Vai zinājāt, ka tieši latvietiem ir liela loma džinsu radīšanā? Vēsturiskais stāts ir ņemts no "Ļeģendas"
Pirmo bikšu pāri, ko mēs pazīstam kā džinsus, radīja Levijs Strauss(1829-1902) 1853. gadā. Strauss bija ceļojošs tirgotājs. 1870. gadā viņš ieradās Kalifornijā, kur pilnā sparā strādāja zelta meklētāji. Šajā vidē Strauss saskatīja labas iespējas savam biznesam - viņa pārdodamo preču sarakstā bija pogas, šķēres, diegi un buru audums, kas labi noderēja teltīm un ratu pārvalkiem. Strauss atvēra veikalu un nodibināja firmu Levi Strauss & co. Reizi pa reizei Levijs apkrāva ar precēm zirgu un devās uz zeltraču nometnēm, lai tirgotos. Zeltrači tirgotājam sūdzējās, ka viņiem nav smagajiem darba apstākļiem piemērotu drēbju - kokvilnas bikses ātri nodilstot. Tieši šie stāsti pamudināja Leviju radīt izturīgāku apģērba gabalu, kas būtu piemērots zeltraču skarbajiem dzīves apstākļiem. Pirmās zeltraču bikses tapa no auduma, kas Levijam bija pa rokai, - teltīm paredzētā brūnā materiāla. Tas bija atvests no Dženovas ostas Itālijā, un uz auduma baķiem bija rakstīts Genes - ostas nosaukums. Zeltrači šo nosaukumu amerikanizēja, telts auduma bikses nodēvējot par džinsiem. Jaunais, izturīgais, apģērba gabals skarbajiem vīriem bija pa prātam, un drīz vien Strausam aptrūkās materiāla, no kā šūt. Nākamā auduma partija tika pasūtīta no Franciajs pilsētas Nimas, un šoreiz tas bija raupjš, zils saržs. Pilsētas nosaukuma dēļ audums tā arī tika nosaukts - De Nimes, kas franču valodā nozīmē - no Nimas, un tādējādi pasaule vēl šodien audumu, no kura tradicionāli šuj džinsus, sauc par denimu.
Tomēr kādā jaukā dienā izrādījās, ka zeltraču prasības pēc izturīgām biksēm joprojām nav apmierinātas. Puiši, kas raka zeltu cerībā uz labāku dzīvi, drēbes netaupīja: kabatās tika bāzti dažādi darbarīki un tamlīdzīgi priekšmeti, un, ja bikšu valkātājam palaimējās, - arī viens otrs zelta gabals, tādēļ, lai cik izturīgs būtu bikšu audums, tās plīsa pa vīlēm. Levijam Strusam palīgā steidzās viņa kompanjons, Latvijā dzimušais Jēkabs Deiviss(1834-1908). Viņš no Rīgas ieradās Amerikā 1868. gadā un trādāja par šuvēju. Tieši Deivisam ienāca prātā doma bikšu nostirpināšanai izmantot kniedes, kuras līdz šim tika uzskatītas par piemērotām vienīgi zirglietu izturības palielināšanai.
Tā pasaulē 1873. nāca pirmie orģinālie frimas Levi Strauss & co džinsi. Bikses ātri vien iemantoja popularitāti arī ārpus zeltraču aprindām, tās iecienīja gan mežstrādnieki, gan kovboji. Baidīdamiems, ka drīz vien viņiem radīsies nevēlami sekotāji, Strauss un Deiviss savu kopdarbu patentēja.
Sākotnēji ar kniedēm bija nostiprinātas visas bikšu vīles - arī bikšupriekšā un pie aizmugurējām kabatām. Taču no šajās stratēģiskajās vietās izvietotajiem stirpinājumiem nācās atteikties: kniedes, ar kurām biaj nostirpinātas aizmugurējās kabatas, skrāpēja mēbeles, bet bikšupriekšas kniedes nodarīja vēl nopietnākus bojājumus - sēžot tuvu pie ugunskura, kas ir zeltraču un kovboju dzīves neatņemama dzīves sastāvdaļa, kniedes pamatīgi sakarsa, radot nepatīkamus brīžus un apdegumus džinsu valkātājiem.
Pēc zeltraču un kovboju ēras džinsi kļuva par Amerikas armijas otru uniformu, jo tos varēja iegādāties tikai cilvēki, kas bruņotajos spēkos, taču to popularitāte veicināja arī kino un mūzikas zvaigznes, piemēram, Džeimss Dīns un Elviss Preslijs. Dāmas praktiskajam Levija Strausa un Jēkaba Deivisa radītajam apģērba gabalam peivērsās, kad filmā Neiederīgie 1961. gadā Levi's džinsos parādijās Merlina Monro. Vēlāk, hipiju ziedu laikos, džinsi kļuva par brīvības simbolu, modē nāca paplatināti gali un izšuvumi. 20. gs. beigās džinsi pat piedzīvoja transformāciju, kļūdami par glamūra apģērbu no mirdzošiem audumiem, ko rotāja pat ar dārgakmeņiem.
Tagad džinsi savas universālās dabas un pieejamības dēļ kļuvuši par ikdienišķu apģērba gabalu ārpus jebkuras modes - tāpat kā ārpus modes tie bija, kad Levijs Strauss sadarbībā ar Jēkabu Deivisu radīja apģērba gabalu ērtībai, ne skaistumam.
