Vai kāds iedomājās paskatīties uz cilvēkiem, kuri turpināja dzīvot Berlīnē pēc kara beigām? Vai arī vienkārši uz kareivjiem, kuriem viss jau bija izcīnīts un uzvarētājs bija noskaidrots. Ja atmest propagandu, tad no uzvaras nekas daudz nepaliek pāri. Tās ir drupas, uz kurām tiks būvēta nākotne, kuru nemaz nevajadzētu būvēt, ja vien nebūtu uzradies uzvarētājs, kam tā būtu nepieciešama. Vai karš bija vajadzīgs, lai attīrītu skatuvi no vecajām dekorācijām? Vai arī jaunais bija tik pretenciozs, ka iedomājās zinām risinājumu visām problēmām un iepriekš neviens pirms viņa to nebija vēl darījis? Kas notika ar cilvēkiem, kuriem tagad vajadzēja būvēt apsolīto nākotni? Stāvēja rindās pēc maizes. Tā diemžēl ir pati apolitiskākā lieta, bez kuras neuzbūvēs nevienu politisku solījumu, vai tas būtu Tūkstošgades reihs vai arī Komunisma siltā saule. Nekas jau nav mainījies mūsdienās, bet tikai kādam, šķiet, ir aizmirsies, kas paliek pāri pēc uzvaras, un viņam gribas karu. Jo laikam vecie varoņi jau ir satrūdējūši, tie, kas radīja uzvaras pārpalikumu.
Berlīnes drupas7
2011.g. Arturs Bondars nopirka vecu negatīvu kolekciju no 2. pasaules kara. Fotogrāfijas bija uzņēmis Valērijs Faminski, kas strādāja par fotogrāfu kara laikā. Lai arī daudzas bildes tika izmantotas propagandas mērķiem, lai atspoguļotu uzvaru, daudzas bildes tā arī palika neattīstītas, jo tajās tika parādīti vienkārši cilvēki, kas bija vēstures daļa, kuru neviens vēl nav redzējis.
Par 2. pasaules karu ir daudz propagandas, bet V. Faminski fotogrāfijās var ieraudzīt intīmākas detaļas. Viņš patiešām interesējas par cilvēkiem kara radīto barikāzu abās pusēs. Daudzas no propogandas fotogrāfijām bija pat iestudētas, ja ne viltotas, taču šīs fotogrāfijas nav izpušķotas un neslavina karu. Vienkārši parasti karavīri un cilvēki.
Grūti iedomāties Berlīni tādu mūsdienās, bet cilvēku atmiņa ir īsa un mēs ātri aizmirstam miera vērtību. Fotogrāfijas vajag apskatīties, lai atcerētos par to pirms nākamā kara sākšanās.
Tev patiks šie raksti
