Meksika, 1862.gads. Verakrusas štatā vairāki plantāciju strādnieki veic dienišķo darbu, kad zemē pēkšņi uzduras kaut kam cietam. Iedomājušies, ka tur guļ ar zeltu pilna lāde, strādnieki rokas arvien dziļāk. Viņus spārno cerības atrast apslēptu mantu, tāpēc viņi raujas vaiga sviedros. Tomēr zeme šoreiz neslēpj ne zeltu, ne dārgakmeņus. No tās iznirst liecība par tālu senatni. Vīri stāv aci pret aci ar akmens galvu cilvēka augumā un nošļukušiem mutes kaktiņiem, kura veras viņos ar caururbjošu skatienu. Nejaušības pēc strādnieki ir izdarījuši atklājumu, kura nozīme nevienam nebūs skaidra vēl daudzus gadu desmitus, - atklājumu, kas izmainīs visu Amerikas vēsturi.
Amerikas vecākā civilizācija - Olmeki17
503
0
19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā zinātniekiem nebija šaubu par to, ka pirmo civilizāciju Vidusamerikā izveidojuši maiji. Tomēr pēc tam, kad Golfa straumes apskalotajā auglīgajā Meksikas piekrastē uzradās arvien vairāk neparastu artefaktu, piemēram, žadeīta figūras, kurās apvienoti cilvēka un kaķveidīgo dzīvnieku vaibsti, un citas milzīgas galvas, arheologi sāka apsvērt, vai nav kļūdījušies. Atrastie priekšmeti bija tik atšķirīgi no maiju un citu vēlāko šī reģiona kultūru pārstāvju izgatavotajiem, ka tos visdrīzāk bija radījusi kāda vēl nezināma civilizācija. Neviens nevarēja pateikt, kā sevi dēvējuši šīs civilizācijas pārstāvji, bet zinātnieki nosauca tos par olmekiem. Nosaukums aizgūts no actekiem, kas šajā pašā apvidū dzīvoja kādus 1500 gadus vēlāk un savus priekštečus dēvēja par olmecatl-gumijas ļaudīm. Kā vēsta kāda acteku teiksma, olmeki no kokiem ieguvuši gumiju un izgatavojuši no tās bumbas.
Sākumā arheologi izvirzīja hipotēzi, ka noslēpumainā olmeku kultūra ir saistāma ar maiju civilizācijas uzplaukumu - apmēram 600.-900.g. pēc Kr. Tomēr 20.gadsimta 30.gadu beigās un 40.gadu sākumā grupa zinātnieku sāka apšaubīt to, ka abas šīs indiāņu kultūras būtu varējušas pastāvēt vienā laikā. Metjū V. Stērlings (ASV) un Alfonso Kaso (attēlā) bija to arheologu vidū, kuri nepiekāpīgi apgalvoja, ka olmeku kultūra bijusi daudz senāka un tās uzplaukums piedzīvots pirms mūsu ēras sākuma. Kādā arheoloģijai veltītā konferencē 1942.gadā Kaso paziņoja, ka Olmeki bijuši ne vairāk, ne mazāk Vidusamerikas cultura madre, mātes kultūra. Citiem vārdiem sakot, maiju un citām reģionā pastāvējušajām indiāņu kultūrām olmeki bijuši paraugs - tāds bija Kaso postulāts, par kuru vairākums kolēģu tikai nogrozīja galvu. Bet jau pēc neilga laika visnotaļ droša un toreiz vēl pilnīgi jauna datēšanas metode, proti, oglekļa izotopa 14C metode, pierādīja, ka Kaso bijusi taisnība. Vairākos izrakumos atrastā organiskā materiāla analīzes nepārprotami liecināja, ka purvainajos piekrastes rajonos olmeki uzradušies pirms apmēram 3500 gadiem.
