Lašu uzbrucējs, Iebrucējs no nākotnes un Beigu dienu bumba, par to es jums pastāstīšu šodien.
Esmu atpakaļ ar otro daļu. Plus jums par atsaucību 1. Daļā. Kā arī pozitīvi var novērtēt, ka spokos ir tik Gudri cilvēki. Tātad turpinam par vēsturiskajiem ieročiem, kuri nekad netika realizēti.
Kā pirmo šajā daļā es jūs iepazīstināšu ar „Lašu uzbrucējs”.
50tajos gados ASV Jūras spēki gribēja kaujas lidmašīnas uz visiem flotes kuģiem, ne tikai uz lidmašīnu jūras bāzēm. Rezultātā radās XFS „Salmon”, jeb „Uzbrūkošais Lasis” tāda bija iesauka. Daļa helikopters daļa parasts lidaparāts. Šim lidmašīnas hibrīdam nolaišanās mehānisms bija iebūvēts aizmugurē, kas ļāva tam pacelties vertikāli, respektīvi, nebija nepieciešams skrejceļš. Tā likās, kā laba ideja... Līdz brīdim, kad kāds saprata, ka, lai nolaistos pilotam būtu nepieciešamas acis lidaparāta aizmugurē. Man šķiet, ka mūsdienās šāds lidaparāts būtu iespējams, jo cik tad tur liela problēma iemontēt kameru aizmugurē.
Uz atomdzinēja darbināms bumbvedējs.
Radīts tā, lai tas nepieciešamo jaudu lidošanai iegūtu no maza reaktora uz paša bumbvedēja. Šī lidojošā atomstacija gaisā varētu palikt vairākas nedēļas, jo nebūtu nepieciešams nolaisties, lai uzpildītos. Viss jau izklausās brīnišķīgi, ja neskaita 12 tonnas svinu, kas ir nepieciešams, lai pasargātu pilotus no radiācijas. Plus milzīgajai lidmašīnai būtu nepieciešams angārs stadiona lielumā un 5,4 km garš skrejceļš. Galu galā padomājot, kas notiktu, ja šo lidojošo reaktoru notriektu?? Laimīgā kārtā mums to nekad nenācās uzzināt, jo diezgan ātri Pentagons šai idejai piegrieza skābekli.
Iebrucējs no nākotnes
Pirmo reizi izstrādāts 50 gados, B-70 Valkyrie bija ar kodolieročiem aprīkots bumbvedējs, radīts, lai lidotu 24 km augstumā, trīsreizes ātrāk par skaņas ātrumu, tas ir aptuveni 900 m/s. To iesauca par „Iebrucēju no nākotnes”. Tā fantastiski veidotie spārni tam lika izskatīties, kā lidaparātam, kas būtu tikko izlidojis no 50to gadu zinātniskās fantastikas filmām. Bet tā konstrukcijas problēmu dēļ un neskaitāmiem budžeta pārtērējumiem, kad B-70 tikko pirmo reizi uzbūvēts, tas jau bija novecojis.
Biezais kaķītis.
1960 gadā, CIP izlietoja 20 miljonus dolāru, mēģinot pārvērst kaķi spiegā. Ar mikrafonu ausī un antenu uz muguras, plāns bija palaist kaķīti pastaigāties netālu no PSRS vēstniecības Vašingtonā, kur tas cerams ievāktu, kādu noderīgu info par krievu nodomiem un uztvertu kādas sarunas ar noderīgu informāciju...
Bet ideja jau sagāja grīstē pašā pirmajā mēģinājumā, kad CIP aģenti palaida kaķīti pastaigāties, to notrieca jau pirmais taksis.
Pērkondārds
1955 gadā, ASV lidmašīnu dizaineri izdomāju neparastu ideju, izmantot reaktīvo dzinēju, lai tas grieztu propelleri. Rezultāts bija trāpīgi nosauktais XF – 84 „Pērkondārds”. Tas bija reaktīvs iznīcinātājs. Tas bija ne tikai skaļākais lidaparāts, kāds jebkad ir izdomāts – tā skaņa, kad sāka rūcēt dzinējs bija dzirdama 40 km attālumā – bet par cik propellers griezās ātrāk par skaņas ātrumu, „pērkondārds” radīja skaņas viļņus, kas izspridzināja ausu bungādiņas, radīja izteikti sliktu dūšu, vemšanu un pat epilepsijas lēkmes tās lidlauka komandai.
Beigu dienu bumba.
Beidzot uz ar jaudīgāko ieroci, kuru ,protams, atkal, savā lielummānijā izgatavoja krievi.
1950-80 gados, aukstā kara ērā, Krievija izlēma, ka ja tā jebkad zaudēs atomkarā, viņi uzspridzinās bumbu, kas iznīcinātu visu dzīvo uz zemes. Tā tika izgatavota no Kobalta, kad viņu detonē, šī bumba nosētu visu planētu ar ilgas noturības, radioaktīvu materiālu, kas nozīmētu, ka pat tie, kas paspētu paslēpties savās bumbu patversmēs, principā ārā no viņām varētu izlīst tikai pēc daudziem gadiem, ja vispār kādreiz varētu. Nu turēsim sakrustotus pirkstus, ka šāda bumba neglabājas, kaut, kur putina pagrabā vai bēniņos.
