Padomju Savienības vēsturē daudzi vēsturiski personāži, lielākā vai mazākā mērā, bijuši saistīti ar Odesu. Bandīti, kuri bija izdarījuši daudzus kriminālnoziegumus - Frenkels, Kotovskis, Jakirs, arī Miška Japončiks. Daudzi no viņiem kļuva par Padomju valsts līderiem.
http://spoki.tvnet.lv/vesture/Aferists-un-noziedznieks-valsts/715794">III daļa šeit
Konstantinopolē notika kārtējās pārvērtības, ar kurām bija pārbagāts afērista liktenis. Veiksmīgais uzņēmējs kļuva par pirmo padomju ārējās izlūkošanas rezidentu Turcijā. Kas viņu pamudināja spert šo soli, nav īsti zināms. Iespējams, ka viņu uz āķa turēja Dzeržinska kantoris, bet visdrīzāk gan nostrādāja Bonaparta komplekss, ar ko visu mūžu „slimoja” mazā auguma un sieviešu uzmanības apdalītais uzņēmējs Frenkelis. Būdams bagāts, Naftalijs sagribēja arī varu. Un tikai tādēl, lai varētu sodīt un apžēlot.
Būtu „jānoņem cepure” jaunizceptā spiega priekšā – viss, ko darīja Frenkelis, tika darīts nevainojami. Arī šeit viņš prata apvienot, šķietami, pilnīgi atšķirīgas lietas - grezno miljonāra, varenas tirdzniecības flotes īpašnieka un neredzamās frontes cīnītāja dzīves. Atkal sekoja krass dzīves pagrieziens. Tika saņemta Dzeržinska pavēle atgriezties dzimtenē. Dīvaini, bet Naftalijs pavēlei pakļāvās. Viņš visu pameta un atgriezās nabadzīgajā padomijā. Vai nostaļģija?
Skaidrs, ka padomju varai bija nepieciešami naudas līdzekļi, kuru tai trūka. Tieši tālab tai bija vajadzīgs avantūrists un veiksmīgais komersants Naftalijs Frenkelis, kurš zināja kā papildināt Valsts kasi. Čekas (ЧК - Viskrievijas Ārkārtas komisija) paspārnē tika atvērta birža zalta uzpirkšanai. Naftalija pirmsrevolūcijas reputācija darīja savu. Drīz vien uz Maskavu pastāvīgi sāka braukāt kurjeri ar sakvojažiem, kuri līdz malām bija piepildīti ar nicināmo metālu. Tur to daļēji izmantoja jaunās valsts vajadzībām, bet lielāko daļu valsts augstākie pārstāvji mierīgi salika savās kabatās. Pilnīgi dabiski, ka sevi neaizmirsa arī Naftalijs Aronovičs. Nedaudz kontrabandas, nedaudz spekulāciju biržā un atkal sāka pildīties paša apcirkņi.
Tieši tajā laikā Odesā, tikpat nenovēršami, kā tas, ka nakts nomainīs dienu, darbojās likums: kur nauda, tur arī Miška Japončiks (Мишка Япончик). Viņam maksāja visi. Pienāca arī Frenkeļa kārta. Vēsturiskā tikšanās notika Odesas kafejnīcā „Fanconi”, kur bandītu karalim bija savs galdiņš. Un nav nekas dīvains, ka abu uzskati sakrita, tik daudz kopīga bija abiem. Kā gan mazā auguma, neglītajam Naftalijam varēja patikt skaistulis Viņņickis (Мойше-Яков Вольфович Ви́нницкий), kura priekšā, teju, puse Odesas kalpoņu bija gatavas pacelt brunčus? Komersants un bandīts diezgan ātri vienojās un kļuva par pilntiesīgiem partneriem. To, ko „sadabūja” Miškas Japončika bandīti, izdevīgi ieguldīja Frenkels. Uzradās jaunas, ienesīgas izklaides iestādes, restorāni un bordeļi.
Daudziem jauniem, krietni dārgākiem, projektiem naudas nepietika, kas bieži izraisīja strīdus abu partneru starpā. Skopajam Frenkelim šķita, ka kompanjons pārlieku daudz līdzekļu tērē dažādām izpriecām. Arī Viņņickim nācās piebremzēt bijušā miljonāra augošo apetīti. To viņš darīja savā manierē, sacīdams: ”Mans tēvs bija bandīts un šo-to par dzīvi saprata.”. Tēvs man teica: ”Kad radīsies iespēja panašķoties no svešas medus mucas, nesteidz tur iebāzt abas rokas līdz elkoņiem. Kamēr rokas laizīsi, viss notecēs uz taviem pantaloniem. Labāk ar vienu pirkstu, bet bieži...”. Naftalijs aizvien vairāk attālinājās no saviem Čekas aizbildņiem un satuvinājās ar bandītiem. Viņš bieži apmeklēja kafejnīcu „Fanconi”, kur tikās ar Japončiku un savu jauno paziņu, ja vien tā var nosaukt septiņus gadus veco bezpajumtnieku (besprizorņiku) Šketu (Шкет). Drīz viņu tikšanās kļuva tradicionālas. Škets vienmēr savam aizbildnim jautāja, vai tas pieņems viņu savā bandā.
Zēns, bada nomocīts, neprasmīgi bija mēģinājis nozagt Naftalija naudas maku, taču ticis pieķerts aiz rokas. Nav zināms kāpēc Škets nedabūja „pa nagiem”, bet gluži otrādi – Naftalijs zēna netīrajās rokās iegrūda vairākas banknotes.
Ukrainas dienvidi dega un bija jūtams pilsoņu kara smārds. Neilgā laika posmā Odesā, cits aiz cita, pie varas nāca deviņpadsmit dažādi iekarotāji, kuri ar lielākiem vai mazākiem panākumiem mēģināja apkarot bandītismu. Īpaši cītīgi šai nodarbei klāt ķērās boļševiki. Miška Japončiks bija spiests no savas bandas izveidot proletariāta vienību un aizstāvēt revolūcijas iekarojumus. Citas iespējas legalizēties Odesā, paglābties pašam un paglābt savus ļaudis, vienkārši, nebija. Vilciena vagonā, starp Odesas laupītājiem un bandītiem, kuri brauca uz fronti, bija arī Naftalijs Frenkelis. Tālāk viņš pieredzēja triumfālas uzvaras, cīņas uz dzīvību un nāvi un nodevīgu šāvienu nekronētā Odesas karaļa Miškas Japončika mugurā.
Ievainotais Frenkelis bija starp tiem bandītiem, kuri slepus atgriezās Odesā. Un, atkal viss sakrātais bija zaudēts. Šķita, ka visi no viņa bija novērsušies, izņemot uzticīgo Šketu. Puika ar milzīgām pūlēm kopa savu elku kādos pamestos bēniņos. Mirušais guļ, bet dzīvajam vajadzēja dzīvot, vēlams ar komfortu. Īpaši, dzimtajā Odesā, kur sāka uzplaukt NEPs (Новая экономическая политика - Jaunā ekonomiskā politika). Publika, apmierinājusi pirmo badu, gribēja izpriecas un narkotikas, aizjūras zīdu un franču smaržas. Un tas viss bija Naftanam Aronovičam. Nebija grūti izveidot bandu no bijušā Odesas karaļa impērijas. Viņa bandīti laupīja un izvaroja, ņēma ķīlniekus, lai saņemtu izpirkumu un uzturēja bordeļus. Visi noziedzīgi iegūtie līdzekļi tika likti lietā.
