Čingishans pasauli slīcināja asinīs13

Sabiedrības struktūra

Ģimene – Mongoļu sabiedrības pamats bija ģimene, kuru vadīja ģimenes vecākais – vīrietis.

Ciems – Vairākas radniecīgas ģimenes parasti veidoja vienu ciemu.

Dzimta – Vairāki ciemi, kam bija kopīgs ciltstēvs, veidoja dzimtu.

Cilts – Vairākas dzimtas apvienojās un tādējādi veidoja cilti.

Haniste – Ciltis kopā veidoja hanisti.

Prasmīgi loka šāvēji

Ar loku un bultām mongoļi varēja trāpīt mērķī pat no 600 metru attāluma. Armijā bija arī smagā kavalērija ar jātniekiem bruņās. Mongoļu armijas karotāju galvenais ierocis bija loks ar bultām. Mongoļu loki bija slaveni ar savu spēku. Ar šiem lokiem prasmīgie karotāji bultas varēja aizraidīt pat 600 metru attālumā – gandrīz divas reizes tālāk nekā spēja aizšaut angļu garie loki.

Labi apmācīts stepes karotājs prata šaut, auļojot zirgā, un loks viņa rokās bija patiešām briesmīgs ierocis. Loks izšāva bultas ar ātrumu vairāk nekā 300 kilometru stundā, kas ir aptuveni ceturtā daļa no pistoles lodes ātruma. Bulta bija smaga, tādēļ mērķī triecās ar ievērojami lielāku spēku nekā lode. No dažu simtu metru attāluma izšauta bulta varēja izurbties cauri vairākus centimetrus biezam dēlim.

Tādejādi bultas varēja caururbt arī ienaidnieku bruņas. Taču mongoļu armiju veidoja ne tikai viegli bruņoti jātnieki. Tajā bija arī lielas smagi bruņotu jātnieku daļas. Šie karotāji bija tērpušies bruņās, un viņu bruņojumā ietilpa zobeni, šķēpi vai cirvji, ko izmantoja tuvcīņā.

Loka šāvēji

Loks bija mongoļu galvenais ierocis. To gatavoja no dzīvnieku raga un cīpslām, kas kārtās bija uzlīmētas un bambusa serdeņa. Dažādu materiālu kombinācija nodrošināja lokam ļoti lielu izturību.

Loka somā karotāji varēja ielikt līdz trim lokiem, ko ņemt līdzi kaujas laukā.

Bultu maksts bija sava veida „patronu soma”. Katram karotājam makstī vajadzēja būt 60 bultām: 30 bija „vienkāršas” bultas, ar kurām šāva tālumā, bet pārējās 30 bija „smagās” bultas, kuras daudz efektīvāk varēja izmantot tuvcīņā.

Smagā kavalērija

Zobens bija galvenais tuvcīņas ierocis. Tas bija nedaudz izliekts.

Bruņas darināja no tūkstošiem mazu metāla plāksnīšu, kuras savienoja ar ādas sloksnītēm. Tādas bruņas svēra ap demit kilogramu.

Sānu aizsegi nodrošināja to, ka karotāji samērā vienkārši varēja izvilkt bultas, kurām bija izdevies caururbt metāla bruņas. Aizsegu blīvās šķiedras bultu parasti nelaida cauri, bet aptinās ap tās uzgali un kopā ar uzgali iespiedās miesā. Kad bultu vilka ārā, bultas izgalis neuzplēsa brūci.

Mongoļu iekarotāju psiholoģiskais karš

Pat spēcīgāko ienaidnieku var nospiest uz ceļiem, ja to iebaida. Mongoļi to zināja un apzināti vaidoja sev cietsirdīgu karotāju slavu, kuri nesaudzē ienaidnieku, ja tas uzreiz nepadodas.

