Cēlies no mirušajiem.2

Slimnīcas dokumenti liecināja, ka šis anglis neordinārajā stāvoklī starp dzīvību un nāvi pabijis vairākas stundas. Tikai pēc līķa pārvietošanas uz morgu viņš pēķšni atgriezās normālajā apziņas stāvoklī. Nav pārsteidzoši, ka apkalpotājs noģība, ieraugot ''mirušu'' cilvēku apsēžamies un saucam pēc palīdzības. Nākamajās nedēļās jauneklis pilnībā atcerējās notikušo, un viņš joprojām ir dzīvs. Savu miršanas apliecību viņš glabā ierāmētu pie sienas, lai pierādītu, ka nav visu notikušo izdomājis.

Tomēr Edmunda atmiņas par miršanu nekādā gadījumā nav unikālas. Par līdzīgiem gadījumiem liecības atrodamas ir visā pasaulē. Un tas ir noticis tik bieži, ka pārliecinājā paranormālo parādību pētniekus par to realitāti. Patiesībā kā konsekvence liecina par varbūtību, ka mums visiem būs japiedzīvo līdzīga pieredze. Medicīnas zinātnei progresējot un izstrādājot smalkākās atdzīvināšanas tehnikas, palieinās iespēja aizvien vairāk cilvēkiem atgūt dzīvību, un daudzi ārsti sākuši pētīt šo procesu. 

1976. gadā Kalifornijas psihiatrs Reimonds Mūdijs publicējis grāmatu, kura īpaši sīki dokumentēja vairāk nekā simts cilvēku atmiņas, kuri bija piedzīvojuši īslaicīgu nāvi pēc nelaimes gadījumiem vai uz operācijas galda. Savos pētijumos Mūdijs atklāja, ka gandrīz visos pēcnāves stāvokļa pārdzīvojumos ir spilgtas atmiņas par sava ķermeņa atstāšanu; un, tā kā šiem aprakstiem bija daudz kā kopīga, viņam radās pārliecība, ka miršanas pārdzīvojums pamatā ir vienāds visiem cilvēkiem. Savā grāmatā viņš izvirzīja modeli, kuru uzskatīja par arhetipisku miršanas pieredzi. 

Pēc Mūdija teorijas, PNP (pienāves pieredze) sākas, personai jūtot nepatīkumu dūkoņu un pēc tam strauji ejot cauri garam, tumšam tunelim. Pēc tam apziņa ir ārpus fiziskā ķermeņa, tomēr tuvu tam - gandrīz vienmēr dažas pēdas virs ķermeņa. Tad vērotājs ierauga dažādu pirms nāves zināmu cilvēku garus un parasti jūt neizskaidrojamu mīlestības izstarojumu no apkārtnes, ko šajā gadījumā rada kāda augstāk stāvoša būtne, kura sūra tam, lai spirituāli vai telepātiski to vadītu, norādot uz sasniegumiem un kļūdām zemes dzīves laikā. Parasti, sarūgtināts par to, ka jāpamet skaistuma, mīlestības un laimības valstība, tuvās nāves pārdzīvotājs atgriežas savā fiziskajā ķermenī.