Sveiki! Tātad šodien varēsiet palasīt par automobīļu vēsturi. Sākot no pirmā tvaika ratiņa, līdz lielam koka auto ar stūri, dzinēju un riteņiem.
Par automobīļa dzimšanas gadu ir uzskatāms 1769.gads, kad ticis radīts pirmais ar tvaika dzinēju darbināmais transporta līdzeklis, ar kuru bija iespējams pārvadāt cilvēku. 1806. gadā parādījas pirmais ar iekšdedzes dzinēju darbināmais automobīlis, bet 1885.gadā pasaule ieraudzīja pirmo ar benzīnu darbināmo automobīli. Interesanti, ka ar elektrību darbināmie automobīļi uz īsu brīdi parādījās jau 20.tā gadsimta sākumā, taču lielākoties tie pazuda, lai atkal kļūtu aktuāli jau pēc 100 gadiem- 21. gadsimta sākumā. Automobīļu attīstības gaitu var iedalīt vairākos periodos, vēstures agrīnajos periodos vadoties pēc automobīļu piedziņas, bet jau vēlāk pēc stila, izmēra, ekstrām un citiem parametriem.
Attēlā 1769.gadā radīts "Kunjo Tvaika ratiņu" projekts (autors Džonatans Holginsburgs) Agrīnie izgudrojumi Vācu inženieris Karls Bencs tiek uzskatīts par mūsdienu automobīļa radītāju. 1879.gadā amerikānis Džordžs B.Seldens patentēja iekārtu, kura sevī ietvēra ne tikai automobīļa dzinēju, bet arī četru riteņu atomašīnu.Ar tvaika dzinēju darbināmi automobīļi Tomēr spēkrats, kurš, kaut arī attāli, bet ārēji atgādināja automobīli, tika izgatavots jau 1672.(!) gadā, kad Ferdinands Verbists, Jezuītu misijas biedrs uzdāvināja Ķīnas imperatoram mazu, ar tvaiku darbināmu braucamrīku. Tiesa, minētais spēkrats nebija pietiekoši jaudīgs lai pārvadātu cilvēku, taču , iespējams, ir uzskatāms pirmo tvaika darbināmo braucamrīku- auto- mobīli.
attēlā- Kuņjo "Tvaika ratiņu" otrā versija (1771.gads) Tomēr plašākai pasaulei ar tvaiku darbināmie automobīļi kļuva pazīstami 18.gadsimta beigās. 1770.gadā francūzis Nikolā- Jozefs Kunjo pasauli iepazīstināja ar savu ar tvaiku darbināmo "artilērijas vilcēju". Taču, ņemot vērā, ka viņa izgudrojums tika atzīts par nepraktisku pat viņā dzimtajā Francijā, plašāka minētā aparāta ražošana uzsākta netika. Izgudrojumu centrs pamazām pārvietojās uz Lielbritāniju, kur 1801.gadā uz ceļiem tika palaists pirmais pilna izmēra , ar tvaiku darbināms "pārvadājumu automobīlis". Tajā laikā šādi spēkrati pasaulei bija pilnīgs jaunums, bet jau tuvākajā laika parādījās tādi jaunumi kā rokasbremzes, vairāku ātrumu ātrumkārbas, tika attīstītas stūres iekārtas. Ņemot vērā, ka automobīļi arī turpmāk ieguva arvien lielāku popularitāti, 1865.gadā Lielbritānijā tika ieviesti noteikumi, ka ikvienu ar dzinēju darbināmu automobīli uz publiskajiem ceļiem ir jāpavada kājāmgājējam, kurš apkārtējos brīdina, mājot sarkanu karogu un pūšot taurē. Pret autovadītājiem skarbās likuma normas gandrīz pilnībā iznīcināja auto satiksmi Lielbritānijā, izgudrotāji un uzņēmēji pievērsās dzelzceļā jomai, kur triumfa gājienu piedzīvoja ar tvaiku darbināma lokomotīve. Minētās likuma normas Lielbritānijā netika grozītas līdz pat 1896.gadam. Arī Krievijā bija savs izgudrotājs auto jomā- Ivans Kulibins, kurš 1780.tajos gados uzsāka darbu pie spēkrata ar pedāli un tvaika dzinēju. 