Padomju Savienības vēsturē daudzi vēsturiski personāži, lielākā vai mazākā mērā, bijuši saistīti ar Odesu. Bandīti, kuri bija izdarījuši daudzus kriminālnoziegumus - Frenkels, Kotovskis, Jakirs, arī Miška Japončiks. Daudzi no viņiem kļuva par Padomju valsts līderiem.
http://spoki.tvnet.lv/vesture/Aferists-un-noziedznieks-valsts/714987">II daļa šeit
http://spoki.tvnet.lv/vesture/Aferists-un-noziedznieks-valsts/715794">III daļa šeit
Pirmais, ko ierauga tūkstošiem pasažieru, ik dienu iebraucot Odesā ar vilcienu ir pompozā stacijas ēka, kas celta Staļina laikā, bet ne visi zina, ka šī būve ir pēdējais, kur savu roku pielicis cilvēks, ar uzvārdu Frenkels. Viņu dēvē par varoni un nelieti vienlaikus. Ģeniāls uzņēmējs, kontrabandists un veikls krāpnieks, kurš vienkārši un ar viltu vazāja aiz deguna pašu dzelzs Fēliksu (Dzeržinski). Viņu sauca Naftalijs Frenkels (Нафталий Аронович Френкель). Šis uzvārds Odesā ir diezgan izplatīts, bet neviens no Frenkeļiem nav atstājis tik asiņainas pēdas. Tikai viņš uzdrīkstējās pašam „visu tautu tēvam” – Josifam Staļinam diktēt noteikumus. Divas reizes notiesāts uz nāvi par nodevību, spiegošanu, laupīšanu un spekulāciju šis odesietis kļuva par NKVD (Iekšlietu Tautas komisariāts) ģenerāli un Sociālistiskā Darba varoni.
Nokļuvis cietumā par laupīšanām un spekulācijām, Frenkels iemainīja savu dzīvību un brīvību pret desmitiem miljonu PSRS pilsoņu dzīvībām un brīvību. Tieši viņš piedāvāja Staļinam ienesīgu biznesu – plānu, kurš ļoti patika vadonim. Tā radās Padomju darba nometņu sistēma, kuras galvgalī bija labošanas darbu nometņu, nometinājumu un ieslodzījumu vietu galvenā pārvalde - Gulags (ГУЛаг).
Piedzima Naftalijs ideālā ģimenē. Vecāki nespēja nopriecāties par savu vienīgo dēlu. Zēns bija gana gudrs un zinātkārs, ātri iemācījās lasīt, rakstīt un rēķināt. Arī nosliece uz dažādām afērām parādījās agrā bērnībā. Reiz, kad vecāki kopā ar kaimiņiem svinēja Hanuku, Natančiks pa kluso no eglītes nolasīja visas konfektes. Tās konfektes, kuras viņš nespēja apēst tika iemainītas pret plīša lācīti.
Piecpadsmit gadu vecumā jaunais komersants jau strādāja privātā celtniecības kantorī Hersonā. No šīs darba vietas viņš aizgāja kā diezgan pārticis pilsonis. Vecais tēvs svētīja dēlu, kad tas uzsāka patstāvīgu dzīvi, sacīdams: ”Dievs devis cilvēkiem divas rokas un vienu galvu. Bet ar divām rokām nenopelnīsi tik, cik ar vienu galvu, bet tā tev strādā. Vairāk man nav tev ko teikt!”. 1900. gadā Frenkels kļuva par nelielu priekšnieciņu eksporta firmā “Šteiners un Kompānija (Штейнер и Компания) Nikolajevā. Firmai bija vairāki saimnieki. Septiņpadsmit gadu vecumā jauneklis iemīlējās viena īpašnieka meitā. Viņš bija tik pārliecināts par savu svarīgumu, ka nolēma atzīties Margo mīlestībā. Jāsaka, ka meitenes tēvam piederēja diezgan liela kompānijas akciju daļa. Tā bija kļūda. Viņa izredzētā uzrīdīja puisim savus draudziņus – ģimnāzistus, kuri pamatīgi Naftaliju piekāva. Atriebās viņš pa savam. Ļoti virtuozi un gudri Natančiks piesavinājās kompānijas naudu, milzīgu summu, gandrīz novedot firmu līdz bankrotam. Pierādīt neko neizdevās.
Visu atlikušo mūžu Frenkels atcerējās tēva sacīto: „Labāk turēt rokā mazu, bet savu, bulciņu, nekā sveša cilvēka milzīgu kukuli.” Bet, kur lai nabaga ebrejs dabū līdzekļus savai mazajai bulciņai? Tos viņš atrada pie saviem nākošjiem darba devējiem, izmantojot iepriekšējo mahināciju pieredzi. Tālāk viņš uzsāka savu biznesu ar nelielu kapitālu, kurš tika iegūts apzogot savus darba devējus. Jau pēc dažiem gadiem Naftalijs spēja kļūt par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Ukrainas dienvidos.
Vēl līdz Pirmajam pasaules karam Frenkels pārcēlās uz dzīvi Mariupolē un tur sāka nodarboties ar jūras kravu pārvadāšanu. Vesela, modernu kuģu flotile veda pasūtītājiem kokmateriālus no visas pasaules, bet tās īpašnieku, jau ar cieņu, dēvēja par Melnās jūras mežu karali. Pēc mūsdienu mērauklas, toreizējo Frenkeli varētu saukt par oligarhu. Bez rūpnīcām un kuģniecības, viņam piederēja arī laikrakstu redakcija. Avīze “Kapeika” (Копейка), neskatoties uz to, ka tieši tāda bija tās vērtība, veiksmīgi pildīja tai doto misiju – parādīt īpašnieku ļoti pozitīvā gaismā un stāstīt par to, kāds viņš „balts un pūkains”, bet pār konkurentu galvām tika izgāzta vircas muca. Šķiet, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais un šodien notiek tieši tas pats.
Par īstu zvaigžņu brīdi, visnotaļ veiksmīgā kapitālista mūžā, kļuva Pirmais pasaules karš. Šeit viņa uzņēmēja un afērista talanti uzplauka pilnā apmērā. Piegādes armijai palielināja Frenkeļa bagātību. Un pilnīgi nospļauties viņam bija uz to, ka šautenes, kuras tika nosūtītas uz fronti, izgāja no ierindas un vienkārši izjuka jau pēc dažiem šāvieniem, bet zābakiem nokrita kartona zoles. Mazā bulciņa, par ko reiz teica viņa tēvs, jau sen bija kļuvusi daudzkārt lielāka par svešo maizes klaipu. Viss bija labi līdz 1917. gadam, kad dzīves virspusē iznāca proletariāts. Šim iznācienam līdzi atvilkās arī posts un bezcerība. Naftalijs, novērtējis situāciju, visam uzspļāva un savācis visu savu kapitālu, devās pāri jūrai, uz Turciju.
Tieši šajā vietā varēja beigties stāsts par veiksmīgu uzņēmēju, ja vien runa nebūtu par Naftaliju Frenkeli. Ko vēl vajadzēja cilvēkam pilnai laimei? Naudas pārpārēm! Visa dzīve priekšā! Dzīvo un priecājies, taču – nē!
