Baroka laikmets10

Baroks bija mākslas periods un stils, kas aizsākās Eiropā ap 1600. gadu un dominēja visu 17.gs. Baroka mākslai raksturīgas krāšņas krāsas, liektas līnijas un formas, gleznainums, dažādi gaismas efekti, spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts, dramatisms.

Sievietes tērps siluetā līdzinājās vīriešu apģērbam. Nedaudz paaugstināta vidukļa daļa, gari, kupli svārki ar skaistām, vienmērīgām ielocēm. Ļoti kuplas piedurknes ar bagātīgu rotājumu. Piedurkne beidzās ar manšeti, ko rotāja mežģīnes. Sievietes turpināja valkāt vienlaikus divas kleitas. Apakšējā bija no gaišāka, bet virsējā no tumšāka auduma. Virsējā kleita priekšpusē, sākot no vidukļa, no ņiebura, nebija sašūta, tāpēc vienmēr bija redzams apakšējā kleitas košums. Sievietes tērpa neatņemama sastāvdaļa bija liela, balta, ar mežģīnēm rotāta apkakle. Sievietes valkāja gaišas zīda zeķes. Kurpes bija ar nelielu papēdi, rotātas ar lentēm. Tērpu papildināja ar cimdiem un saliekamiem vēdekļiem. Pie jostas piestiprināja spogulīšus dārgos ietvaros. Modē nāca piekariņi, kreļļu virtenes, diadēmas, gredzeni. Sevišķi iecienītas bija pērļu rotas. Frizūra bija šķirta ar celiņu, aizmugurē matus sapina bizē, kas tika kroņveidīgi izvietota uz pakauša. Deniņu daļā mati bija sacirtoti. Frizūru rotāja ar pērlēm.

Vīrietis. Vīrieša tērpā mežģīnes lietoja vairāk nekā sievietes tērpā. Mežģīņu apkakles lika pat uz bruņām.. Virsdrēbes gatavoja no smalka vilnas auduma, kā arī zīda un samta. Bikses baroka laikā kļuva platākas, izzuda frēzes. Tērpā lielāku nozīmi ieguva apakšveļa, jo starp piedurkņu griezumiem bija jāredz krekla smalkais audums. Zābaki kļuva īsāki, platāki, atlocīti pie apakšstilbiem un uz leju saplacināti. Tie padarīja gaitu amizantu, bet tāda bija modes prasība. Zem zābakiem vilka zīda zeķes, tām virsū kokvilnas zeķes ar mežģīnēm, kuras izkārtoja virs zābaka. Frizūras kļuva garākas, matus cirtoja. Kam nebija kuplu matu, tas nēsāja parūku. Modē nāca frizūra „a la Cadenet”. Šim matu sakārtojumam raksturīga vienā cirtā iesieta lentīte mīļotās dāmas iecienītajā krāsā. Bārdu vīriešiem noskuva, atstājot mazu šķipsniņu, bet ūsas saveidoja uz augšu. Cepures bija platas, ar lielām strausa spalvām. Modē bija platmale ar vienu uzlocītu malu (šāda platmale bija moderna arī sievietes apģērbā).

Augstu virsotni baroks sasniedza arī Francijā, karaļa Luija XIV laikā. Ludviķim XIV piederēja neierobežota vara. Dzīve franču galmā tika pakļauta stingrai etiķetei. Francija šajā periodā sasniedza nebijušu pacēlumu ekonomikā. Tā uzsāka modernu apģērbu un greznuma priekšmetu eksportu (mežģīnes, cimdus, bižutēriju, zīda zeķes).

Antonio Vivaldi (1678. – 1741.) Itāļu komponists, dzimis Venēcijā, trūcīgā ģimenē. Antonio tēvs Džovanni, bārddzinis pēc amata, jaunībā arī spēlējis vijoli kādā katedrāles orķestrī, tādēļ nolēmis apmācīt arī dēlu. Vivaldi bija temperamentīgs, ļoti dzīvs un kustīgs cilvēks ar lielu organizatora prasmi un lietišķu ķērienu. Kā arī – virtuozists. 15 gadu vecumā, Vivaldi devās uz baznīcu un kļuva par bāreņu patversmes vijoļu skolotāju. Venēcijas dižciltīgie drīz sūtīja savas meitas pie Antonio mācībās, jo pēc Vivaldi iestāšanās šajā amatā, baznīcas popularitāte tika augusi. Vivaldi daudz komponēja mūziku priekš Drēzdenes orķestra. Viņa mūzika tika aizmirsta uz 100 gadiem. 1926. gadā kādā Pjemontas klosterī, kurš gribēja izpārdot savus arhīvus, tika atrasti Vivaldi muzikālie darbi - 100 koncertu, 12 operas, 29 kantātes – kopā 14 sējumi. Vivaldi Venēcijā, Austrijā, Vācijā un pat Parīzē kļuva pazīstams ar savām operām. Kā galveno instrumentu savos darbos, arī Končerto grosso, Vivaldi izmantoja vijoli. Pazīstamākie Vivaldi darbi ir „Gadalaiki” un „Glorija”.