Mongoļu nežēlība un asinskāre šausmināja visus, kuri ar viņiem sastapās. Piemēram, kad Čingishans ieņēma Mervas pilsētu Horezmas valstī, viņš karaspēkam lika apkaut visus 700 000 pilsētas iedzīvotājus.

Šis slaktiņš bija rūpīgi pārdomāta psiholoģiskā kara daļa. Mongoļi zināja, ka neviena cita pilsēta neuzdrīkstēsies pretoties, baidoties no šāda likteņa. Dažās pilsētās Čingishans pavēlēja iznīcināt arī visus suņus un kaķus, bet mūrus nopostīt, lai šīs pilsētas nekad vairs neatjaunotu. No otras puses, viņš saudzēja pilsētas, kuras padevās bez cīņas un bija lojālas mongoļiem.

Slepkavības nebija vienīgais veids, kā mongoļi pirms izšķirošā trieciena iebiedēja ienaidnieku. Dažkārt armijas pēdējā rindā jātnieki vilka līdzi lielus koku zarus, lai saceltu milzīgu putekļu mākoni un saviem ienaidniekiem radītu iespaidu, ka mongoļu armija ir daudz lielāka, nekā tā bija patiesībā.

Aplencot ienaidnieka pilsētas, reizēm mongoļi iepriekš savaņģotus gūstekņus piespieda ietērpties mongoļu apģērbā. Tad pārbiedētos gūstekņus dzina uz pilsētas mūriem, lai ienaidniekam radītu nepareizu iespaidu par mongoļu milzīgo pārspēku. Ar savu rīcību mongoļu mongoļi ieguva mežoņu slavu. Taču Čingishanu tas neuztrauca, jo, kā teikts vēlākos persiešu avotos, viņa impērijas pamatā bija vienkārša filozofija: „Veiksme nozīmē nemiernieku satriekšanu, ienaidnieku iekarošanu un pakļaušanu, lai viņiem atliek tikai vaimanas un lai viņu sievu vēderi mums ir pērļu vietā.”

Par Čingishana nāvi klusē

Čingishans, kuram tobrīd bija 65 gadi, nomira četrus gadus pēc kauja ar bulgāriem – iespējams, ar plaušu karsoni. Leģenda vēsta, ka viņš esot teicis saviem četriem dēliem: „Es radīju milzu valsti, bet dzīve bija pārāk īsa, lai iekarotu visu pasauli. Šo uzdevumu es atstāju jums.”

Baidoties no nekārtībām un cīņas par varu mongoļu vidū, viņa nāvi slēpa. Čingishana mirstīgās atliekas slepus nogādāja viņa dzimtajā vietā, lai tur apbedītu. Stāsta, ka visi, kuri redzējuši bēru gājienu, pēc tam nogalināti, lai par redzēto nevarētu pastāstīt citiem. Nogalināti arī karavīri, kuri veica apbedīšanu, lai viņi nevarētu izpaust varenā valdnieka pēdējās atdusas vietu. Un tā patiešām joprojām nav zināma.

Čingishanam esot 16 miljoni pēcnācēju

Iekarotajās teritorijās dzīvojošās sievietes mongoļi uzskatīja par kara laupījumu. Stāsta, ka Čingishans karagājienā pret Ķīnu katrā pilsētā ņēmis jaunu sievu. Pētot 2000 eiropiešu un aziātu DNS, zinātnieku grupa 2003. gadā atklāja, ka astoņiem procentiem vīriešu, kuri dzīvo kādreizējās Mongoļu impērijas teritorijā – no Klusā okeāna līdz Kaspijas jūrai – ir identisks DNS modelis. Tas nozīmē, ka 0,5 procenti jeb aptuveni 16 miljoni pasaules vīriešu ir vienas ģimenes locekļi. Pētnieki arī sacinājuši, ka visu viņu ciltstēvs ir dzimis 12. gadsimtā Mongolijā un izvirza hipotēzi, ka šie 16 miljoni ir Čingishana pēcnācēji.