Ķīmisko ieroču izmantošana jau bija kara noziegums pirms Pirmā pasaules kara sākšanās. 1899. un 1907.gadā attiecīgi 26 un 44 valstis parakstīja deklarāciju, kas aizliedza karadarbībā izmantot indīgas gāzes. Deklarāciju sastādija pirmajā Hāgas konferencē 1899.gadā. Tā bija viena no pirmajām starpatautiskajām konferencēm, kurā starptautiskai ieviešanai pieņēma likumus par karadarbību un kara noziegumiem. Deklarācija aizliedza visām valstīm jebkāda veida karos izmantot šāviņus, kas var izplatīt smacējošu indīgu gāzi. Par spīti aizliegumam, indīgas gāzes kļuva par ierastu ieroci Pirmajā pasaules karā.
5 šausminoši fakti par ķīmisko ieroču izmantošanu Pirmajā pasaules karā13
346
0
Vācija atvēra 6000 cilindrus ar hlora gāzi uz franču karavīriem. Pirmais lielais gāzes uzbrukums karā notika 1915.gada 22.aprīlī pie Ipras pilsētas Francijā. Vācijas armija bija atvedusi uz fronti aptuveni 6000 cilindrus ar savu jaunradīto hlora gāzi. Cilindri tika izkārtoti taisnā līnijā un plkst. 18 pēc labvēlīga vēja sagaidīšanas īpašas komandas tos atvēra un ļāva gāzes mākonim pāriet pāri franču karavīru ierakumiem. Taču, tieši franči bija tie, kas uzsāka ķīmisko karu. Nepilnu gadu iepriekš, 1914.gada augustā, franči apmētāja vācu armiju ar asaru gāzes granātām. Granātu uzbrukumam nebija nekāda efekta uz karavīriem, taču tas aizsāka ķīmiskās kaujas, kas kara gaitā kļuva arvien biežākas un nāvējošākas. Kad hlora gāze krita uz karavīriem pie Ipras, neviens nebija tam sagatavots. Līdz šim šāds ķīmiskais uzbrukums nekad nebija pieredzēts, un neviens pats karavīrs nebija sagatavojis savu gāzes masku. 10 minūšu laikā nepilnu kilometru biezais gāzes mākonis nogalināja 5000 karavīru, un vēl vairāki tūkstoši guva smagus veselības bojājumus. "Tas bija līdzīgi kā noslīkt uz sausas zemes," tā izteicās viens no uzbrukumā izdzīvojušajiem karavīriem. "Tā bija velnišķīga nāve kādā nomirt."
Hlora gāzes radītāja sieva izdarīja pašnāvību, centienā apstādināt viņu. Starp vācu karavīriem, kas atbrīvoja hlora gāzi bija Fricis Hābers, vīrs, kurš to bija radījis. Viņš bija viens no vēstures izcilākajiem ķīmiķiem. Pēc kara viņš pat saņēma Nobela prēmiju par amonjaka sintēzi no slāpekļa un ūdeņraža. Bet pirms karš bija galā, viņš centās meklēt jaunus un briesmīgus veidus, kā nogalināt Vācijas ienaidniekus. Viņa sieva Klāra (attēlā - kādam vēl šī sieviete kādu atgādina?), kura arī pati bija zinātnisks ģēnijs, bija satriekta par sava vīra darbu. Viņa to sauca par "barbaritātes pazīmi, kas ierobežo dzīves izpratni" un vairākkārt lūdza viņam apstāties. Viņa bija gatava uz visu, lai apturētu viņu. Kad Hābers atgriezās no frontes, lai apmeklētu viņam par godu sarīkotu ballīti, Klāra nozaga viņa pistoli, izgāja dārzā un iešāva sev sirdī. Viņa nošāvās, cerībā, ka tas liks viņas vīram pārtraukt šos slaktiņus. Tas nenostrādāja. Tas pašas dienas rītā, kad tika atrasts viņa sievas līķis, Hābers devās uz austrumu fronti, lai uzsāktu vēl vienu gāzes uzbrukumu.
