Ceru, ka sekotājiem patīk. kādā jums tekstā tiek pasniegta šī informācija!
Naktī uz 1987. gada 20. decembri 150 kilometru attālumā no Filipīnu galvaspilsētas Manilas starp Marindukes un Mindoru salām Tablasas jūras šaurumā prāmis Dona Paz sadūrās ar tankkuģi Victor. Tankkuģis veda apmēram 8300 barelu naftas un devās uz Masbates salu. Uz kuģa atradās 13 apkalpes locekļi.
Pēc sadursmes no tankkuģa izlijusī nafta aizdegās, un nelaimes vieta pārvērtās ugunsjūrā. Ugunsgrēks uz prāmja izplatījās zibens ātrumā, un pēc 20 minūtēm liesmojošais Dona Paz nogrima vietā, kur dziļums sasniedz 565 metrus. Nogrima arī tankkuģis.
Šī katastrofa jūrniecības vēsturē tiek uzskatīta ne tikai par lielāko kuģu nelaimes gadījumu miera laikā, bet apstākļu dēļ, kas izraisīja divu kuģu sadursmi, arī par muļķīgāko nelaimes gadījumu.
Prāmis Dona Paz bija būvēts 1963. gadā Japānā, un tas varēja uzņemt tikai 608 pasažierus. 1975. gadā kuģi pārdeva Filipīnām. "Pārklasificēšanas" gaitā pasažieru vietu skaits palielinājās līdz 1518.
Nelaimes brīdī pirmais un otrais stūrmanis kajītē dzēruši alu, bet kapteinis skatījies videofilmu. Uz komandtiltiņa atradies tikai praktikants. Protams, ka kuģa īpašnieki pasteidzās visus nepatīkamos faktus noliegt, viņi nevēlējās arī apstiprināt, ka kuģis bijis pārslogots. Izglābās tikai 26 cilvēki, kuru vidū bija arī divi prāmja apkalpes locekļi. Bet cik daudzi noslīka?
Datos, kas tika publicēti tūlīt pēc katastrofas, minēts, ka uz kuģa atradušies 1943 pieaugušie, 26 jaunieši, 56 bērni un 60 apkalpes locekļi. Kāds no izglābtajiem, 44 gadus vecais Almario Balanajs liecinājis, ka uz kuģa, iespējams, bijis vismaz tūkstoš bērnu, no kuriem daudzi braukuši bez biļetes. Viņš vēl piebildis, ka tik pārslogotu prāmi nekad agrāk nav nācies redzēt.
Uz Dona Paz klāja valdījis pilnīgs juceklis. "Nebija ne lukturu, ne glābšanas vestu, un neviens neteica cilvēkiem, kas viņiem jādara," vēlāk minējis kāds no izglābtajiem pasažieriem. Bet kāds vits izteicies, ka kastes ar glābšanas vestēm bijušas aizslēgtas.
"Uguns uz kuģa izplatījās ļoti ātri, tikai mazākā daļa cilvēku paspēja ielēkt ūdenī," tā notikušo aprakstījis kāds zvejnieks, kuram kopā ar 18 gadus veco meitu izdevās izglābties. "Es dzirdēju tikai dārdošus sprādzienus. Ugunis nodzisa un visur sāka izplatīties biezi, smacējoši dūmi. Bijām ūdenī apmēram pusotru stundu, iekams mūs izglāba."
Tikai un vienīgi pēc "biļešu saraksta" tika konstatēts, ka jūra aprijusi 1565 cilvēkus. Filipīnās ierasts vispirms uzskaitīt pasažierus, kas biļetes nopirkuši iepriekš, pēc tam tos, kas tās iegādājušies uz kuģa - par šīm biļetēm parasti netiek maksāti nodokļi. Ļaudis Ziemassvētku laikā devās pie saviem Manilas radiniekiem, un cilvēku skaits uz prāmja vairākkārt pārsniedza paredzēto. To apstirpināja arī izglābtie, kas stāstījuši, ka daudzi pasažieri gulējuši uz paklājiem kuģa gaiteņos.
Nogrimušā kuģa upurus sāka meklēt tikai 16 stundas pēc nelaimes gadījuma - ziņa par sadursmi Manilas jūras glābšanas koordinācijas centrā nonāca tikai pēc 9 stundām, un pagāja vēl 7 stundas, iekams sākās pasažieru un apkalpes locekļu meklēšana. Turklāt no koordinācijas centra direktora A. Babihesa vārdiem varēja secināt, ka pirmās ziņas par nelaimes gadījuma vietu nebija precīza, tādēļ krasta apsardzes helikopteri tūlīt nevarēja uzsākt glābšanas darbus.
Nākamajās dienās viļņi tuvējās apdzīvotās salas krastā izskaloja simtiem noslīkušo. Cerības vēl kādu atrast dzīvu saruka ar katru dienu, turklāt nelaimes gadījuma vieta ņudzēt ņudzēja no haizivīm. Vēlāk publiski tika apstirpināts, ka šajā pasaules kuģniecības vēstuŗe lielākajā katastrofā noslīkuši 4386 cilvēki, lai gan šis skaits tomēr nevar tikt uzskatīts par faktisko un patieso.