Georgs Fridrihs Hendelis. (1685. – 1759.) Dzimis Vācijā, bārddziņa ģimenē. Tēvs virzījis pa juridisko ceļu, bet pats radoši darbojās un pilnveidojās mūzikā. Hendelis mācēja spēlēt gan vijoli, gan klavesīnu. 12 gadu vecumā viņš uzraksta savu pirmo sonāti. Hendelis ceļojot pa Itāliju iepazīstas ar Skarleti un turpina mācības pie viņa. Mūža otro pusi, Hendelis pavada Anglijā, būdams Anglijas karaļa komponists. Londonā mūziķim pieder savs operas teātris ar trupu un mūziķiem no Itālijas. Hendelis nepatika Velsas princim, tādēļ princis komponistu trīs reizes izputina, kura rezultātā Hendelis ķer trieku. Anglijā tapušas viņa nozīmīgākās operas un oratorijas. 1742. gadā viņš uzraksta mesu kā veltījums Anglijai par Skotijas iekarošanu. Arī Anglijas himna ir Hendeļa mūzika. Vēl šodien angļi dēvē Hendeli par savu nacionālo komponistu. Viņa kantātēs par galveno varoni ir izvirzīta TAUTA un nobeigums ir optimisks. Stila pazīmes: skaidra harmonija, noteikta melodija, daudz metāla pūšamo instrumentu orķestrī. Slavina dzīvi, ne Dievu. Pazīstamākie darbi : opera „Alčīna” un Anglijas himna. Instrumentālās mūzikas žanra radītājs – „ Mūzika uz ūdens” un „ Uguņošanas mūzika”. Mūziķis mirst 74 gadu vecumā, Londonā.

Johans Sebastians Bahs (1685. – 1750.) J.S. Bahs dzimis Vācijā, Eizenahas pilsētā, mūziķa ģimenē. No Bahu dzimtas nākuši flautisti, trompetisti, ērģelnieki un vijolnieki. Zēna pirmais skolotājs ir tēvs, vēlāk vecākais brālis. 9 gadu vecumā zēns zaudē vecākus un atbildību par viņu uzņemas viņa vecākais brālis, kurš bija ļoti neiejūtīgs un garlaicīgs skolotājs. Pieticīga baznīcas skolas izglītība, strādā baznīcās par ērģelnieku 21 gadu vecumā. Bahs ļoti labi pārzina Vivaldi un Hendeļa muzikālos darbus. Pirka viņu darbus un analizēja tos. Vivaldi darbus pat pārrakstīja atskaņošanai uz ērģelēm. Bahs piedalījās mūziķu sacensībās, kurās pierādīja, ka ir labākais no Firsta mūziķiem. 1723. gadā Bahs pārcēlās uz Leipcigu, kur aizvadīja atlikušo mūžu. Bahs savas dzīves laikā daudz mainīja dzīvesvietu un darba vietas, taču vienmēr atlicināja laiku pilnveidoties un iegūt jaunu zināšanu. J. S. Bahs bijis ļoti dievticīgs. Viņš attiecināja tekstu Dievam uz katras nošu lapas, pirms sāka rakstīt skaņdarbu. Galvenokārt, mūziķis komponējis reliģisku mūziku Bībelei un klavesīna mūziku. Nav rakstījis operas, toties daudz rakstījis mūziku bērniem, bērnu korim – invencijas, kurās dominēja kontrasti, atskaņoja gan kā divbalsīgi, gan – trīsbalsīgi. Daudz laika un enerģijas aizņem baznīcas skolas vadītāja pienākumi Sv. Toma baznīcā. Bijis atbildīgs par mesas mūziku, zēnu kori un jaukto kori. Par J.S. Baha muzikālajiem darbiem, pazīstamākie : „Branderburgas koncerti” veijolei un stīgu orķestrim, „Fantāzija”, „Mateja pasija”, „Jāņa pasija” un „Annas Magdalēnas nošu burtnīca”. Galvenie žanri: kantātes, pasijas, mesas, ērģeļmūzika, koncerti solo instrumentiem, koncerti orķestriem, bērnu mūzika. J.S. Bahs bija ražīgs tēvs. Viņš bija precēts divas reizes. Par pirmo laulību nekas daudz nav zināms, vienīgi tas, ka sieva mirusi dzemdībās, tādēļ arī Bahs precējies otro reizi. Par otro sievu Bahs apņēmis dziedātāju ar skaistu balsi - Annu Magdalēnu. Bahs kopā ar sievu koncertos uzstājās kopā. Anna dziedāja, Bahs – spēlēja/ diriģēja. Bahs par godu sievai izveidoja „ Annas Magdalēnas nošu burtnīcu”. Baham kopumā bija 21 bērns- gan miris, gan dzīvs. Tikai trīs no tiem izcēlās,- kļuva pazīstami un slaveni – Vilhelms Frīdermans, Filips Emanuēls, Johans Kristiāns. Kļuva par mūziķiem un komponistiem. Baha ģimene bija muzikāla. Vecākie bērni nemaz nezināja par jaunākajiem māsām un brāļiem. Sieva mira nabagmājā, divas jaunākās meitas – uz ielas. Komponista pēdējos mūža gadus aptumšoja smaga acu slimība. Pēc neveiksmīgas operācijas, Bahs kļuva pavisam akls. Taču arī tad viņš turpināja komponēt, diktējot savus skaņdarbus pierakstīšanai. Baha nāvi gandrīz nepamanīja un drīz viņu aizmirsa pavisam. J. S. Bahs bija baroka perioda vācu komponists un ērģelnieks un tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem vācu komponistiem. No viņa darbiem iedvesmojās daudzi Eiropas tradicionālie muziķi, piemērām, Mocarts.