1791.gadā viņš pabeidza savu darbu, radīdams trīsriteņu spēkratru, taču Cara valdība viņa izgurdojumos perspektīvu nesaskatīja, lielākoties neattīstītā privātā sektora dēļ, un izgudrojums tālāk attīstīts netika. Pirmais automobīli ASV patentēja Olivers Evanss. Viņa izgudrojums bija ne tikai pirmais veiksmīgais pašpiedziņas spēkrats, bet arī pirmais automobīlis- amfibija, jo ar to bija iespējams braukt ne tikai pa ceļu bet arī ūdenī. 1815.gadā kāds profesors Prāgā (Jozefs Bozeks) uzbūvēja ar naftu darbināmu spēkratu. Tvaika automobīļi savu uzvaras gājienu turpināja līdz pat 20.gadsimta sākumam. Elektriskie automobīļi 1828.gadā Anjo Jediks , Ungāru izgudrotājs, radīja mazu mašinas modeli, kura darbojās ar viņa radītu elektromotoru. 1834.gadā Vermontas (ASV) kalējs Tomass Devenports, Amerikas pirmā elektriski uzlādējamā motora radītājs, savu izgudrojumu (elektromotoru) ievietoja mazā mašīnas modelītī, kuru vadīja apļveida elektrificētu trasi. 1838.gadā skots Roberts Deividsons radīja pirmo elektrolokomotīvi, kura gan spēja attīstīt tikai ātrumu līdz 6 km/h. Minētais izgudrojums tika patentēts Lielbritānijā- 1840.gadā un ASV- 1847.gadā. Iekšdedzes dzinēji Iesākumā iekšdedzes dzinēju attīstību kavēja piemērotas degvielas (pārsvarā- šķidrās degvielas) trūkums. Pimie automobīļu iekšdedzes dzinēji pārsvarā darbojās ar gāzes maisijumiem. Agrīnie eksperimenti šajā jomā, kuri saistās ar gāzu maisījumu izmantošanu dzinēja darbībā, saistās ar šveiciešu izgudrotāja Fransuā Izaka de Rivaza pētījumiem, kurš radīja iekšdedzes dzinēju, kurš darbojās ar ūdeņraža un skābekļa maisījumu. 1826.gadā anglis Semjuels Brauns līdzīga veida dzinēju pierādija nu jau praktiski- liekot tam uzdzīt automašīnu Šūteru kalnā (Dienvidaustrumu Londonas apkārtnē). Ap 1870.gadu kāds izgudrotājs no Austroungārijas (Zigfrids Markuss) izgatavoja ar benzīnu darbināmus rokas ratiņus (t.s. "Markusa mašina'' - skat. zemāk attēlā) un tie kļuva par pirmo ar benzīnu darbināmo transporta līdzekli pasaules vēsturē.
(attēlā- 1870.gads- Vīne, Austrija, pasaulē pirmais, ar benzīnu darbināmais spēkrats jeb t.s "Markusa mašina") No saviem izgudrojumiem Zigfrīds Markuss vienīgi patentēja tobrīd ļoti novatorisko aizdedzes sistēmu, kura tika izmantota Markusa radītajā četrvietīgajā ar benzīnu darbināmajā automobīlī jeb t.s. "ortajā Markusa mašīnā" (skat attēlā zemāk)
(attēlā t.s. "otrā Markusa mašina", atrodas Vīnes tehniskajā muzejā) Tomēr visā visumā var teikt, ka pirmos, tiešām praktiskos, ar benzīnu darbināmos spēkratus, vienlaicīgi izstrādāja vairāki vācu inženieri, kuri tos radīja, strādājot pilnīgi atseviški. 1885.gadā Manheimā (Vācija) savu pirmo automobīli uzbūvēja Karls Bencs. 1886.gada 29.janvārī viņš ieguva patentu savam spēkratam un uzsāka ražošanu. 1888.gadā Karla Benca sieva Berta Benca ar benzīnu darbināmu automobīli devās relativi tālākā ceļojumā- no Manheimas uN Pforcheimu un atpakaļ, tādējādi pierādot, ka braucamrīks, kuru nevelk neviens zirgs, ir drošs, uzticams, un piemērots ikdienas lietošanai. Jāatzīst, daudzi no tā laika inženieriem, kuri izstrādājusi līdzīgus izgudrojumus, ir tikuši aizmirsti- tā, piemēram, Džons- Viliams Lamberts Ohaio (ASV) 1891.gadā izgatavoja ar eļļu darbināmu trīsriteņu automobīli, kurš tajā pašā gadā tika iznīcināts ugunsgrēkā. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Henrija Nadiga uzkonstruēto četrriteņu braucamo Pensilvānijā (arī ASV). Un ticams, ka viņi nebija vienīgie.
