1905. gada revolūcija4
113
0
20. gs. sākumā Krievijā nebija garantētas pilsoņu politiskās tiesības, nebija parlamenta, likumus izdeva cars vienpersoniski, nevarēja dibināt politiskās partijas, bet biedrību veidošanai bija nepieciešama ierēdņu atļauja. Sakāves karā ar Japānu (1904-1905) pierādīja Krievijas atpalicību un aktualizēja reformu nepieciešamību. Baltijā situāciju saasināja arī pārkrievošanas poltika un vācu muižnieku privilēģijas. Lielākā daļa lauksaimniecībā izmantojamās zemes joprojām piederēja muižai, kas kavēja zemes izpirkšanu, Uz zemnieku pleciem joprojām gūlās smagā nodokļu un nodevu nasta.
Latvieši nevarēja iegūt izglītību dzimtajā valodā un bieži vien nevarēja ieņemt valsts amatus. Tiecoties pēc izglītības un vairoties no varas iestāžu represijām, daudzi jauni cilvēki atstāja Krieviju. Pēc Rietumeiropas sociāldemokrātisko partiju parauga viņi lika pamatus pirmajām latviešu politiskajām tiesībām. Politiskie emigranti Ernests Rolavs un Miķelis Valters 1903. gadā Šveicē nodibināja Latviešu sociāldemokrātu savienību (LSS), bet Latvijā 1904. gadā nelegāli sāka darboties Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). 1905. gada vasarā tās rindās bija 6000, bet rudenī jau 18 000 biedru. Partija bija labi organizēta un disciplinēta. Viens no LSDSP mērķiem bija gāzt cara patvaldību un izveidot Krievijā demokrātisku republiku. Latvija bija arī krievu, ebreju, vācu un lietuviešu sociāldemokrātiskās organizācijas.
Revolūcijā Krievijā sākās 1905. gada 9. janvārī. Uz Pēterburgas strādniekiem, kuri devās uz Ziemas pili iesniegt caram petīciju, karavīri atklāja uguni. "Asiņainā svētdiena", kā tika nosaukta šī izrēķināšanās ar miermīlīgajiem demonstrantiem, bija sākums plašā masu akcijām visā Krievijā.
Kad Rīga pienāca ziņas par strādnieku demonstrācijas apšaušanu Pēterburgā, sociāldemokrāti vienprātīgi nolēma solidarizēties ar Krievijas strādniekiem un aicināja sākt ģenerālstreiku. Rīgas lielāko fabriku un rūpnīcu strādnnieki nekavējoties atsaucās šim aicinājumam, viņiem pievienojās arī darbnīcās un tirzniecības uzņēmumos strādājošie. Darbu pārtrauca Rīgas Politehniskais institūts un skolas, neiznāca laikraksti. 13. janvārī notika plaša demonstrācija, kuras laikā sadursmē ar karaspēku Daugavmalā dzīvību zaudēja desmitiem cilvēkiem.
Pēc asiņainajiem notikumiem Pēterburgā un Rīgā nemieri sākās visā impērijā. Baltijā revolucionārā kustība ieguva īpašu vērienu. To vadīja latviešu sociāldemokrātu līderi Jānis Ozols, Ansis Buševics, Janis Jansons - Brauns un Jānis Asars. Revolūcijas idejas tika skaidrotas LSDSP presē un proklamācijās, notika masu mītiņi un demonstrācijas. Galvenie lozungi bija "Nost patvaldību" un "Lai dzīvo demokrātiska republika!".
1905. gada vasarā nemieri pārņēma arī laukus. Sociāldemokrātu aģitatori no Rīgas un citām pilsētām aktīvi propagandēja revolucionārās idejas. Vietējie zemnieki un tautskolotāji galvenokārt iestājās par agrārreformu, pārvaldes demokratizāciju un muižniecības privilēģiju likvidēšanu, kā arī pret nacionālo apspiestību. Visā Baltijā sākās laukstrādnieku streiki, kuros tika izvirzītas prasības paaugstināt darba algu, noteikt 10 stundu darba dienu, uzlabot dzīves apstākļu un atcelt obligāto kalpa sievu darbu. Specifiska cīņas forma Kurzemes un Vidzemes luterāņu pagastos bija baznīcu demonstrācija.
Tev patiks šie raksti
