1. Napoleons bija punduris. Viens no izplatītākajiem mītiem, kas saglabājies līdz pat mūsdienām un kuru zina pat tie, kas par vēsturi ir dzirdējuši tikai pa ausu galam.
Patiesībā Napoleona augums bija virs vidējā 19.gs. vīrieša auguma. Šis mīts radies vairāku iemeslu dēļ. Tā kā Napoleona augums tika atzīmēts pēdās, tad, pirmkārt, jau atšķirību dēļ kā tiek izskaitļota angļu un franču pēda. Otrkārt, franču karavīri bieži vien deva iesaukas gan saviem komandieriem gan dažādu armijas vienību pārstāvjiem utt. Viena no Napoleona iesaukām bija "Mazais kaprālis" tā mīļvārdiņā raksturojot Napoleona ne-augstprātību vienkāršo karavīru vidū utt. Šie iemesli deva iespēju britu presei kariķēt Napoleonu (Lielbritānijas bīstamāko ienaidnieku) kā mazu vīriņu un šī propaganda joprojām ir dzīva līdz mūsdienām.
Ieskatam salīdzinājumam ar mūsdienām dati par karavīru augumu kājnieku vienībās galvenokārt grozās ap 1,60-1,70m garumu ar nelielu procentu garāku un īsāku vīriešu.
2. Kaujā pie Termopilām persiešu armiju pēdējā cīņā aizturēja 300 spartiešu. Arī šis ir visnotaļ izplatīts mīts, kuru vēl vairāk pastiprināja slavenā filma "300". Patiesībā apvienotās grieķu armijas vadonis Leonīds pavēlēja atkāpties visiem grieķiem izņemot spartiešiem un to vergiem (helotiem). Tā pat cīnīties palika arī Tēbu un Tespijas pilsētu kontingenti. Tiek uzskatīts kā tespiešiem bija jāpaliek kaujā kā ķīlniekiem, lai to pilsēta neatkristu no grieķu savienības. Kopsummā pēdējā cīņā no grieķu puses bija aptuveni 1500 cīnītāju, kas gan nemaina faktu, ka persiešu pusē bija liels skaitliskais pārsvars.
3. "Latviešu leģions" bija brīvprātīgo vienība. Sākumā gan uzreiz piebildīšu, ka joprojām nav precīza definējuma no kā tad īsti sastāvēja "Latviešu leģions", jo tas oficiāli nekur nefigurēja un vācieši parasti ar šo terminu sauca visas uz latviešu bāzes veidotās vienības - ne tikai abas Waffen SS divīzijas, bet arī policijas bataljonus, palīgdienestus utt.
Runājot par brīvprātīgajiem - formējot abas "latviešu" divīzijas tika izsludināta brīvprātīgo uzņemšana, bet realitātē to skaits bija neapmierinošs un tāpēc tika izsludinātas vairākas piespiedu mobilizācijas gan 1943.gadā, gan 1944.gadā. Kā jau praktiski jebkurā valstī kara gadījumos par izvairīšanos no mobilizācijas draudēja kara tiesa.
4. PSRS zaudēja "Ziemas karu" pret Somiju. Šis mīts galvenokārt radies somu efektīgās aizsardzības dēļ pirmajā karā posmā un Sarkanās armijas neveiksmēm un attiecīgi arī lielajiem zaudējumiem it īpaši frontes Ziemeļu iecirkņos. Patiesībā tomēr neskatoties uz zaudējumiem PSRS karu uzvarēja. Sarkanā armija ņēma vērā smago mācību no kara pirmajiem posmiem un nomainot armijas vadību un pārkoordinējot uzbrukumus galvenajai somu aizsardzības līnijai Karēlijā (Mannerheima līnija) to pārrāva kā rezultātā Somija, nesagaidot palīdzību no Rietumiem uz kuru tā cerēja, bija spiesta kapitulēt (t.i. atzina sevi arī oficiāli par zaudētājiem karā) un zaudēt lielu daļu savas teritorijas.
Jāpiebilst gan, ka somu izmisīgā cīņā un acīmredzot tuvais un neizbēgamais konflikts starp PSRS un Vāciju, ļāva somiem nosargāt valsts neatkarību.