Metjū Stērlingam pēc 31 gada izrādās taisnība. Līdz 1939.gadam valdīja uzskats, ka Amerikas pirmo civilizāciju radījuši maiji. Taču togad izrakumos Meksikas dienvidu piekrastē amerikāņu arheologs Metjū V.Stērlings atrada akmens plāksni, kas izraisīja furoru. Stērlingam drīz vien kļuva skaidrs, ka plāksnei trūkst augšējās daļas un līdz ar to arī atsevišķu zīmju, tomēr viņš izteica minējumu, ka uzraksts uz plāksnes datējams ar 31.gadu pr. Kr. Ja tas izrādītos tiesa, plāksne būtu vairāk nekā 600 gadu vecāka par maiju kultūru. Lielākā daļa zinātnieku noliedza šādu hipotēzi, taču, kad izrakumos tika atklāti jauni artefakti, doma par senāku civilizāciju sāka izskatīties arvien ticamāka. Bija jāpaiet 31 gadam, lai pasaule gūtu apstiprinājumu tam, ka Stērlinga hipotēze tomēr izrādījusies pareiza. 1970.gadā izrakumos tika atrasta arī plāksnes augšējā daļa ar trūkstošajām zīmēm, kas ļāva atšifrēt tās datējuma gadaskaitli: 31.gads pr. Kr.
Šobrīd Meksikā ir vairākas vietas, kur atrastas liecības par olmekiem, taču vislabāk izpētītās un vislielākās olmeku pilsētas ir Sanlorenco un Laventa. Sanlorenco bija olmeku kultūras centrs laikā no 1200.līdz 900. g. pr. Kr.,pēc tam par galvaspilsētu kļuva Laventa, kas šo lomu saglabāja līdz apmēram 400.g pr.kr. Zinātnieki lēš, ka abu pilsētu centrā dzīvoja ap 5500 cilvēku, tomēr tas, kā viņi dzīvojuši, nav zināms. No viņu būvēm, kas bija celtas no māliem, zemes un koka, nav atlicis tikpat kā nekas.
Toties ir saglabājies olmeku kultūras simbols - milzīgās akmens galvas. Vismazākā no 17 līdz šim laikam atrastajām galvām ir nepilnu pusotru metru augsta, bet vislielākā - Rančo la Kobatas galva - ir 3,4 metrus augsta un sver vismaz 20 tonnu. Galvas ir izkaltas no vulkāniskā bazalta iežiem, kas iegūti Tukstlas kalnu akmeņlauztuvēs, pēc tam vilkti pa sauszemi un 60 līdz 80 kilometrus vesti pa straujām upēm līdz piekrastei. Milzīgās akmens galvas olmeki apraka - iespējams, kā sava veida upuri. Jautājums par to, ko tās attēlo un kāda tām bijusi nozīme, ir devis vielu neskaitāmiem minējumiem. Galvas ir dažādas, tomēr tām ir raksturīgas iezīmes. Sejas ir robustas un bērnišķīgas, deguns - plats un plakans, bet lūpas - pilnīgas un atkarenas.
Pēc tam, kad meksikānis Hosē Melgars i Serano 1862.gadā bija izpētījis tolaik vienīgo zināmo milzu galvu, viņš pamanīja, ka tās sejas vaibsti ir negroīdi, un kopš tā laika zinātnieki ir izvirzījuši teorijas par to, ka olmeki patiesībā bijuši ieceļotāji no Āfrikas. Turpretī citi uzskata, ka galvās samanāmas mongoloīdas iezīmes, tāpēc apgalvo, ka olmeku senči savulaik ienākuši no Āzijas. Šos apgalvojumus noraida lielākā daļa arheologu, būdami vienisprātis, ka milzīgās galvas portretē valdniekus un citas augsti stāvošas personas, kuru izcelsme stingri sakņojas Vidusamerikā. Pēc šo pētnieku domām, īpatnie sejas panti skaidrojami ar olmeku tieksmi attēlot būtnes, kas vienlaikus iemieso cilvēka un jaguāra iezīmes - mute ar atkarenu lūpu raksturīga tieši jaguāram. Tas, kāda nozīme šīm būtnēm bijusi olmeku dzīvē, nav zināms, bet zinātnieki izsaka pieņēmumu, ka tās saistītas ar reliģiskiem priekšstatiem par ūdeni un lietu.
