzīvotāju. Tur bija sešus gadus veci bērni, grūtnieces un večuki pāri sešdesmit. Sākumā, kad nometnē vēl bija koki,daži mēģinaja nolauzt zarus un aizdedzināt uguni. Apsardze pavēlēja to nodzēst. Bija vietas, kur aizliedza rakt alas. "Mums bija jāēd zāle",- atceras Hanss.
Charles von Luttichau (amerikāņu kara vēsturnieks,kura māte bija vāciete) bija mājās, kad viņš mēģināja pretoties amerikāņu kareivju vardarbībai. Viņš tika aizvests uz Kripas nometni ."Mūs turēja baros nožogojumos zem klajas debess praktiski bez barības",- viņs atceras. "Vairāk kā pusi dienu mēs nesaņēmām vispār nekādu barību. Pārējas dienās- pieticīgu uzturu. Es redzēju, ka amerikāņi deva apmēram desmito daļu no tā, ko ēda paši. Es žēlojos nometnes priekšniekam, ka viņi pārkapj Ženēvas konvenciju, bet viņs man teica "Aizmirstiet par konvenciju. Jums nav vispār nekādu tiesību." Tualetes- tie bija vienkārši grāvjiem pārmesti baļķi dzeloņstiepļu nožogojuma malā. Bet no vājuma cilvēki nevarēja līdz turienei nokļūt un nokārtojas turpat uz zemes. Drīz daudzi no mums bija tik vārgi,ka pat nespēja novilkt bikses. Strādnieki noņēma mirušajiem identifikācijas birkas (tās amerikāņi nesaglabāja, bet pārkausēja, tā ka par bojā gajušajiem faktiski nav ziņu), izģērba viņus un salika kaudzēs, pa vidu kaisot nedzēstus kaļķus. Drīz viss mūsu apģērbs bija mēslos, tapat kā zeme, pa kuru staigājām,uz kuras sēdējām un gulējām. Jau pēc dažām dienām cilvēki, kuri nometnē nokļuva veseli, bija miruši. Es redzēju daudzus cilvēkus, kuri vilka mirušos uz nometnes vārtiem, kur tos lika citu uz cita automašīnu kravas kastēs.
Džeimss Meisons un Čārlzs Bisli- ASV medicīniskā korpusa pulkveži,kuri pārbaudīja nometnes, 1950. gadā iznākušajās avīzēs redzēto apraksta tā: "Saspiedušies kaudzē, lai saglabātu ķermeņa siltumu, viņi izskatījās drausmīgi- 100 000 gausi, apātiski, netīri,novārguši cilvēki ar tukšiem skatieniem, ģērbti netīrās, pelēkās lauka uniformās stāvēja līdz potītēm dubļos"..
Kad šī raksta autors sāka 1990.gadā publiski runāt par redzēto Vācijā,viņš saņēma ļoti daudzus draudu zvanus un viņa patkastīte bija pārpildīta ar naida pilnām vēstulēm.
Eizenhauera nāves nometnēs
(Autors filozofijas profesors Mārtins Brehs- pilns teksts šeit )
Marta beigās- aprīļa sākumā mani nosūtīja apsargāt nometni netālu no Andernahas pie Reinas. Es četrus gadus biju mācījies vācu valodu, un es varēju sarunāties ar ieslodzītajiem, kaut gan tas bija aizliegts. Bet ar laiku es kļuvu ar tulku un man tika uzdots starp gūstekņiem atrast esesiešus. (es neatradu nevienu)
Andernahā apmēram 50 000 ieslodzīto atradās uz klaja, ar dzeloņstieplēm norobežota lauka. Sievietes atradās atsevišķā nožogojumā. Ieslodzītajiem nebija nekada patvēruma, pat ne segu, un daudziem nebija pat mēteļu. Viņi gulēja dubļos, zem lietus, starp neiedomājami gariem grāvjiem ar ekskrementiem. Pavasaris bija auksts un vējains un ciešanas no nejauka laika bija drausmīgas. Vēl drausmīgāk bija redzēt, kā ieslodzītie vārīja no zāles un nezālēm kaut ko līdzīgu zupai. Ļoti drīz ieslodzītie bija galēji novārguši. Dizentērija plosījās, un drīz viņi gulēja savos ekskrementos, pārak vārgi, lai tiktu līdz tranšejām- tualetēm. Daudzi lūdza ēdienu, novājēja un mira mūsu acu priekšā, bet mēs ne ar ko nevarējām palīdzēt, ieskaitot medicīnisko palīdzību. Saniknots, es izteicu protestu saviem virsniekiem, bet tiku uztverts ar naidu jeb rāmu vienaldzību. Zem spiediena viņi atbildēja, ka pavēles nākot no pašas augšas. Griežoties virtuvē, es dabūju dzirdēt, ka virtuves darbiniekiem ir stingri aizliegts dalīties ēdienā ar ieslodzītajiem, bet ēdiena ir tik daudz kā nekad, un viņi nezin, ko ar to darīt. Viņi apsolīja izdalīt nedaudz.
Kad es metu ēdienu pāri žogam ieslodzītajiem, mani sagrāba apsardze. Es atkārtoju "likumpārkāpumu" un virsnieks nikni piedraudēja, ka mani nošaus. Es domāju, ka tas ir blefs, līdz tam brīdim, kamēr neieraudzīju nogāzē pie nometnes virsnieku, kurš šava no 45 kalinra pistoles pa vācu sievietēm, kuras centās iesviest ieslodzītajiem pārtiku., Uz manu jautājumu viņš atbildēja " Šaušana pa kustīgiem mērķiem" un turpināja šaut līdz pēdējai patronai. Es redzēju, ka sievietes aizbēga, bet nevarēju noteikt, vai virsnieks kādu ir ievainojis.
Tad es sapratu, ka man ir darīšana ar aukstasinīgiem slepkavām. Viņi uzskatīja vāciešus par necilvēkiem, .kuri jāiznīcina. Visa kara beigu prese bija pilna ar Vācijas koncentrācijas nometņu attēliem.
Viņi nejuta, ka paši ir nākošais rasisma spirāles vijums, un faktiski pārstāv to pašu pasaules uzskatu, ar kuru bija atsūtīti šeit cīnīties.
Tev patiks šie raksti