Fosgēna gāzes uzbrukumos vien tika nogalināti 80 tūkstoši cilvēku. Lielākais slepkava no visiem karā izmantotajiem ķīmiskajiem ieročiem bija fosgēns. No 91 000 karavīru, kas visa kara laikā nosmaka no indīgajām gāzēm, aptuveni 85 procenti mira fosgēna uzbrukumu dēļ. Šī gāze uz upuriem iedarbojās lēnāk un neizraisīja tik lielu smakšanu, kā hlora gāze. Bieži vien upuris pat nenojauta, ka ir saelpojies šo indi, jo tai nebija nekādas smakas. Fosgēna gāzi pirmo reizi izmantoja 1915.gada 19.decembrī Viltjē pilsētā. Vācieši atbrīvoja kopumā 88 tonnas hlora un fosgēna gāzes un ļāva tai ieplūst vietā, kur gulēja ienaidnieka karaspēks. Tikai daži paguva laikus uzvilkt gāzmaskas. Daudzi nomira miegā. Uzbrukums Vīltjē prasīja 69 cilvēku dzīvības un vairāk nekā 1000 guva veselības bojājumus. Taču, ne visi mirušie nomira ātri. Atsevišķos gadījumos pagāja pat 24 stundas līdz upurim parādījās ļaunākie simptomi. Pat tad, viņu mokas ilga vairākas dienas vai pat nedēļas, līdz beidzot iestājās nāve.
Indigajām gāzēm kara laikā tika pakļauti 260 tūkstoši civiliedzīvotāju. Karavīri nebija vienīgie, kas izjuta ķīmisko ieroču postu uz savas ādas. Gāžu mākoņi ar vēju bieži vien tika aiznesti pāri kaujas frontēm un nokļuva pilsētās, kur civiliedzīvotāji - to skaitā bērni - gulēja. Šajā karā bija aptuveni 260 tūkstoši civiliedzīvotāju upuru, kuri saindējās ar gāzēm. Ne visiem paveicās nomirt ātri. Tie kas izdzīvoja, uz mūžu palika ar bojātām plaušām, apdedzinājumiem uz ādas un nopietniem smadzeņu bojājumiem. Armijas zināja, ka viņu ķīmiskie ieroči nogalina civiliedzīvotājus. Britu feldmaršals Duglass Haigs par to atklāti rakstīja savā dienasgrāmatā: "Mani virsnieki un es apzinājāmies, ka šādi ieroči kaitēs sievietēm un bērniem, kas dzīvo blakus pilsētās, jo kaujas frontēs bija raksturīgi spēcīgi vēji. Tomēr, tā kā ierocis tika vērsts pret ienaidnieku, neviens no mums nebija pārāk noraizējies."
Amerika būvēja super-ķīmisko ieroci. Kara pēdējos gados ASV armija izstrādāja slepenu ķīmisko ieroci - luizītu. Tas bija šausminošs ierocis. Viens piliens radītu cilvēkam milzīgas, strutojošas tulznas pa visu ādu, savukārt lielāka deva iznīcinātu iekšējos orgānus. 1918.gadā, vairāk nekā 10 procenti ķīmiķu ASV tika nozīmēti strādāt pie šī valdības slepenā ķīmiskā ieroču projekta. Daži no viņiem pat bija spiesti pārbaudīt to uz savu miesu, lai redzētu tā efektivitāti. 1918.gada augustā Vašingtonas iedzīvotāji kļuva par nejaušiem izmēģinājuma trusīšiem, pēc tam kad sprādziens laboratorijā ļāva luizītam izplatīties pilsētā. Neviens negāja bojā, tomēr daudzi tuvām laboratorijai dzīvojošie tika pie apdegumiem uz ādas un sūdzējās par elpas trūkumu. Bojā gāja daži dzīvnieki. Varēja būt ļaunāk. Šajā negadījumā ārā izplūda tikai 3,6 kilogrami luizīta. Kara beigās Amerika ražoja 10 tonnas luizīta dienā.
Tev patiks šie raksti