Vairākām figūrām galvviďū ir dziļas rievas, skrāpējumi vai caurumi, un zinātniekiem ir iespējams skaidrojums arī šai parādībai: var gadīties, ka pēc tam, kad valdnieks bija miris, viņa portretu izkropļoja pēctecis, kas tādējādi rituāli nogalināja savu priekšgājēju. Diskusijas par milzīgajām galvām un to, ko tās attēlo, nebūt nav aprimušās un vēl arvien parādās jaunas hipotēzes. Viena no pēdējām teorijām apgalvo, ka galvas attēlo gados jaunos olmekus ar Dauna sindromu - tas ļauj izskaidrot sejas vaibstus. Saskaņā ar šo hipotēzi olmeki godājuši un uzskatījuši par dievišķiem tieši šādus cilvēkus. Tas, ka akmens galvas augšpusē ir rievas un švīkas, esot skaidrojams ar faktu, ka olmeki griezuši un švīkājuši svētos portretus ar nažiem, lai tie aizdotu kaut nedaudz dievišķā spēka.
Olmeki izveidoja pirmo rakstību Jaunajā pasaulē. 1999.gadā Kaskahalā, netālu no senās olmeku galvaspilsētas Sanlorenco Meksikas dienvidos, strādnieki uzdūrās unikālam atradumam - ar rakstu zīmēm klātai plāksnei, kas, kā tagad izrādās, ir visvecākā Amerikā. Uzraksts datējams ar apmēram 900.g pr. Kr., tādējādi šīs zīmes jeb glifi ir par kādiem 250 gadiem vecākas nekā iepriekš zināmās senākās rakstu zīmes Jaunajā pasaulē. Akmens plāksne sver 12 kilogramus, un tās gludi noslīpētā virsma A4 lapas lielumā kalpo par pamatu 62 simboliem, no kuriem vairāki atkārtojas - daži pat četras reizes. Vairākus glifus zinātnieki ir sastapuši jau citos olmeku kultūras atradumos, tomēr daudzas zīmes agrāk nav redzētas. Pētniekiem pazīstamo rakstu zīmju vidū ir kukurūzas augs, kukainis un krusts, kas, iespējams, apzīmē četras debespuses. Pētnieki nezina, ko nozīmē šīs olmeku atstātās zīmes, taču cer, ka atraduma vietā veiktie izrakumi varēs sniegt informāciju, kas ļaus atšifrēt uzrakstu. Pēc antropologu domām, akmens plāksnes ir liecība tam, ka tieši olmeki Jaunajā pasaulē radījuši rakstību vēl ilgi pirms mums daudz labāk zināmajām maiju rakstu zīmēm.
Olmeku noslēpumainā bojāeja.Tāpat kā ap milzīgajām galvām joprojām vijas noslēpumainības plīvurs, mīkla ir arī olmeku valsts bojāeja. Galvaspilsētās Sanlorenco un Laventā zinātnieki nav atraduši pēdas, kas varētu izskaidrot, kāpēc šīs pilsētas tika pēkšņi pamestas - attiecīgi ap 900. g. pr. Kr un 400. g. pr. Kr. Nekas neliecina par sveša karaspēka iebrukumu, tāpēc, visticamāk, iedzīvotājiem doties bēgļu gaitās būs likušas dabas katastrofas. Katrā ziņā pētnieki uzskata, ka Sanlorenco apkaimē tecējumu mainījušas vairākas izdzīvošanai svarīgas upes, un tas būtu varējis liktenīgi ietekmēt lauksaimniecību, kā arī visus dzīves pamatnosacījumus. Iemesli, kuru dēļ pustūkstoti gadu vēlāk gāja bojā jaunā galvaspilsēta Laventa, nav zināmi, taču vienlaikus ar Laventas norietu beidzās arī olmeku valsts uzplaukums. Mūsdienās no olmekiem palikušas tikai milzīgas galvas, lūkodamās uz mums no nezināmas senatnes, kuras padziļināta izpēte vēl gaida zinātniekus.
Tev patiks šie raksti
