Dziesmu svetki27

Būtu jau glaimojoši iedomāties, ka šāds muzikāls unikums ir tieši pie mums Baltijas krastā dzimušais igauņu un latviešu izgudrojums. Labi zināms, ka 1869. gada vasarā Tērbatā (Tartu) nepilns tūkstotis igauņu vīru koru dalībnieku sapulcējās uz saviem pirmajiem - visas Igaunijas (vispārējiem) dziedāšanas svētkiem. Tāpat kā enciklopēdijās un mūzikas vēstures grāmatās lasāms, ka pēc četriem gadiem 1873. gada vasarā to pašu kopdziedāšanas formu atkārtoja latvieši. Tikai nu jau saviem Pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem mūsu senči piepulcināja kā vīru, tā jauktos korus - kopskaitā 1003 dziedātājus - samērā plašai divu dienu (atsevišķa garīgā un atsevišķa laicīgā) koncerta programmām, kas trešajā svētku vakarā tika papildinātas ar drosmīgāko koru muzikālo sacensību - konkursu, žurnālistu sajūsminātos aprakstos nosauktu par "dziesmu karu"... Ir skaisti apzināties, ka Jāzepa Vītola vārdi, kas pirms septiņdesmit gadiem 7. Dziesmu svētkos latviešu mūzikas brīnumu pielīdzināja neapturamu dabas spēku varenības lielumam, patiešām nav novecojuši. Tie dod mums drosmi un stimulu arī šodien teikt: Bagāts mūsu sējums! Koša mūsu dziesma! Sargāsim to no nelāgiem iespaidiem! Rūpēsimies, lai tā neapklustu! Lai mums ar katriem nākamajiem Dziesmu svētkiem mostos jauns dziesmu prieks. Jauns dziesmu pavasaris! Jo dziesma, dziesmu gars, dziesmu vairoga aizsargājošais spēks latvju tautas vēsturē bijis un būs mūžīgs! Oļģerts Grāvītis

Enciklopēdijas priekšvārdā “Dziesmas nebeidzamais ceļš” Valdis Rūmnieks raksta: “Mēs, protams, neesam izgudrojuši dziedāšanu un dziedāšanas svētumu, bet mēs esam vieni no retajiem, kuri sapratuši Dziesmu svētku nebeidzamību. Divdesmit trīs kopā sanākšanas 130 gados īstenībā nav nekāds ārkārtējs skaitlis. Un tomēr – Dziesmu svētki radīja latviešu klasisko mūziku, izveidoja augsti profesionālu diriģentu skolu, mūzikas kritiku, attīstīja instrumentālo mūziku un deju, tautas garamantu pēctecību. Dziesmu svētki veidoja latviešu patstāvības un spītības garu. Dziesmu svētki radīja latviešu nāciju un beidzot – mūsu vienīgo Tēvzemi, kura ir skaistākā visā pasaulē.

Dziesmu svētku nebeidzamības pamatā ir sūrs un neatlaidīgs ikdienas darbs, kurā 130 gados savu spēku, savas šaubas un varēšanu izbaudījis katrs latvietis. Svešzemju pētniekiem pagrūti saprast, kālab tauta – dzīvodama dažādu lielvaru apspiestībā, karu un izsūtījumu ārprātā, bēgļu gaitu bezcerībā, allaž domājusi par nākošiem Dziesmu svētkiem, kuriem jāgatavojas solīti pa solītim, slīpējot dziedāšanas māku, šujot tērpus, krājot naudu un gaidot to brīdi, kad dziesmu spēks apskries visu Latviju vienā elpas vilcienā. Nu jau arī UNESCO līmenī atzīta mūsu, tāpat arī Lietuvas un Igaunijas Dziesmu svētku neatkārtojamība, piederība pasaules kultūras dārgumu krātuvei. […] Dziesmu svētku vēsture ir tikpat plaša kā mūsu tautas vēsture no XIX gs. otrās puses līdz mūsu dienām. Pareizāk sakot, tā nav vēsture, kura ir aizgājusi pagātnes tumsā, jo Dziesmu svētku kustība turpinās un būs tikpat mūžīga kā Latvijas Valsts.

Rīgas Latviešu biedrība 2003.gadā atzīmēja savu 135.dzimšanas dienu. Mēs esam lepni, ka Rīgas Latviešu biedrība ilgus gadus bija Dziesmu svētku organizatore, virzītāja un nepārtrauktības uzturētāja, mēs esam laimīgi, ka Dziesmu svētku tradīcija turpinās un pati kā mirdzoša straume rauj līdzi komponistu jaunrades viļņojumus, sapurina organizatorus un pagurušos. Un citādāk nemaz nevar būt. Dievs jau sen ir svētījis Latviju. Apzināsimies to katru brīdi, kamēr vien mēs esam.”

Te svarīgi definēt autentiskās tradīcijas, kas šos svētkus padara vienreizējus un būtu uzturamas – galvenie dziesmu svētku elementi: gājiens, Dziesmu kari, kopkoncerts, deju lieluzvedums, Dziesmu svētku stils, kas ir tradīcijas un laikmeta specializētās mākslas sintēze. Pateicoties šai mijiedarbei mums nav darīšana ar folkloras svētkiem vai tīru šovu, bet gan – Dziesmu svētkiem. Pie unikālajām vērtībām minama arī mākslinieciski augstvērtīgā kopdziedāšana a capella koprepertuāra atskaņojumā. Muzikoloģe Lolita Fūrmane devusi precīzu apzīmējumu tā saucamajam Dziesmu svētku repertuāra zelta fondam, nodēvējot to par īpašo dziesmu svētku bībeli ar elku skaņdarbiem, kurus cilvēki ne vienkārši dzied, bet lūdz. Tādā veidā mākslas akts pārvēršas par svētbrīdi, kopīgu tautas lūgšanu.”